Lielie mazie meli. Laiena Moriartija
Viņa paskatījās uz Periju, kurš bija nolicis zēnus zemē sev pie kājām. – Kā jūs vispār spējat viņus atšķirt?
Perijs sniedza roku.
– Es esmu Perijs, – viņš smaidīdams sacīja. – Mēs arī nespējam viņus atšķirt. Nav ne jausmas, kurš ir kurš.
Renāte aizrautīgi paspieda Perijam roku. Sievietēm viņš vienmēr patika. Tāpēc, ka viņam bija tikpat balti zobi kā Tomam Krūzam, viņš vienmēr smaidīja un allaž veltīja viņām nedalītu uzmanību.
– Renāte. Ļoti priecājos iepazīties. Jūs esat nākuši nopirkt zēniem skolas formas, vai ne? Cik aizraujoši! Amabella gribēja nākt šurp kopā ar savu auklīti, taču mana valdes sēde beidzās pirms noteiktā laika, un tāpēc es nolēmu atnākt pati.
Perijs klausījās un māja ar galvu, it kā tas viss būtu ļoti interesanti.
Renāte ierunājās klusāk.
– Pēc tā negadījuma, kas notika skolā, Amabella ir kļuvusi mazliet nemierīga. Vai tad sieva jums nav to stāstījusi? Skolas izvēles dienā viens mazs zēns mēģināja viņu žņaugt. Viņai uz kakla bija zilumi. Mazs puika, vārdā Zigijs.
Mēs nopietni apsvērām, vai nevajadzētu vērsties policijā.
– Cik briesmīgi, – Perijs noteica. – Jēzus. Jūsu nabaga meitiņa.
– Tē-ēti, – Makss paraustīja tēvu aiz rokas. – Nāc ātrāk! – Patiesībā man vajadzētu atvainoties, – Renāte starojoši uzsmaidīja Selestei. – Es laikam esmu izrunājusies aplam! Vai tikai jūs ar Medelainu nesarīkojāt tādu kā nelielu dzimšanas dienas ballīti kopā ar tā puikas māti? Džeina? Vai tā viņu sauca? Ļoti jauna meitene. Es viņu vēl noturēju par bērnu pieskatītāju. Pilnīgi iespējams, ka jūs esat labākās draudzenes! Dzirdēju, ka jūs visas bijāt dzērušas šampanieti! No paša rīta!
– Zigijs? – Perijs sarauca pieri. – Mēs taču nepazīstam nevienu, kura bērnu sauktu par Zigiju, vai ne?
Seleste noklepojās.
– Todien es Džeinu satiku pirmo reizi, – viņa paskaidroja Renātei. – Medelaina savainoja potīti, un Džeina viņai palīdzēja. Viņa bija… viņa šķita ļoti jauka.
Seleste nemaz nevēlējās, lai tiktu saistīta ar varmākas māti, tomēr Džeina viņai bija iepatikusies, un, kad Renātes meita bija norādījusi uz Zigiju, nabaga meitene bija izskatījusies pagalam nelāgi.
– Viņa taču nav normāla, – Renāte nerimās. – Viņa kategoriski atteicās atzīt, ka viņas dārgais bērns ir vainīgs. Esmu piekodinājusi Amabellai, lai viņa turas tālāk no tā Zigija. Es jūsu vietā pieteiktu, lai arī jūsu zēni viņam netuvojas.
– Iespējams, ka tā ir laba doma, – Perijs sacīja. – Mēs negribam, lai viņi jau kopš pirmās dienas ielaistos ar visādiem huligāniem. – Viņš runāja viegli un jautri, it kā to visu nemaz neuztvertu nopietni, lai gan, pazīstot Periju, tā droši vien bija tikai maska. Viņš pats bērnībā bija daudz ko pārcietis, un tāpēc varmācība viņā allaž izraisīja īpašu paranoju. Ikreiz, kad runa bija par dvīņiem, viņš sāka izturēties kā slepenā dienesta aģents, šaudīja apkārt aizdomu pilnus skatienus un pētīja gan parku, gan rotaļu laukumu, meklēdams nepieklājīgus bērnus, nepieskatītus suņus vai pedofilus, kas izlikās par vectēviem.
Seleste pavēra muti.
– Ē, – viņa iesāka. Viņiem ir tikai pieci gadi. Vai tas nav drusku par traku?
Tomēr ar Zigiju kaut kas nebija kārtībā. Viņa šo puisēnu bija redzējusi tikai īsu brīdi, taču viņam piemita kaut kas tāds, kas lika Selestei zaudēt līdzsvaru un pildīja viņu ar neuzticību. (Bet viņš taču bija mazs, brīnišķīgs, piecgadīgs puisēns, tieši tāds pats kā viņas pašas dēli! Kā gan varēja izjust kaut ko tādu pret piecgadīgu bērnu?)
– Mammu! Ejam! – Džošs raustīja Selesti aiz rokas. Viņa saķēra savu sāpošo labo plecu.
– Au! – Uz mirkli sāpes kļuva tik stipras, ka viņai nācās apvaldīt nelabumu.
– Vai jums kaut kas kaiš? – Renāte noprasīja.
– Seleste? – Perijs ieminējās. Viņa acīs varēja redzēt kaunu un sapratni. Viņš lieliski zināja, kāpēc viņai tik ļoti sāp. Atgriezies no Vīnes, viņš atvedīs kādu izsmalcinātu rotu. Kārtējo viņas kolekcijas papildinājumu. Viņa to ne reizi neapliks, un viņš nekad nevaicās, kāpēc tā.
Uz mirkli Seleste zaudēja valodu. Viņas muti piepildīja lieli, smagi vārdi. Viņa iztēlojās, kā ļauj tiem vaļu.
Mans vīrs mani sit, Renāte. Protams, pa seju nekad. Viņš ir pārāk izsmalcināts, lai tā rīkotos.
Vai jūsu vīrs arī jūs sit?
Un, ja viņš jūs sit, tad man patiešām gribas zināt: vai jūs sitat pretī?
– Man nekas nekaiš, – viņa sacīja.
Četrpadsmitā nodaļa
– Esmu nākamajā nedēļā uzaicinājusi Džeinu un Zigiju pie mums paspēlēties, – beigusi runāt ar Džeinu, Medelaina tūlīt piezvanīja Selestei. – Manuprāt, tev ar puikām arī vajadzētu atnākt. Gadījumam, ja mums vairs nebūs, par ko runāt.
– Skaidrs, – Seleste noteica. – Liels paldies. Paspēlēties ar to mazo puiku, kurš…
– Jā, jā, – Medelaina pārtrauca. – Ar mazo žņaudzēju. Tu taču zini, ka arī mūsu bērni nav nekādi maigie ābeļziediņi.
– Vakar, kad bijām aizgājuši nopirkt puikām formas tērpus, es patiesībā satiku tās cietušās meitenes māti, – Seleste sacīja. – Renāti. Viņa ir pavēlējusi savai meitai turēties tālāk no Zigija, un viņa man ieteica rīkoties tāpat.
Medelaina satvēra telefonu ciešāk.
– Viņai nav tiesību tev kaut ko tādu ieteikt!
– Manuprāt, viņa bija noraizējusies…
– Nedrīkst atstumt bērnu, pirms vēl viņš vispār ir sācis iet skolā!
– Nu, es nezinu, no viņas viedokļa raugoties, to savā ziņā var saprast. Ja kaut kas tāds būtu noticis ar Kloī, nu, tad laikam…
Medelaina piespieda telefonu sev pie auss. Selestes balss kļuva izklaidīga. Seleste bieži mēdza tā rīkoties; vienubrīd viņa tērzēja pavisam normāli, bet tad pēkšņi aizrunājās galīgi šķērsām.
Savulaik viņas bija iepazinušās tieši tāpēc, ka Seleste bija aizsapņojusies. Viņu mazie bērni bija apmeklējuši vienas un tās pašas peldēšanas nodarbības. Kloī kopā ar dvīņiem bija stāvējusi uz maza paaugstinājuma peldbaseina malā, kamēr treneris katram bērnam pēc kārtas bija palīdzējis mazliet papeldēt un pagulēt uz ūdens. Medelaina jau agrāk bija ievērojusi satriecoši skaisto māti, kura vēroja nodarbību, tomēr viņa vēl nekad nebija mēģinājusi šo sievieti uzrunāt. Parasti Medelaina bija cītīgi pieskatījusi četrgadīgo Fredu, kurš allaž sagādāja raizes. Tajā konkrētajā dienā Freds bija apmierināti ēdis saldējumu, bet Medelaina bija noraudzījusies uz Kloī, kura tika peldināta kā tāda jūraszvaigzne. Pēkšņi viņa pamanīja, ka uz paaugstinājuma palicis tikai viens dvīņu puika.
– Ei! – Medelaina uzsauca trenerim. – Paklau!
Viņa palūkojās apkārt, meklēdama skaisto māti. Viņa stāvēja baseina malā un neko neredzošām acīm skatījās tukšumā.
– Jūsu mazais puika! – Medelaina