Lukrēcija Bordža. Vatikāna princese. K. V. Gortners
milzīgajā Audienču zālē drūzmējās viesi, kas gribēja nosvinēt mana tēva nonākšanu jaunajā amatā. Telpu piepildīja liega lautas mūzika, un viss mirdzēja zeltītu lustru gaismā. Šajā safrāna krāsas sapnī valdīja mans baltā ģērbies tēvs, kurš sēdēja uz paaugstinājuma un pieņēma apsveikumus, ko sūtīja Venēcija, Florence, Neapole un Milāna, kā arī citas Eiropas karalistes. Gar zāles malām stāvēja pāvesta gvardi. Viņu skatiens bija akmeņains, un šķita, ka šie kareivji neredz viltīgos augstmaņus un viņu radus. Uz galdiem bija salikti gardi ēdieni: sulīga, cepta mežacūka ābolu biezenī un rozmarīnā; ceptas fazāna olas saldā krējuma mērcē; marinēta brieža gaļa ar krustnagliņām un trifelēs cepts pāvs. Pāži no lielām sudraba krūkām lēja apgleznotos kausos Lombardijas un Toskānas vīnus. Es redzēju, ka vairākas augstdzimušas sievietes nekautrējoties paslēpj šos kausus savos svārkos, lai paturētu kā piemiņu.
Tēvs izstaroja labvēlību. Nogurdinošais kronēšanas rituāls, kura laikā viņš zaudēja samaņu un pārbiedēja ticīgos, bija beidzies, un viņam apkārt bija viss tīkamākais: gards vīns un sātīgs ēdiens, mūzika, smiekli un lieliska sabiedrība.
Savukārt Džūlija likās tik nopietna, it kā nekad vairs negrasītos smaidīt. Viņa bija pavadījusi daudzas stundas pie spoguļa, izvēloties tērpu, un beidzot palika pie gaiši violeta zīda un rubīniem un izskatījās ļoti daiļi, tomēr tika atstumta dibenplānā un spiesta uzraudzīt mani, kamēr Adriāna izklaidēja augstdzimušās matronas. Džūlija tomēr nepievērsa man uzmanību un nenogurstoši lūkojās uz manu tēvu. Kad viņš pameta zāli, Džūlija satraukta staigāja šurpu turpu, līdz viņš atgriezās, ģērbies melnā Kastīlijas dubletā, kurā izskatījās garāks un slaidāks. Džūlija sekoja viņam ar skatienu, kamēr viņš pastaigājās kopā ar Huanu, uzsita kardināliem pa plecu un uzrunāja viesus vārdā, šādi izrādot savu lielisko atmiņu.
– Paveries! – Džūlija sašutusi iesaucās. – Viņš dižojas savā spāņu samtā, un šīs Romas sivēnmātes grūž viņam sejā savas meitas, it kā viņam būtu vajadzīgs harēms!
– Tēvam jāizturas pieklājīgi, – es atgādināju un vēroju, kā viņš iecietīgi pamāj katrai piesarkušajai meitenei, kas nolaidās reveransā viņam pie kājām. Huans bija ģērbies gaišzilā damastā un ar pazinēja aci nopētīja šīs meitenes. Princis Džems pārlaida mēli pār lūpām, it kā apsvērtu iespēju jaunavas nobaudīt vakariņās.
– Pieklājīgi? – Džūlijas smiekli bija skaudri. – Lukrēcija, pat tu neesi tik naiva!
Es saraucu pieri, jo nesapratu, par ko viņa runā. Jau neskaitāmas reizes es biju redzējusi, kā mans tēvs un brālis apbur visus kādā pieblīvētā zālē. Sievietes vienmēr pievērsa viņiem uzmanību.
Tomēr Džūlija to uztvēra pavisam citādi un nebrīdinot spalgi iesmējās. – Lukrēcija, mīļā, cik uzjautrinoši!
Mani pārņēma mulsums. Es neko nebiju pateikusi, un viņa runāja tik skaļi, ka visi uz mums skatījās. Pūli pāršalca murdoņa, kas virzījās kā neredzams vilnis un sasniedza tēvu. Viņš pacēla skatienu. Tagad pieri rauca Huans, un Džūlija tēloja izbrīnu, kad tēvs viņai pamāja. – Man šķiet, viņš tevi dzirdēja, – es pačukstēju. Viņa spēji pagriezās, satvēra mani aiz rokas un veda pie tēva. Man nācās sakost zobus, lai es nesmietos par tik dīvainu uzvedību. Tēvs šķita sajūsmināts un smaidot aicināja mūs pie sevis. Viņš mani noskūpstīja, un es sajutu reibinošo vīna aromātu. Džūlija pieskārās viņa rokai un kaut ko čukstēja ausī. Abi pagāja nostāk, bet es paliku stāvam blakus Huanam.
– Vajadzēja ieslodzīt to kuci būrī, – mans brālis noņurdēja. – Vai tiešām mums viņa jāpacieš pat dzimtas spožākās uzvaras vakarā?
Es palūkojos uz Džemu, kurš naidpilni raudzījās man pretī. – Ir daži, kas to pašu teiktu par tavu turku, – es atgādināju.
– Džems ir mans kalpotājs, – Huans atcirta. – Viņš iet visur, kur esmu es.
Jau grasīdamās atbildēt, ka tēvs tāpat uztver Džūliju, es ar acs kaktiņu pamanīju negaidītu stāvu, kas balstījās pret sienu tālumā. Tas bija tik nekustīgs, ka šķita kā izniris no gleznojuma un ģērbies apkvēpušās drānās.
Mana sirds iepukstējās straujāk.
Visapkārt skanēja smiekli, kas apslāpēja mūziku. Zāle bija pilna, un viesi piepildīja arī pagalmu. Es visu dzirdēju kā caur gliemežvāku un centos saprast, vai esmu tikai iztēlojusies to cilvēku. Nē, tur jau viņš stāvēja. Seju aizēnoja liela cepure. Viņš vēl nepaguva to noņemt, kad es jau izdvesu: – Čezāre!
Viņš pagriezās un ātri aizsoļoja.
– Vai tu kaut ko teici? – Huans jautāja.
– Nē. Man šķita… Nekas. – Es pārlaidu plaukstu pār pieri. – Šeit ir ļoti karsts. Es uz mirkli iziešu dārzā. Vai nāksi man līdzi?
– Tagad? – viņš nicīgi iesaucās. – Es nepametīšu tēvu vienu ar to vilceni!
– Labi, es drīz atgriezīšos. – Un es ieniru pūlī.
Tik tikko saskatīdama ceļu, es steidzīgi spraucos garām ierēdņiem, kas aizrautīgi tenkoja, un iereibušiem augstmaņiem. Es izgāju lāpu apgaismotajā ejā. Slaidais, melnā ģērbtais stāvs gāja man pa priekšu tikpat mērķtiecīgi kā vienmēr, un man nācās skriet, lai es neatpaliktu.
Viņš šķērsoja dārzu, apejot apkārt sadragātajām imperatoru statujām. Lauskas bija izmētātas apkārt kā balti kauli.
Pakavveidīgās Apustuļu pils troksnis pamazām attālinājās.
Brālis apstājās pie ārsienas zem vēju veidotām cipresēm. Ātri noņēmis cepuri, viņš pievērsās man. Viņš klusēja, tikai skatījās uz mani kā uz svešinieci. Savās vienkāršajās drānās viņš šķita pārāk kalsns. Es jūsmīgi aplūkoju viņa neparastās, zaļās acis, rudās uzacis, pilnīgās lūpas un garo degunu, bālo ādu, kas nostiepta pār izspīlētajiem vaigu kauliem kā zīds. Bet kuplo, sarkanīgo cirtu vietā tagad rēgojās tikai īsi rugāji.
– Tu nogriezi savus skaistos matus!
– Pizā ir utis, – viņš klusi atbildēja, mani vērodams. Es biju izvēlējusies zilu satīna tērpu ar zelta krāsas ņieburu. Paklausīdama Džūlijai, es atteicos no piedienīgā apakškrekla, ko nēsāja pusaudzes, un rotāju savu kailo kaklu ar pērlēm. Kad apbrīnoju sevi spogulī, man šķita, ka izskatos pieaugusi. Es slepus priecājos par nelielajām krūtīm, ko izcēla ņieburs. Tagad, nokļuvusi brāļa ciešās uzmanības varā, es apvaldīju vēlmi paraut kuplās piedurknes augstāk pār pleciem.
– Es tevi tik tikko pazinu. Kur nozudusi meva petita Lučija? – Viņš izmantoja katalāņu mīļvārdiņu, ko bija man piešķīris bērnībā, un es atvieglota nopūtos. Iepriekš viņš izskatījās tik dusmīgs, ka es baidījos no pārmetumiem.
– Nemuļķojies. Tu mani uzreiz pazini, un es tevi arī. Nav nemaz pagājis tik ilgs laiks, Čezāre.
Viņš spēra soli man tuvāk. – Pietiekami ilgs. Es gaidīju tavu vēstuli. Neko nesaņēmu un uztraucos, ka noticis vissliktākais. Redzu, ka tam bija iemesls.
– Par ko tu uztraucies? – Es iesmējos.
– Domāju, ka tēvs aizsūtījis tevi uz Spāniju, lai tu apprecētos.
– Vai tiešām tev šķita, ka es aizbraukšu neatvadoties?
– Kāpēc gan ne? Ja runa ir par mūsu ģimeni, mani vienmēr aicina pēdējo… ja vispār aicina.
Es lūkojos Čezāres acīs. Biju domājusi, ka redzēšu