Kaisles atspulgi. Anna Deivisa
laikā ir ievērojami mainījusies.
– Ak, tā ir mainījusies!
– Taču es jums parādītu, ka ne visas šīs izmaiņas ir uz labu. Ir daudz cilvēku – daudz –, kuri tā domā. Un šīs mūžam mainīgās pilsētas sirdī slēpjas fundamentāls vērtību kodols, kas paliek nemainīgs, un tam tā ir jāpaliek. Nemainīgs, stabils kodols, ap kuru virmo viss haoss un pārmaiņas. “Pīrsons un Pīrsons” ir daļa no šī kodola. Tieši tāpēc mēs spējam noturēt tādus klientus kā “Beikers” par spīti visai konkurencei.
– Ser, ar visu cieņu…
– Cieņa – jā, tā arī pie tā visa piederas, mis Rezerforda. Vai jūs domājat, ka, ierodoties darbā stundu vēlāk un acīmredzami sagurusi, izrādāt cieņu pret saviem darba devējiem un viņu klientiem? Vai kad jūs sēžat birojā, smēķēdama cigaretes un bārstīdama anekdotes? Vai jūs domājat, ka tas rāda labu piemēru mašīnrakstītājām un sekretārēm? – Bet pārējie tekstu sacerētāji dara to pašu. Un izskatās, ka nevienam nav iebildumu.
Vēl viens pielīmēts smaids. – Jūs esat gudra meitene. Man nav vajadzības jums to stāstīt. Un kāds nelabais jūs apsēda, kad jūs pati nolēmāt pozēt tai fotogrāfijai? Stenlijs Beikers smietos visu ceļu līdz “Bensona krogam”, ja es ļautu viņam ieraudzīt šo novilkumu.
Sekretāre ienesa divas aspirīna tabletes un glāzi ūdens, novietoja to visu uz rakstāmgalda un aizgāja. Pēc viņas aiziešanas iestājās manāmi neomulīgs klusums.
– Tātad, – Greisa ierunājās, – vai man ir jāiesniedz atlūgums?
Smiekliņš. – Ak tu tētīt, cik dramatiski! Jums piemīt drosme, tas nu ir skaidrs. Ejiet atpakaļ un padomājiet vēl. Jums ir izdevies kaut ko uztaustīt ar savu ideju par vēršanos pie sievietēm. Tikai ne šādā veidā. Palūkojieties, vai varat izdomāt kaut ko… parastāku. Un runājot par visu pārējo…
– Es zinu, ser. Es saprotu.
Pēc desmit minūtēm savā mazītiņajā kabinetā Greisa nocēla telefona klausuli un palūdza savienojumu ar Ričardu Sedžviku, avīzes Piccadilly Herald redaktoru.
– Dikij, es gribu šovakar satikties ar tevi un paēst vakariņas.
– Greisa? Vai tā esi tu?
– Skaidrs, ka tā esmu es. Septiņos? Man nav īpaši svarīgi, kur.
– Piedod, vecenīt. Šovakar esmu aizņemts.
Greisa nepacietīgi bungoja ar pirkstgaliem pa rakstāmgaldu. – Kādā sakarībā aizņemts? Ar darbu?
Atskanēja dīvains troksnis, kas varēja būt nopūta, taču tikpat labi bija izskaidrojams ar traucējumiem savienojumā.
– Neesmu drošs, vai tā ir tava…
– Tātad tā ir meitene. Jācer, ka ne tā briesmīgā Petsija? Tā taču nav viņa, ko, Dikij?
– Greisa, tu zini, cik ļoti man patīc, bet…
– Tā šļupstēšana ir samākslota. Vai tu to nesaprati? Un tā deguna šķobīšana. Viņa tēlo mazo meitenīti. Viņa domā, ka tieši to vēlas vīrieši. – Pieres saraukšana. – Tā taču nav, vai ne, Dikij?
– Šovakar es nesatiekos ar Petsiju.
– Ar ko tad? – Ievērojusi neparasto klusumu no mašīnrakstītāju puses ārpusē, Greisa izstiepa labo kāju un iespēra pa durvīm, tās aizcirzdama.
– Man ir jāiet apskatīt to vācu gleznu. Tu jau zini – to, kas maksāja to milzu naudu. Tā atrodas paviljonā.
– Ak tā. Neviens neiet uz “Metropoli”, Dikij. Tas ir nomācoši un nejēdzīgi. Ļaunas mašīnas un nevainīgas meitenes – vai arī viss bija otrādi? Pavisam, pavisam muļķīgi.
– Paldies par tavu zinošo un apgaismojošo viedokli, visudārgā!
– Nav par ko. – Greisa izvilka cigareti no kārbiņas uz sava rakstāmgalda un lūkojās apkārt pēc sērkociņiem. – Vai mēs nevarētu paēst “Eifeļa tornī”? Tu jau zini, cik ļoti man tur riebjas, taču tevis dēļ esmu ar mieru doties jebkur, dārgais.
– Ak tu tētīt, cik tu esi nesavtīga.
– Tad mēs varētu noslēgt vakaru ar nelielu ballīti, uz kuru ir ielūgta Dimante.
– Ak tad tagad mēs dosimies arī uz dejām?
Greisa sameklēja sērkociņus un vienu uzšķīla, iespiedusi klausuli starp ausi un plecu. – Nopietni, Dikij. Man ar tevi par kaut ko jāaprunājas.
Nonākusi līdz Totenhemkortroudai ar pusstundas nokavēšanos, Greisa aprīļa lietusgāzē iekļuva bez lietussarga. Nebija redzams neviens taksometrs, tramvajs vai autobuss, tāpēc viņa bija spiesta bez kādas elegances spraukties cauri vakarpuses pūļiem, ūdenim no renstelēm apšļakstot viņu līdz pat potītēm, pelēkam lietum izsūcoties cauri drēbēm un izveidojot smirdīgus pleķus, kamēr nāsis kairināja slapju būvgružu smaka. Steidzoties uz priekšu, viņa klusībā nolādēja savu mūžīgo paradumu (Greisa allaž kavēja norunātās tikšanās par pusstundu), savus darba devējus (par to, ka viņu birojs atradās Pikadillijā, kas nebija pietiekami tuvu Persijstrītai, kurā atradās “Eifeļa tornis”), laika apstākļus (galu galā tā bija Londona. Kurš gan reizi pa reizei nelamāja laika apstākļus?), Dievu (kam viņa neticēja) un Dikiju Sedžviku (par to, ka viņš bija piekritis satikties ar viņu, un par to, ka viņam patika “Eifeļa tornis”). Kad viņa ieradās restorānā, lietus bija kļuvis vēl spēcīgāks. Ar noliektu galvu piesteigusies pie durvīm, Greisa saskrējās – turklāt tik stipri, ka viņai noklabēja zobi, – ar kādu ļoti pamatīgu būtni. Kāda plauksta saķēra viņas delmu, un viņa ielūkojās gaiši zilās acīs. Lūpas smaidīja – vai varbūt tās tikai bija lūpas, kam ir tāda forma, kas allaž šķiet smaidām.
– Vai jūs esat precējusies? – Balss runāja ar gludu amerikāņa akcentu.
– Nē. – Vārds bija izsprucis, pirms vēl viņa paguva to apturēt. Plauksta vēl aizvien turēja viņas delmu.
– Tas ir labi. – Šķita, ka runājot vīrietis lūkojas viņai garām.
Turpat netālu Greisa ieraudzīja taksometru ar iedarbinātu motoru. Droši vien vīrietis nupat bija no tā izkāpis. Jādomā, ka šoferis joprojām vēroja visu notiekošo.
– Atvainojiet! – Viņa izrāvās no tvēriena un augstprātīgi devās uz restorānu.
– Es teiktu, ka trīsdesmit divi. – Vīrieša smaids, kas atspoguļojās stiklā, izskatījās izķēmots. Šķībs. – Jūsu sejā var saskatīt rūgtumu. – Viņš bija iebāzis roku kabatā, lai sameklētu sīknaudu, un atkāpās, lai samaksātu šoferim. – Mainīga un jauka.
– Patiesībā man ir trīsdesmit. Tā gan nav jūsu darīšana.
– Pēc gada vai diviem to visu pārklās ledus kārtiņa, – vīrietis noteica. – Tā notiek vienmēr.
Pirms kara “Eifeļa tornis” bija iemīļota avangarda mākslinieku un rakstnieku uzturēšanās vieta, kur apgrozījās Ogastess Džons, Vindhems Lūiss, Ezra Paunds. Vēlāk zīmējumus un piezīmes viesu grāmatā atstāja Čārlzs Čaplins, Ronalds Fērbenks un Džordžs Gēršvins – un restorānu iecienīja spožāka, modernāka publika. Tūkstoš deviņi simti divdesmit septītajā gadā tas bija kļuvis par pieminekli pats par sevi un arī cenas bija atbilstošas. Dažādas kvalitātes gleznas un gravīras, kas klāja restorāna sienas, Greisai atgādināja par kapakmeņiem, lai arī tie bija juceklīgi izvietoti un neprātīgi krāsaini kapakmeņi. Restorāns barojās no savas bohēmiskās pagātnes. Varbūt te varēja pasūtīt uzkodas, kas sastāvēja no uzsildītām atmiņām, un pamatēdienā nostalģijas sautējumu. Bija skaidrs, ka Diks Sedžviks