Kaisles atspulgi. Anna Deivisa
GĀDA “KONTINENTS”” JAU IZDOTO ANNAS DEIVISAS GRĀMATU KURPJU KARALIENE
Šis ir sieviešu romāns tā labākajā izpausmē: straujš un dramatisks, ar tēliem, kuru motīvi ir uzskatāmi un daudzveidīgi… šī romāna pluss slēpjas nevis patiesā laikmeta rekonstrukcijā, bet gan fantastiskas bohēmas realitātes radīšanā, kurā ir patīkami iegremdēties.
Ja jūs sapņojat par vakara suarejām un jūsu aizraušanās ar kurpēm neatpaliek no Kerijas Bredšovas apsēstības ar tām, tad jums patiks šī grāmata par angļu augstākās sabiedrības skaistuli.
Darbība norisinās divdesmitā gadsimta divdesmito gadu Parīzē… Angļu sabiedrības dāmas Ženevjēvas Šelbijas Kingas kurpju kolekcija ir apskaužama. Taču, kad viņa sastop sāncensi, kura uzāvusi kājās fantastiskas ekscentriskā dizainera Paolo Zakarija augstpapēžu kurpes, par viņas apsēstību kļūst ne tikai vēlme būt par vienu no viņa īpaši izraudzītajām klientēm, bet arī pats Zakarijs. Aizraujošs stāsts par iekāri, izmisumu un dizaineru laiviņām.
Kurpju karaliene ir valdzinošs skaistuma un pavedināšanas virpulis ar tumšu zemūdens straumi.
Aizraujošs stāsts par sabiedrības dāmu, kuras vēlme tikt pie ekskluzīvām Paolo Zakarija kurpēm ir tik liela, ka noved pie dēkas ar pašu dizaineru.
Ak dievs, kas par grāmatu! Sagatavojieties ceļojumam uz nepiedienīgi bagāto, skandālu pārpilno un ar intrigām izraibināto divdesmito gadu Parīzes pasauli. Izlutinātā Ženevjēva Kinga atgādina sava laika Keitu Mosu: viņa ballējas ar visiem, kam vien ir kāds svars sabiedrībā. Tomēr šīs zelta eksistences centrs ir tukšs, un tas izraisa viņas apsēstību ar kurpēm. Kad ekskluzīvais apavu dizainers Paolo Zakarijs piekrīt pagatavot tik ļoti kāroto apavu pāri sāncensei, bet ne viņai, Ženevjēva ir izsista no sliedēm un aizklīst pa maldu ceļiem. Grezna un bīstama, gluži kā staigāšana Manolo kurpēs uz neiedomājami augstiem papēžiem.
Spoža, izturēta, ultrafeministiska grāmata – izcila! Man tā patika no viena vāka līdz otram.
RIDIANAM UN LEO AR MĪLESTĪBU
PIRMĀ DAĻA
Deja
Vakar vakarā jaunatklātajā “Salamandras” deju klubā, Koventrijas ielā (viņi pasniedz vienu no Londonā labākajiem steak-au-poivre strauja, uzmundrinoša džeza pavadībā), kāds apšaubāmu tikumu džentlmenis cilindrā izmēģināja ar mani visai vardarbīgu čarlstonu un nekādi nebija aizdabūjams prom. Šodien es oficiāli atrodos “atlabšanas procesā” – tādā, kam nepieciešams mājās pavadīts vakars ar zivju pastas sviestmaizi un kakao krūzi. Tāpēc ka tā nav tikai mana galva vien, kas šobrīd sāp; tā nav parastā zvanīšana ausīs, kņudināšana kaklā un nelabums kuņģī. Nē, šodien manas lilijbaltās kājiņas ir zili melnas. Mīļo lasītāj, es tik tikko spēju pastaigāt!
Kā jau jūs zināt, ir pagājis vairāk nekā gads, kopš čarlstons izkāpa krastā un ieperinājās mūsu labākajos deju klubos. To švītīgi dejo Parīzē un Ņujorkā. Tad cik ilgam laikam vēl jāpaiet, līdz londonieši iemācīsies to darīt kārtīgi? Ar vīriešiem lielākoties ir visļaunāk. Goda vārds, ir gluži neizturami noskatīties uz šīm spārdīgajām un ļodzīgajām kājām. “Salamandrā”, izejot uz deju grīdas, jūs uzņematies atbildību par savu dzīvību. Patiesībā es pat neieteiktu sēsties pie galdiņa līdzās deju grīdai. Tomēr daudzas vājā dzimuma pārstāves nav nemaz daudz labākas – patiesi, ir visai daudz cāļu māšu, kas tikušas līdz Vestendai ar knābāšanu un šūpošanos.
Risinājums? Skaidrs, ka kursi. Ticiet man, meitenes, tas ir prātīgs naudas ieguldījums. Iesaku visām, kurām ir kādas aizdomas par to, ka viņu čarlstons var piederēt pie attiecīgā klukstošā paveida, steigšus uzmeklēt mis Letīciju (kura draugiem ir pazīstama kā Mazulīte) Harisoni no Meifēras. Ņemiet vērā: tas var mainīt jūsu dzīvi. Ideālā pasaulē, bez šaubām, meitene paķertu līdzi pie Mazulītes arī vīru vai draugu, bet, ja viņš domā, ka ir pārāk smalks un vīrišķīgs tādiem kursiem, jums nāksies viņu apmācīt pašām. Skatīsimies patiesībai acīs: mēs izglītojam savus vīriešus daudzējādā ziņā, pirms mēs – tas ir, tās no mums, kurām ir pāri trīsdesmit, – tiekam pie balss tiesībām (starp citu, tās, kurām ir zem trīsdesmit, izpelnītos manu līdzjūtību, ja es neapskaustu viņu skaisto jaunību), un mēs to darīsim tik ilgi, kamēr vīrieši būs vīrieši un sievietes būs sievietes. Samierinieties ar savu likteni.
Divas kaitinošas piezīmes, kuras es regulāri dzirdu katru vakaru, kopš mana slava ir gājusi plašumā: “Mis Griezne, kur jūs rodat enerģiju, lai katru vakaru kaut kur dotos? Jūsu darbs droši vien ir visgrūtākais visā Londonā.” un “Jums nu gan ir viegls darbs, mis Griezne! Jums nekas cits nav jādara, tikai jādodas uz izpriecu vietām un jālīksmojas, un tad jāpastāsta par to mums.”
Vēl es esmu sašutusi par dažādām viltvārdēm, kuras izliekas par mani, lai tiktu pie laba galdiņa un bezmaksas kokteiļiem. Šveicari, ja jums uzmācas šaubas, palūdziet, lai “Dimante” jums izpūš dūmu gredzenu. Tas ir viens no maniem talantiem, kas vienā mirklī atmaskos jebkādu viltus dārgakmeni. Jā, un, starp citu, man vēl nekad mūžā nav vajadzējis lūgt bezmaksas dzērienu!
Pirmā nodaļa
Fotogrāfijā redzama sieviete ar koķetu acu skatienu un īsi apgrieztiem matiem. Viņa viena pati sēž pie galdiņa restorānā ar tukšu šampanieša glāzi sev priekšā. Starp diviem cimdotās rokas pirkstiem viņa tur aizdegtu cigareti garā melnkoka iemutī. No viņas viegli pavērtajām, koši krāsotajām lūpām izplūst ideāls dūmu gredzens. Uzraksts virs fotogrāfijas vēsta: “Vai jūs uzdrošināsieties?” Ar maziem burtiņiem zem attēla ir uzrakstīts, ka “Beikera” vieglā tabaka ir grauzdēta un nekaitē kaklam.
Misters Obrijs Pīrsons nometa novilkumu uz rakstāmgalda un atzvila čīkstošajā ādas krēslā. – Nu?
Greisa Rezerforda, sēdēdama cietā koka krēslā galda otrajā pusē, nokremšļojās.
– Nu, mister Pīrson, es domāju…
– Jūs domājāt? Vai tiešām? – Vīrieša uzacis gandrīz saplūda kopā, viņam saraucot pieri. – Vai jūs kaut brīdi padomājāt par to, kā mūsu klients uz to reaģēs? – Pīrsons norādīja uz pierādījumu.
Greisa ievilka elpu. Būtu daudz patīkamāk risināt šo sarunu ar misteru Henriju Pīrsonu, vecāko brāli. Viņš bija daudz brīvdomīgāks. – Uzskatu, ka šī kampaņa varētu palielināt “Beikera” pārdošanas apjomus aptuveni par trešdaļu. Varbūt vairāk. Mēs nekad agrāk neesam mērķējuši uz sievietēm, ja runa bija par cigaretēm, un ir pienācis pēdējais laiks to darīt. Šogad Londonas meitenes atdarina Holivudas vieglprātīgo stilu – viņu mati un svārki ir īsāki nekā jebkad agrāk. Viņas grib arī dzīvi, kas būtu ar to saistīta, – čarlstona dejošanu augām naktīm, romānus ar žilbinošiem jauniem vīriešiem. Dzīvi, kas būtu mazliet neprātīga. Viņas grib darīt to, ko viņu mātes nedarītu. Zināt, visas Holivudas aktrises smēķē.
Misters Pīrsons paberzēja pieri, no kuras bija sākuši atkāpties mati. Varbūt tie atkāpās tāpēc, ka viņš vienmēr pieri tur berzēja, tieši šajā vietā. – Mis Rezerforda, mēs pilnīgi noteikti nevaram izmantot šajā reklāmas kampaņā attēlu ar meiteni, kura smēķē. Mums ir jārūpējas par savu reputāciju.
– Ak, ser, tās ir pilnīgas blēņas. “Pīrsonam un Pīrsonam” ir pienācis laiks kļūt mūsdienīgiem.
– Gribu jūs brīdināt, – Pīrsona balss bija kļuvusi klusāka. – Jūsu vietā es ļoti rūpīgi apdomātu savus nākamos vārdus.
– Lai notiek. – Greisa norija siekalas. – Lai paliek attēls. Mums nav jārāda smēķējoša sieviete. Iztēlojieties deju grīdu, kas ir pilna ar pāriem. Priekšplānā vīrietis pastiepis roku pretī meitenei, aicinot viņu uz deju. Apakšā