Lukrēcija Bordža. Vatikāna princese. K. V. Gortners
pavēlēja mums nekavējoties izvēdināt lādes un salikt atpakaļ veļu kopā ar lavandu… – Bet bez kaķa! – viņa piebilda un sparīgi aizsoļoja. Kad durvis aizvērās, Džūlija sāka smieties pilnā kaklā.
Es piebalsoju, kaut gan smiekliem manā mutē bija nelāga garša.
Atšķirībā no Džūlijas es vēl nebiju gatava piedot un aizmirst.
Divdesmit septītajā augustā, Svētā Aleksandra dienā, kalpotāji iekrāva ratos mūsu pēdējās mēbeles, bet mēs uzposāmies brokāta tērpos un uzlikām plīvurus, lai dotos uz pilsētu un vērotu tēva kronēšanas ceremoniju.
Mums neļāva tajā piedalīties, jo sievietes nedrīkst vērot svēto kronēšanu bazilikā. Tās laikā tēvam vajadzēs sēdēt uz īpaša sola, tērptam tikai kreklā. Džūlija teica, ka šim solam būs īpašs caurums, lai varētu pārliecināties par to, ka jaunais pāvests ir vīrietis.
– Pārliecināties? – es atkārtoju. – Kāpēc? Visiem taču redzams, ka viņš ir vīrietis.
– Tā varētu šķist. Bet atceries pāvestu Joannu, kuru visi uzskatīja par vīrieti. Lūk, kā tas beidzās. Tagad visiem pāvestiem jāpierāda, ka viņš ir… nu, tu jau saproti, – viņa steigšus piebilda, jo Adriāna pārmetoši uzlūkoja mūs.
– Vai jūs visu dienu pļāpāsiet kā tirgussievas? – Adriāna painteresējās. – Varbūt pievērsīsiet uzmanību svarīgākajam notikumam mūsu dzimtas vēsturē?
Es vēroju ielu. Mēs sēdējām uz nama balkona vietā, kur varējām redzēt tēva gājienu pa Pāvesta ceļu līdz Laterāna pilij, kur viņš oficiāli tiks iecelts par Romas bīskapu un pāvesta valsts augstāko valdnieku.
Skats aizrāva elpu tāpat kā smārds. Dzīvnieku mēsli un izlijis vīns dvakoja tveicē. Ļaudis gavilēdami drūzmējās vienkop, un gājiens devās uz Kolizeju. Žurku ķērāji veda klaiņojošus suņus pavadā, lai tie izgaiņātu grauzējus. Tirgotāji, kam piederēja galdi drupu zemākajos līmeņos, izritināja krāsainus karogus. Arēnas drupas, jau sen zaudējušas marmoru un šūnakmeni, ar ko izrotātas augstmaņu mājas, piepeši atguva krāšņu dzīvību, un dziļajās arkās atgriezās gaistoša spozme, kas nebija pieredzēta kopš seniem laikiem. Ceļš veda caur milzīgām ģipša arkām, ko rotāja ar bronzu klāti eņģeļi. Debesis slēpās aiz karogiem mūsu krāsās; tie veidoja bezgalīgu tumši sarkanu un dzeltenu jūru.
Visur, kur vien lūkojos, es redzēju slavinājumus mūsu dzimtas vārdam.
Uz ietekmīgākajiem cilvēkiem gājienā man norādīja Džūlija. – Tas ir kardināls Askānio Sforca, – viņa sacīja, vērodama labi koptu maza auguma vīriņu ar izvalbītām acīm. Viņa talāru rotāja sermuļādas apmale, un viņš jāja uz mūļa, ko ieskāva divpadsmit asinssarkanā un purpura krāsā ģērbti pāži. – Klīst runas, ka Rodrigo pēc konklāva dāvināja viņam sešas ar sudrabu pilnas lādes, bet tie ir meli. Ar tava tēva namu Korso ielā un vicekanclera amatu pietiek pat tik alkatīgam cilvēkam.
Kad Sforca pajāja mums garām, es atcerējos Džūlijas stāstīto par viņa izšķirošo balsi mana tēva ievēlēšanā. – Man šķita, ka pūlis izlaupīja tēva namu, – es ieminējos un nospriedu, ka Sforcam nāksies to sakopt.
– Pūlis tam pat nepieskārās. – Džūlija iesmējās. – Uzzinājis, ka nams pieder viņam, Sforca sūtīja savus algotņus to apsargāt. Viņš negrasījās atteikties pat no vissīkākā trauka. Sforca tagad ir kūrijas ietekmīgākais un bagātākais kardināls, turklāt kalpoja par starpnieku, lai tavs tēvs varētu noslēgt savienību ar Milānas Sforcu. Tātad…
– Apklusti! – Adriāna aizkaitināta pavēlēja. – Tu nemitīgi piebāz viņas prātu ar muļķībām.
Džūlija sadrūma. Es jau grasījos viņu iztaujāt, bet pūlis skaļi iegavilējās, sveicot Romas diženākās dzimtas, kas uz vienu dienu aizmirsa seno ienaidu un izrādīja tautai savu bagātību.
Lepnie Orsīni bija ģērbušies sarkanīgas krāsas samtā ar zelta apmali, un pirmais gāja viņu patriarhs Virdžīnio Orsīni, kurš pārraudzīja pāvesta gvardi. Nedaudz nostāk gāja nesamierināmie Orsīni dzimtas ienaidnieki Kolonnas, tērpušies tikpat grezni. Viņu kalpotāji gāja pa zirgu uzjundītajiem putekļu mākoņiem, un Džūlija piepeši noliecās pār margām un uzsauca: – Alesandro, šeit! Mēs esam šeit!
Adriānu pārņēma šausmas. – Pie visa, kas svēts! Nekavējoties apklusti! Tu uzvedies kā ādmiņa sieva.
Es iesmējos un vēroju, kā Alesandro Farneze apjucis lūkojas apkārt. Viņš nesaprata, no kurienes dzirdējis savu vārdu. Beidzot viņš pamanīja māsu. Es biju satikusi Džūlijas vecāko brāli tikai vienu reizi, kad viņš ieradās mūs apciemot pirms pārcelšanās uz Pizu. Man viņš likās diezgan parasts, salīdzinot ar Džūliju, bet abiem bija garas skropstas, smails deguns un… Es piepeši sastingu. – Kad ieradās Alesandro?
– Pirms trim dienām. – Džūlija palūkojās uz mani. – Vai es nestāstīju? Domāju, ka pateicu. Rodrigo… tas ir, Viņa Svētība… Viņš apsolīja… – Ieraudzījusi manu sejas izteiksmi, Džūlija apklusa. – Nemaz nedomā! Viņa šeit nav. Tu taču zini, ka Čezārem aizliedza ierasties Romā.
Vairs neklausīdamās, es ar skatienu pārmeklēju pūli. “Brālim jābūt šeit. Kā gan es varēju noticēt, ka viņš palaidīs garām tādu notikumu, lai ko būtu pavēlējis tēvs?” Šis bija visu mūsu centienu augstākais punkts, un Čezāre mācījās seminārā kopā ar Alesandro. Ja tēvs ļāva Džūlijas brālim doties uz Romu, Čezāre to noteikti zināja un lūdza tādu pašu labvēlību.
– Lukrēcija! – Džūlija satvēra manu plecu. – Lūk, Huans! Protams, viņš ir cietsirdis, bet šodien šeit nav neviena, kurš viņu pārspētu.
Es atrāvu skatienu no pūļa un pievērsos rožu ziedlapiņām, kas piepeši bira no augšas. Huans jāja caur šo sārti balto gūzmu, ģērbies tumši sarkanā samta kamzolī ar platām, dzelteniem ielaidumiem rotātām piedurknēm, uz kurām ar melnu diegu izšūts mūsu simbols – vērsis. Ap kaklu viņam mirdzēja ķēde, kurā iestrādāti dārgakmeņi. Viņš turēja rokā cepurīti ar spalvu un vicināja to, kamēr pūlis sauca: – Bordža! Bordža! – Huans atmeta galvu, matiem plīvojot ap pleciem, un sievietes neprātīgi gavilēja. Viņš lika zirgam graciozi pacelties pakaļkājās, turklāt darīja to tik prasmīgi, ka tikpat kā neuzjundīja ceļa putekļus.
Smaidu bija grūti apvaldīt. Ļaudis sajūsmināti spiedās gar barjerām ceļa malās. Huans smējās un bārstīja monētas. Cilvēki grūstījās, cenšoties tās pacelt, un viņš auļoja uz priekšu, bet algotņi kājām sekoja viņam.
– Jā, viņš ir pievilcīgs, tomēr nav guvis mācību, – Adriāna noteica. – Pirms nedēļas viņu gandrīz nogalināja, bet viņš tik un tā ir gatavs izraisīt masu neprātu, lai padižotos.
Man brālis šķita apbrīnojams. Huans prata rīkoties ar vērienu, un tas bija viens no iemesliem, kāpēc tēvs deva viņam priekšroku. Ja Huans pats to vēlējās, tad mācēja izpatikt kaprīzajam pūlim. Viņa spozme un dāsnums atsvēra mežonīgumu, kas uzvējoja no rīcības pie mūsu nama vārtiem.
Bet man aizrāvās elpa, kad aiz Huana pāvesta gvardes pavadībā parādījās mūsu tēvs, sēžot baltā zirgā. Viņam galvā bija debeszilā pāvesta tiāra ar pērlēm un mugurā ziloņkaula un zelta krāsas tērps, kas plīvoja ap viņu kā mākonis.
Visi nometās ceļos. Tēvs pacēla baltā cimdā ģērbto roku. Pāži, kas gāja viņam blakus, izlaida no būriem baltas dūjas. Sievietes sāka lūgt Dievu, raižu nomāktajās sejās atplauka svēta jūsma. Vīri bijīgi noņēma cepuri, un bērni dedzīgi staipīja