Kaisles atspulgi. Anna Deivisa
abas spēja atcerēties. Greisa glāstīja Nensijas matus, aizlikdama tos māsai aiz ausīm. – Tā, tagad pastāsti man, kas ir noticis.
– Viņam bija drudzis. Man likās, ka vienkārši nāk zobiņi, – tu jau zini, kāds viņš tad kļūst. Ļāvu Ednai iet mājās parastajā laikā, pēc bērnu vakariņām. – Viņa atbrīvojās no Greisas apskāviena, lai varētu ieskatīties māsai acīs. – Bet, kad viņa aizgāja, Fēliksam kļuva ļoti slikti. Viņa piere dega, un viņš briesmīgi svīda. Nomazgāju viņu vēsā ūdenī, taču tas nelīdzēja. Es biju tik ļoti uztraukusies, Greisa. Nabaga mazā Tillija – viņai pašai nācās aiziet gulēt. Nekādas vakara pasaciņas, nekādas mīlināšanās. Redzi, mamma arī bija izgājusi, viņai bija bridža vakars. Tillija bija tik mīļa… Un tad Fēlikss sāka kļūt pavisam gurds.
– Kāpēc tu man nepiezvanīji uz darbu? – Greisai gribējās sapurināt Nensiju, un viņai nācās pamatīgi nopūlēties, lai savaldītos un to nedarītu. – Tev vajadzēja man zvanīt tūlīt pat, tiklīdz drudzis bija sācies. Es uzreiz būtu nākusi mājās, tu taču zini, ka būtu.
– Es tiešām centos tevi sazvanīt, taču telefons īsti nedarbojās. Un tad – tas bija tik briesmīgi – Fēliksam uznāca tāda kā lēkme. Es biju viņu uz brīdi atstājusi uz dīvāna, un tad atskanēja būkšķis. Protams, es iesteidzos iekšā, un viņš bija nokritis uz grīdas un locījās, un drebēja, un es nevarēju viņu atmodināt. Tas bija tik biedējoši, Greisa.
– Par to es nešaubos. Cik ilgi tas turpinājās?
– Jādomā, ka tikai minūti vai divas, bet man likās, ka pagājusi vesela mūžība. – Nensijas acu zīlītes bija iepletušās, un viņa trīcēja. – Kad tas bija beidzies, es viņu paņēmu uz rokām un metos pāri ielai, lai klauvētu pie Džona durvīm. Viņš bija brīnišķīgs. Viņš piezvanīja ārstam un tad atnāca šurp un palīdzēja man ielikt Fēliksu gultā. Un viņš palika te visu vakaru – laikam pat visu nakti. Pat pēc tam, kad mamma bija atgriezusies, viņš uzstāja, ka paliks un sagaidīs tevi.
– Un ko teica ārsts? – Greisas sejā sāka pulsēt nervs. Doma par to, ka mazais Fēlikss varētu locīties uz grīdas slimības lēkmē, bija pārāk briesmīga. – Kā Fēlikss jūtas tagad?
– Ārsts teica, ka lēkmi, visticamāk, izraisījis drudzis. Līdz brīdim, kad viņš ieradās, temperatūra jau bija mazliet nokritusies, un viņš domāja, ka ļaunākais jau ir garām. Taču ārsts teica, ka mums vajagot turēt bērnu vēsumā un dot viņam padzerties, ja viņš pamostos, un novērot līdz rītam, katram gadījumam. Rīt viņš atnāks atkal.
– Labi. – Greisa aptvēra, ka viņas rokas ir sažņaugtas dūrēs. Viņai nācās papūlēties, lai tās atsvabinātu.
Apakšā atskanēja koka čīkstoņa. Nesdams divas krūzes ar kakao, augšā pa kāpnēm kāpa kaimiņš Krāmers. – Te būs. Nezināju, vai pievienot cukuru, un tomēr…
– Pateicos. – Greisa paņēma savu krūzi. Nensija likās savādi kautrīga, saņemot savējo. Pat koķeta. Viņa to bija saukusi par Džonu…
– Vai gribat, lai es paliktu un pasēdētu pie Fēliksa? – viņš apjautājās. – Es droši vien šā vai tā nespēšu aizmigt. No bezmiega ir savs labums, tāpēc nekautrējieties to izmantot.
Greisa sajuta, kā viņas sejā iesitas karstums, uzlūkojot Nensiju un ieraugot, kā viņas vaigi pietvīkst. – Pateicos, Krāmera kungs, – viņa noteica ar zināmu piepūli. – Jūs esat ļoti laipns. Taču es labprāt pasēdēšu pie Fēliksa.
Plecu paraustīšana un smaids. – Nu labi, ja esat par to pārliecināta. – Viņa acis bija brūnas un ļoti tumšas. Patīkami drūmas.
Uzlecošā saule izlauzās cauri Fēliksa istabas plānajiem aizkariem, viegli apgaismojot aizmigušā puisēna seju. Vienpadsmit mēnešu vecumā viņš no zīdaiņa bija sācis pārvērsties mazā zēnā, bet pagaidām īsti nebija ne viens, ne otrs. Šis pārejas brīdis bija viņu padarījis īpaši trauslu un īpaši skaistu. Zeltainas matu pūkas veidoja oreolu ap viņa galvu. Viņa acis, kuras, nomodā esot, bija tumši zilas, tagad bija aizvērtas, un tās ieskāva garas, biezas skropstas. Elpa vieglītēm plūda no viņa pavērtajām sārtajām lūpām. Bērna sejiņa bija vēsa, drudzis bija mitējies, un Greisa mierīgi būtu varējusi atstāt viņu vienu – tomēr viņa kavējās, vērodama Fēliksu un juzdamās tik atvieglota par to, ka puisēnam vairs nekas nekaiš, un nespēdama atraut skatienu no viņa. Vēl ne.
Cilvēki bieži vien apgalvoja, ka Fēlikss un Nensija ir kā divas ūdenslāses. Taču viņi nebija redzējuši Greisas bērnības fotogrāfijas – vēl pirms tam, kad viņas mati kļuva tumši. Dziļāk ieskatoties, Fēliksa vaibsti vairāk atgādināja tantes nekā mātes vaibstus. Viņam bija Greisas acis, Greisas šķelmīgais smaids, Greisas bālā, teju caurspīdīgā āda. Tā bija Fēliksa četrgadīgā māsa Tillija, kura vairāk atgādināja Nensiju – ar savu lellītes seju, glīti uzrauto deguntiņu un bedrītēm vaigos.
Fēlikss gulēja uz sāniem, pielicis vienu roku pie sejas un vieglītēm saliecis pirkstus. Tie bija brīnišķīgi apaļīgi pirkstiņi. Otra roka atradās viņam gar sāniem. Vērojot viņu, ieklausoties viņa elpā un rītausmas korī aiz loga, Greisa iedomājās, ka nekur citur pasaulē viņa nevēlētos atrasties tik ļoti, kā vēlējās atrasties šeit. Sēžot pie sava zēna gultas. Viņa atļāvās domāt par bērnu kā par savu zēnu, nesajuzdama to kā nodevību pret māsu. Tā bija Greisa, kura rūpējās par Nensiju, kad viņa bija gaidībās ar Fēliksu, Greisa, kura viņai palīdzēja atkopties pēc māsas vīra Džordža nāves. Greisa bija klāt ieilgušajās, teju neveiksmīgajās dzemdībās, masēdama Nensijas muguru un pieturēdama viņu. Saturēdama viņu kopā. Pēdējā laikā bieži vien tā bija Greisa, kas pamodās, kad Fēlikss naktīs raudāja. Pēc tēta un Džordža nāves Toftsvolkas devītajā numurā vairs nebija palicis neviens vīrietis. Nensija bija trausla un tikai ar pūlēm tika galā ar saviem mātes pienākumiem. Un Ketrina, viņu māte, bija ekscentriska un nepraktiska – viņai bija neskaitāmas teorijas par to, kā pasaulei vajadzētu darboties, bet ne mazākās jausmas par to, kā darbojas viņas pašas mājsaimniecība. Tāpēc tā neizbēgami bija Greisa, kurai nācās iejaukties un kļūt par ģimenes galvu. Greisa bija Fēliksa tēva aizstājēja.
Tas nav nekas slikts, viņa sev teica, sēdēdama šūpuļkrēslā un nolūkodamās uz zēnu, uzskatīt viņu par savējo. Galu galā nu jau nebija tikpat kā nekādu cerību uz to, ka viņai pašai varētu būt bērni. Ne jau nu tagad, trīsdesmitgadu vecumā, bez vīra un pat bez līgavaiņa. Un kāpēc lai viņa vēlētos tikt pie vīra? Viņa bija pieradusi būt galvenā, un nebija nekāda iemesla padoties un atstāt šo kontroli vīrieša ziņā. Un, ja tu esi viena, neviens nespēj tevi pievilt vai sāpināt.
Rītausmas koris bija beidzies. Fēlikss miegā saldi nopūtās. Šūpuļkrēsls viegli nočīkstēja. Greisas acis vērās ciet, galva klanījās. Viņas domas bija aizņemtas ar pagājušo vakaru, atmiņām pārvēršoties pa pusei neprātīgos sapņos. Viņa dejoja ar gaišmataino amerikāni vai īru, vai kas nu viņš bija. Tieši to viņa vakar vakarā bija vēlējusies – dejot ar viņu –, taču tas nebija noticis. Viņi bija sarunājušies, kad abus bija pamanījuši paziņas – cilvēki, kuri viņus izšķīra. Greisa vēlāk bija viņu meklējusi, taču nekur nevarēja atrast.
Viņa plaukstas atradās uz Greisas muguras, rokas ap viņas kaklu. Greisa ieskatījās vīrieša sejā un atklāja, ka dejo ar otru amerikāni – ar Džonu Krāmeru, kurš dzīvoja otrpus ielai.
Dāmas, dāmas, dieva dēļ, ko jūs darāt ar saviem matiem? Pēdējā laikā esmu novērojusi manāmu boba frizūru kvalitātes pazemināšanos. Vai mātes apgriež jūsu matus ar pudiņa bļodu un virtuves šķērēm? Šīs smagnējās,