Šampanietis brokastīs. Džūda Devero
vienmēr. Pat pēc tik daudziem gadiem viņš nebija aizmirsis, ka doktors Hantlijs, jauns vīrietis, kas nesen kļuvis par Nantaketas Vēstures biedrības direktoru, gandrīz noģība, pirmo reizi apmeklējot krustmāti Ediju un ieraugot mazo Eliksu rotaļājamies uz dzīvojamās istabas grīdas.
– Šis bērns taču spēlējas ar… – Doktoram nācās apsēsties, lai atgūtu elpu. – Tas svečturis taču ir no deviņpadsmitā gadsimta sākuma.
– Varbūt no vēl senākiem laikiem, – krustmāte Edija rāmā garā atteica. – Kingsliju ģimene dzīvoja Nantaketā jau ilgi pirms tam, kad uzcelts šis nams, un es varu saderēt, ka viņi izmantoja sveces.
Direktors joprojām bija vaigā bāls. – Nedrīkst pieļaut, ka mazā spēlējas ar šādām vērtībām. Viņa…
Krustmāte Edija klusējot pasmaidīja.
– Kur dzīvojāt jūs? – Eliksa nolika uz galda divas piepildītas glāzes.
– Kā, lūdzu? Ak tā, piedodiet, domās biju aizklīdis tālu projām. Mēs ar māti dzīvojām Medeketā, pavisam tuvu jūrai.
– Negribu būt uzbāzīga, bet… kāpēc jūs neuzaugāt Kingsliju namā?
Džērids klusi iespurcās. – Meitenes gados krustmāte Edija sastapa vīrieti, ar kuru nonāca kompromitējošā situācijā. Mans tēvs stāstīja, ka viņa veikli pratusi izmantot sava tēva līdzjūtību, lai panāktu, ka viņš maina testamentu un māju atstāj viņai, nevis viņas brālim. Visi gaidīja, ka tēvs beidzot atjēgsies un grozīs novēlējumu vēlreiz, bet nelaimes gadījumā viņš gāja bojā jauns, un māju mantoja krustmāte Edija, nevis viņas brālis.
– Vai ģimene niknojās par šādu iznākumu?
– Nē, visi jutās atviegloti. Edijas brālis, visticamāk, būtu pārdevis šo īpašumu. Viņš neprata rīkoties ar naudu un nerūpējās par māju. Droši vien būtu ļāvis iebrukt jumtam. – Džērids noklusēja, ka notikumus vajadzīgajā gultnē bija ievirzījuši Keilebs un Edija. Šo divu dēļ Kingsliju nams joprojām bija palicis ģimenes valdījumā.
– Toties tagad māja ir tikusi pie tāda saimnieka, kas zina, ko iesākt ar jumtiem.
– Man labpatīkas tā domāt. – Džērids pasmaidīja.
Lepnums viņa skatienā uzjundīja prātojumus, ko gan izjutis šis vīrietis, kad uzzinājis, ka nams pāries viņa īpašumā tikai pēc gada.
– Vai tā vieta, kur jūs uzaugāt, bija pilsēta?
– Ne tādā nozīmē, kā jūs domājat. Medeketa drīzāk ir apdzīvota vieta, nevis pilsētiņa. Tomēr tur atrodams gan restorāns, gan iepirkšanās centrs.
– Iepirkšanās centrs? Cik tur veikalu?
Džērids pasmaidīja. – To uzskata par nomaļu un nolaistu vietu, bet šeit tādu netrūkst un… – Viņš paraustīja plecus.
– Tāda nu ir Nantaketa.
Viņi brīdi ēda klusējot, un Eliksa pamazām sāka apjaust, ko viņai sola vientulīga dzīve vietā, kur viņa nevienu nepazīst. – Sakiet, kādas šeit ir iespējas un apstākļi kāzu sarīkošanai?
Vīrietis sastinga ar dakšiņu pusceļā uz muti. – Jūs precaties?
– Nē, precas mana draudzene, un… – Eliksa aprāvās, apjukumā pietvīkusi.
– Kas jūs tā mulsina?
– Es apsolīju, ka viņa varēs salaulāties šeit, dārzā. Tā bija pārsteidzīga rīcība. Šī māja nepieder man, tās īpašnieks esat jūs. Es esmu izturējusies pārlieku pašpaļāvīgi.
Džērids ķērās pie nākamā kukurūzas plācenīša. – Tie gan ir gardi. – Viņš apjauta, ka tīksminās par meitenes vaicājošo skatienu. – Es dodu jums atļauju sarīkot šeit kāzu svinības. Mūzika un smiekli šai mājai nenāks par ļaunu.
Eliksa pasmaidīja tik sirsnīgi, ka viņš pielieca galvu, itin kā gaidīdams pateicības skūpstu, tomēr viņa aizgriezās.
– Sarunāšu, lai Hosē un viņa puiši ierodas visu sakopt un iztīrīt. – Džērids atliecās taisni.
– Viņi ir dārznieki? Es bažījos, ka man nāksies pašai rakt zemi, pļaut mauriņu un tamlīdzīgi. Nav jau tā, ka es to nespētu, tikai diezin vai man tas izdotos pietiekami labi. Šo vasaru es gribu veltīt darbam. – Eliksa pagaidīja, lai ļautu vīrietim pieklājības pēc apvaicāties, par kādu darbu ir runa, tomēr viņš klusēja.
Piepeši Eliksai bija diezgan. “Tātad viņš neuzskata, ka mīlestība uz arhitektūru un celtniecību mums ir vienlīdz svarīga un nozīmīga. Montgomerijam es nešķietu ne tik daudz vērta, lai viņš atklātu patiesību par savu profesiju.”
Bija skaidrs, ka fiziski Eliksa ir piesaistījusi Džērida uzmanību – sieviešu nojauta nekad neviļ –, tomēr ar to nepietika, lai cik seksīgs būtu šis vīrietis. Viņa nevēlējās kļūt par kārtējo Dižā Džērida Montgomerija iekarojumu. “Lai kā būtu ar to apakšlūpu, man vajadzīgs viss vīrietis, ne tikai daļa no viņa.”
Eliksa piecēlās. – Piedodiet, ka atstāju jūsu pārziņā virtuves sakopšanu, bet es jūtos ļoti nogurusi un gribu iet gulēt. Ja vairs neredzēsimies, Kingslija kungs, tencinu par vakariņām. – Viņa īpaši uzsvēra uzvārdu.
Vīrietis piecēlās, itin kā grasīdamies paspiest roku vai noskūpstīt Eliksu uz vaiga, bet viņa aizgriezās un izgāja no virtuves.
Mirkli Džērids noraudzījās viņai pakaļ. Lai gan tas nevarēja būt tiesa, tomēr radās sajūta, ka viņš sadusmojis jauno sievieti. “Bet – kā? Palūdzot, lai viņa dalās atmiņās par krustmāti Ediju? Nudien, tas ir bezjēdzīgi.”
Viņš atkal apsēdās un iebaudīja Eliksas pagatavoto ruma un ananasu kokteili. Dzēriens nebija viņa gaumē, toties atsauca atmiņā krustmāti. Ielējis sev glāzīti ilgi izturēta ruma, viņš malkoja stipro dzērienu un gaidīja, ka tūdaļ ieradīsies vectēvs un krietni sakliegs uz viņu, tomēr virtuvē valdīja klusums. “Īsti vectēva garā – nebrīdināt viņu par Eliksas Medsenas pāragro ierašanos un viņas “strādāšanu”, droši vien projektējot tik nereālu ēku, ka to būtu iespējams uzbūvēt tikai ar burvju nūjiņas palīdzību.”
Atzvēlies krēslā, Džērids noēda pārpalikušos plācenīšus. Gardākus viņš savu mūžu nebija baudījis.
“Skaidrs kā diena, ir muļķīgi lolot patikšanu uz šo krustmātes Edijas uzmīļoto Eliksu. Pirmajā salas apmeklējuma reizē skuķēnam bija četri gadi, man toreiz bija četrpadsmit. Viņa bija glīta meitenīte, kam patika sēdēt uz dzīvojamās istabas grīdas un meistarot kopā visu, kas pagadījās pie rokas. Kad Vēstures biedrības direktors gandrīz samaņu zaudēja, jo ieraudzīja, ka mazā krauj citu uz cita vērtīgus ziloņkaula izstrādājumus, antīkas ķīniešu porcelāna tējas kārbiņas un japāņu figūriņas neckes, Džērids savas mājās bēniņos sameklēja veco Lego kārbu, kuras saturu māte vispirms sabēra trauku mazgājamā mašīnā. Viņa jutās ārkārtīgi iepriecināta, ka dēls tik iejūtīgi izturas pret mazo meiteni. Tolaik viņš nebija nekāds paraugdēls, jo viņa tēvs, sestās paaudzes Džērids, bija gājis bojā tikai pirms diviem gadiem, un pusaudža dusmas par šo zaudējumu joprojām nebija rimušas. Māte bija piespiedusi viņu pašrocīgi nogādāt Lego kārbu Eliksai.
Mazā vēl nekad nebija redzējusi kopā sastiprināmās detaļas un nezināja, ko ar tām iesākt, tālab Džērids nometās uz paklāja un parādīja, kas un kā darāms. Meitene jutās tā iepriecināta, ka uz atvadām apķērās viņam ap kaklu. Krustmāte Edija sēdēja uz dīvāna un vēroja savu iemīļoto Eliksu.
– Džērid,