Lielie mazie meli. Laiena Moriartija
skolotājas vaigos notrīcēja, it kā viņa mēģinātu tās noglabāt līdz piemērotākam brīdim.
Džeina ļāva Zigijam atkal nostāties uz kājām.
– Kas noticis? – kāds noprasīja.
– Manuprāt, kaut kas atgadījies ar Amabellu, – kāda cita māte atbildēja.
– Ak dievs, – vēl kāda klusi noteica. – Skatieties, Renāte tūlīt nostāsies uz kara takas.
– Kāds nupat ir nodarījis pāri Anabellai, es atvainojos, Amabellai, un es gribu, lai tas, kurš to izdarīja, panāk šurp un palūdz piedošanu, jo mēs šajā skolā nedarām pāri saviem draugiem, vai ne? – skolotāja sacīja savā skolotājas balsī. – Un, ja tas tomēr notiek, mēs vienmēr palūdzam piedošanu, jo lieli pirmskolas grupas bērni dara tieši tā.
Iestājās klusums. Bērni vai nu neizpratnē lūkojās uz skolotāju, vai šūpojās, nodūruši galvas. Daži no viņiem paslēpa sejas savu mammu svārkos.
Viens no Selestes dvīņiem paraustīja viņu aiz svārkiem.
– Man gribas ēst!
Medelaina piecēlās no sava sēdekļa zem koka, piekliboja pie Džeinas un nostājās viņai blakus.
– Kas te notiek? – Viņa palūkojās apkārt. – Es pat nezinu, kur palikusi Kloī.
– Kurš to izdarīja, Amabella? – Renāte noprasīja mazajai meitenītei. – Kurš nodarīja tev pāri?
Mazā meitenīte kaut ko nesaklausāmi atbildēja.
– Varbūt tas bija nejauši, Amabella? – skolotāja izmisusi vaicāja.
– Dieva dēļ, tas nebija nejauši, – Renāte noskaldīja. Viņas seja zvēroja taisnīgās dusmās. – Kāds ir mēģinājis viņu nožņaugt. Uz viņas kakla ir redzamas pēdas. Izskatās, ka tur paliks zilumi.
– Augstā debess, – Medelaina noteica.
Džeina vēroja, kā skolotāja notupstas pie mazās meitenītes, apliek roku viņai ap pleciem un kaut ko iečukst ausī.
– Vai tu redzēji, kas tur notika? – Džeina noprasīja Zigijam. Viņš sparīgi papurināja galvu.
Skolotāja izslējās, paknibināja auskarus un pievērsās vecākiem.
– Cik var noprast, tad viens no zēniem… nu, jā. Diemžēl bērni vēl nav iegaumējuši cits cita vārdus, un tāpēc Amabella nevar man pateikt, kurš no visiem puikām tas tieši…
– Mēs to tā neatstāsim! – Renāte pārtrauca.
– Nekādā ziņā! – piekrita viņas uzticamā, gaišmatainā draudzene. Hārpera, Džeina nodomāja, cenzdamās pareizi iegaumēt visus vārdus. Uzticamā Hārpera.
Skolotāja dziļi ievilka elpu.
– Nē. Mēs to tā neatstāsim. Varbūt es varētu palūgt, lai visi bērni, pareizāk sakot, varbūt tikai zēni, uz brītiņu panāk šurp.
Vecāki pastūma savus dēlus uz priekšu, viegli pagrūzdami viņus starp lāpstiņām.
– Ej vien, – Džeina pavēlēja Zigijam.
Viņš cieši ieķērās Džeinai rokā un lūdzoši uzlūkoja viņu.
– Es esmu gatavs braukt mājās.
– Viss būs labi, – Džeina sacīja. – Tas būs tikai uz mazu brītiņu.
Zigijs pagājās uz priekšu un nostājās blakus zēnam, kurš bija aptuveni par galvas tiesu garāks par Zigiju. Zēnam bija tumši, cirtaini mati un plati, spēcīgi pleci. Viņš izskatījās pēc maza gangstera.
Zēni sastājās nelīdzenā rindā skolotājai priekšā. Aptuveni piecpadsmit dažāda auguma bērni. Selestes gaišmatainie dvīņi nostājās vienā rindas galā; viens no viņiem ar rotaļu mašīnīti braukāja brālim pa galvu, kamēr otrs atvairījās no viņa kā no mušas.
– Gluži kā policijas atpazīšanā, – Medelaina piezīmēja.
Kāds iesprauslojās.
– Izbeidz, Medelaina.
– Viņiem visiem vajadzētu nostāties taisni un pēc tam pagriezties un nostāties profilā, – Medelaina nerimās. – Ja to būs izdarījis kāds no taviem puikām, Seleste, viņus tāpat nevarēs atšķirt. Nāksies veikt DNS analīzes. Paklau, vai vienolas dvīņiem ir vienāds DNS?
– Tev jau viegli smieties, Medelaina, tavu bērnu neviens netur aizdomās, – kāda māte aizrādīja.
– DNS viņiem ir vienāds, toties pirkstu nospiedumi gan atšķiras, – Seleste paskaidroja.
– Skaidrs, tad nāksies noņemt pirkstu nospiedumus, – Medelaina secināja.
– Kuš, – Džeina nošņāca, pūlēdamās nesmieties. Viņai bija izmisīgi žēl tā bērna mātes, kuram tūlīt vajadzēja piedzīvot publisku pazemojumu.
Mazā meitenīte Amabella cieši satvēra savu māti aiz rokas. Sarkanmatainā auklīte sakrustoja rokas uz krūtīm un pakāpās atpakaļ.
Amabella nopētīja rindā sastājušos zēnus.
– Tas bija viņš, – viņa nekavējoties paziņoja un norādīja uz mazo gangsteri. – Viņš mēģināja mani nožņaugt.
Tā jau es domāju, Džeinai iešāvās prātā.
Taču tad skolotāja nez kāpēc uzlika plaukstu Zigijam uz pleca, mazā meitenīte pamāja, bet Zigijs papurināja galvu.
– Tas nebiju es!
– Biji gan, – mazā meitenīte iebilda.
Policijas virsnieks Edriens Kvinlens: Šobrīd tiek veikta sekcija, lai noskaidrotu nāves cēloni, taču es jau varu apstiprināt, ka upurim ir lauztas ribas labajā pusē, sadragāts iegurnis un plīsumi galvaskausa pamatnē, labās kājas kaulā un apakšējos mugurkaula skriemeļos.
Septītā nodaļa
Gatavais posts, Medelaina nodomāja.
Brīnišķīgi. Viņa nupat bija iedraudzējusies ar maza huligāna māti. Automašīnā viņš bija šķitis tik jauks un mīļš. Paldies dievam, ka viņš nebija mēģinājis žņaugt Kloī. Situācija būtu tik neveikla. Turklāt Kloī ar labo āķi būtu viņu nogāzusi no kājām.
– Zigijs nemūžam… – Džeina iesāka.
Viņa bija kļuvusi pavisam bāla un izskatījās šausmu pārņemta. Medelaina redzēja, ka citi vecāki maziem solīšiem kāpjas atpakaļ. Ap Džeinu izveidojās tukšs loks.
– Viss ir kārtībā. – Medelaina mierinoši uzlika plaukstu Džeinai uz rokas. – Tie taču ir bērni! Viņi vēl nemāk uzvesties pieklājīgi!
– Atvainojiet, – Džeina pagāja garām divām citām mātēm un nostājās nelielā pūļa vidū tā, it kā būtu iznākusi uz skatuves. Viņa uzlika plaukstu Zigijam uz pleca. To redzot, Medelainai sažņaudzās sirds. Džeina izskatījās pietiekami jauna, lai varētu būt Medelainas meita. Patiesībā Džeina patiešām mazliet līdzinājās Ebigeilai; tikpat spuraina, ar tādu pašu sausu, kautru humora izjūtu.
– Ak vai, – Seleste līdzās Medelainai īgni noteica. – Cik briesmīgi.
– Es neko neizdarīju, – Zigijs skaidri paziņoja.
– Zigij, tev gluži vienkārši ir jāpalūdz Amabellai piedošana, un tas arī ir viss, – sacīja Bārnsas jaunkundze. Bekija Bārnsa savulaik pirmskolā bija