Lielie mazie meli. Laiena Moriartija

      Bārnsas jaunkundze: Protams, ka vecāki veido sabiedriskas grupas ārpus skolas. Nav teikts, ka viktorīnas vakara konfliktam bija kāds sakars ar to, kas notika Pirivī valsts skolā. Man tikai ienāca prātā, ka vajadzētu uz to norādīt.

      Tea: Jā, Bārnsas jaunkundze jau neko citu nevarētu sacīt, vai ne?

      Sešpadsmitā nodaļa

      – Ko tu domā par Džeinu? – Tovakar Medelaina vannas istabā pavaicāja Edam, kamēr viņš tīrīja zobus, bet viņa pati ar pirksta galu uzklāja savām “smalkajām grumbiņām un rieviņām” acu krēmu, kas bija tik dārgs, ka pat asaras šķīda. (Dieva dēļ, Medelainai taču bija mārketinga speciālistes diploms. Viņa zināja, ka ir gluži vienkārši izšķiedusi naudu par trauciņā iepildītu cerību.) – Ed?

      – Es tīru zobus, pagaidi mazliet. – Viņš izskaloja muti, nospļāvās un paklaudzināja ar zobu suku pa izlietnes malu. Tuk, tuk, tuk. Vienmēr trīs stingri, apņēmības pilni klauvējieni, it kā zobu sukas vietā būtu āmurs vai uzgriežņu atslēga. Dažreiz, sadzērusies šampanieti, viņa vai ļima no smiekliem, skatīdamās, kā Eds klaudzina ar savu zobu suku.

      – Es teiktu, ka Džeina neizskatās vecāka par divpadsmit gadiem, – Eds paziņoja. – Pat Ebigeila šķiet vecāka par viņu. Nekādi nespēju aptvert, ka arī Džeinai ir bērns. – Viņš notēmēja ar zobu suku uz Medelainu un pasmaidīja. – Toties šogad viktorīnas vakarā viņa būs mūsu slepenais ierocis. Viņa noteikti zinās atbildes uz visiem jaunās tūkstošgades paaudzes jautājumiem.

      – Es domāju, ka par popkultūru zinu vairāk nekā Džeina, – Medelaina atteica. – Man ir sajūta, ka viņa vis nav nekāda tipiska divdesmit četrus gadus veca sieviete. Savā ziņā viņa šķiet gandrīz vecmodīga, it kā būtu nākusi no manas mātes paaudzes.

      Uzmanīgi nopētījusi sevi spogulī, Medelaina nopūtās un nolika savu trauciņā iepildīto cerību atpakaļ plauktā.

      – Viņa nemaz nevar būt tik vecmodīga, – Eds iebilda. – Tu taču teici, ka viņa tikusi pie bērna pēc vienas nakts sakara.

      – Viņa neatbrīvojās no tā bērna un dzemdēja, – Medelaina atteica. – Savā ziņā tas ir vecmodīgi.

      – Tad jau viņai būtu vajadzējis atstāt to bērnu uz baznīcas sliekšņa, – Eds aizrādīja. – Klūgu grozā.

      – Kur?

      – Klūgu grozā. Tā taču to sauc, vai ne? Klūgu grozs?

      – Man likās, ka tu teici – kroga grozs.

      – Teicu jau arī. Lai slēptu savu neveiklo izteikšanos. Paklau, un kas viņai ir ar to košļājamo gumiju? Viņa to gremoja visu dienu.

      – Zinu. Rodas sajūta, ka viņa nespēj no tās atteikties.

      Viņš izslēdza vannas istabas gaismu. Abi iekārtojās katrs savā gultas pusē, ieslēdza naktslampiņas un atvilka segas ar vienmērīgu, saskaņotu kustību. Atkarībā no noskaņojuma Medelainai šķita, ka tā vai nu apliecina, ka viņu laulība ir ideāla, vai arī liek noprast, ka viņi ir iestrēguši priekšpilsētas vidusslāņa rutīnā, un viņiem vajadzētu pārdot māju un doties ceļojumā pa Indiju.

      – Es ļoti labprāt gribētu uzpost Džeinu pēc sava prāta, – Medelaina domīgi ieminējās, kamēr Eds grāmatā atšķīra vajadzīgo lappusi. Viņš bija liels Patrīcijas Kornvolas detektīvromānu cienītājs. – Viņa tik jocīgi atķemmē tos matus. Pavisam gludi. Viņai vajadzētu tos uzbužināt kuplākus.

      – Kuplākus, – Eds nomurmināja. – Precīzi. Tieši tas viņai ir vajadzīgs. Es biju iedomājies par to pašu. – Viņš pāršķīra lapu.

      – Mums jāpalīdz viņai sameklēt kādu puisi, – Medelaina nerimās.

      – Tad jau ķeries tik klāt.

      – Es ļoti labprāt uzpostu arī Selesti, – Medelaina turpināja. – Zinu, tas izklausās savādi. Protams, viņa jau tāpat izskatās skaista.

      – Seleste? Skaista? – Eds pārprasīja. – Nemaz nebiju ievērojis.

      – Ļoti smieklīgi.

      Medelaina paņēma savu grāmatu un tūlīt atkal to nolika.

      – Džeina un Seleste ir tik atšķirīgas, tomēr man ir tāda sajūta, ka viņām ir arī kaut kas kopīgs. Es tikai īsti nevaru saprast, kas tas ir.

      Eds nolaida savu grāmatu.

      – Es tev varu pateikt, kas viņām ir kopīgs.

      – Ak tā gan?

      – Viņas abas ir traumētas, – Eds paskaidroja.

      – Traumētas? Kādā ziņā?

      – Nezinu, – Eds atbildēja. – Es gluži vienkārši spēju pazīt traumētas meitenes. Savulaik es ar tādām satikos. Jukušu meiču es spēju pamanīt jau no jūdzes attāluma.

      – Tātad es arī biju traumēta? – Medelaina gribēja zināt. – Vai tāpēc es tev šķitu pievilcīga?

      – Nē, – Eds atteica un atkal paņēma grāmatu rokās. – Tu nebiji traumēta.

      – Biju gan! – Medelaina iebilda. Viņai gribējās būt gan interesantai, gan traumētai. – Kad mēs iepazināmies, man bija salauzta sirds.

      – Salauzta sirds nav tas pats, kas trauma, – Eds sacīja. – Tu biji bēdīga un aizvainota. Var jau būt, ka tava sirds bija salauzta, taču tu pati tāda nebiji. Un tagad klusē, jo man sāk rasties aizdomas, ka mani tūlīt apvedīs ap stūri, un es negrasos to pieļaut, Kornvolas jaunkundz, nemaz neceriet.

      – Mmm, – Medelaina novilka. – Nu, varbūt Džeina arī ir traumēta, taču man nav skaidrs, kas varētu būt traumējis Selesti. Viņa ir skaista, bagāta un laimīgi precējusies, un viņas bijušais vīrs necenšas atņemt viņai meitu.

      – Viņš nemaz necenšas atņemt tev meitu, – Eds iebilda, nenovērsdams skatienu no grāmatas. – Ebigeila gluži vienkārši izturas kā jau pusaudze. Pusaudži ir nenormāli, un tu to zini.

      Medelaina paņēma savu grāmatu.

      Viņa sāka domāt par to, kā Džeina un Zigijs, sadevušies rokās, pēcpusdienā bija aizsoļojuši pa piebraucamo ceļu. Zigijs kaut ko stāstīja Džeinai, sparīgi vicinādams mazo roķeli, bet Džeina, piešķiebusi galvu, klausījās un turēja otrā rokā automašīnas atslēgas. Medelaina bija dzirdējusi viņu sakām: “Izdomāju! Aizbrauksim uz to vietu, kur var dabūt garšīgos meksikāņu ēdienus!”

      Noskatoties