Šampanietis brokastīs. Džūda Devero
neesot uzbūvējis neko tik labu, savukārt Eliksa, pateikdamās par dāvanu, apveltīja Džēridu ar krustmātes Edijas dārzā saplūktām puķēm. Tajā vakarā viņš kopā ar draugiem devās izklaidēties, piedzērās, tika aizturēts un nakti pavadīja kamerā; tolaik viņam tas nebija nekas neparasts. Džērids vairs nesastapa mazo Eliksu, jo drīz tika pieņemts publicēšanai viņas mātes pirmais romāns un Viktorija aizveda projām meitu, kura vairs nekad netika Nantaketā redzēta.
Džērida domas pievērsās tagadnei. “Daudz labāk būs, ja es pametīšu salu, bet vispirms pastāstīšu par Eliksu Dilisai, kura iepazīstinās meiteni ar māsīcu Leksiju un viņas dzīvokļa biedri Tobiju. Nepaies ne dažas dienas, kad Eliksa jau būs ierauta Nantaketas vasarām raksturīgajā sabiedriskas dzīves virpulī. Savukārt es atgriezīšos Ņujorkā, lai radītu…” Viņš pats nezināja, ko īsti. Turklāt tieši tobrīd viņš atradās tādā dzīves posmā, kad vienas attiecības beigušās, bet nākamās vēl nav sākušās, tāpēc… “Sasodīts!” Iztēlē joprojām vīdēja Eliksas acis, lūpas, augums.
Tas nepavisam nebija labi. Eliksa Medsena bija jauna, dzīves neskarta meitene, un to nedrīkstēja neņemt vērā. “Jā, prātīgāk būs doties projām, cik ātri vien iespējams.”
Piektā nodaļa
Eliksa zvilnēja gultā un mēģināja pievērsties kriminālromānam, ko bija atradusi galda atvilktnē, tomēr vārdi acu priekšā izplūda. Viņa spēja domāt vienīgi par Džēridu Montgomeriju… vai arī Kingsliju? Itin viss šķita meli, ieskaitot viņa vārdu.
Kālab Montgomerijam vajadzēja tā melot? Vārdu pa vārdam atsaucot atmiņā sarunu, kļuva skaidrs, ka Montgomerijs nebija licies zinis ne par vienu no Eliksas mājieniem. “Ja viņš nevēlējās atbildēt uz jautājumiem, tā arī vajadzēja pateikt, bet varēja taču…”
Domu pavedienu pārrāva mobilā tālruņa zvans. “Tēvs. Ai, kāpēc es biju pateikusi, ka īpašuma viesu namā uzturas Montgomerijs?”
Dziļi ievilkusi elpu, Eliksa mēģināja pasmaidīt. – Tēt! – viņa mundri iesaucās. – Kā tev klājas?
– Kas noticis?
– Noticis? Nekas nav noticis. Kāpēc tu tā prasi?
– Tāpēc, ka es tevi pazīstu un man nav svešs tavs uzspēlētais mundrums. Kas atgadījies?
– Nekas ļauns. Es bažījos par Iziju un viņas kāzām. Gan viņas māte, gan topošā vīramāte padara manas draudzenes dzīvi par tīro elli, tāpēc es ierosināju, lai viņa pārceļ svinības uz Nantaketu. Bet… kā es tikšu galā? Ko es vispār zinu par kāzām?
– Tev patīk izaicinājumi, un tu sapratīsi, kas un kā darāms. Bet tagad stāsti, kas tevi patiešām satrauc.
– Tieši tas, – Eliksa stūrgalvīgi palika pie sava. – Uzskatu, ka sarīkot kāzas citiem ir teju neiespējami, tāpēc prātoju, ka vajadzēs pamāt Nantaketai ardievas un atgriezties mājās. Es esmu Izijas galvenā līgavas māsa, tāpēc jāpalīdz viņai izvēlēties ziedus, torti un visu citu. Varbūt es varētu laiciņu padzīvot pie tevis? Tev nav iebildumu?
Kens mazliet pavilcinājās. – Vainojams Montgomerijs, vai ne? Vai viņš jau uzradās?
Eliksai acīs saskrēja asaras, bet tēvam tas nebija jāzina. – Uzradās gan, mēs kopā ēdām vakariņas. Jūras asarus viņš tīra tieši tāpat, kā to dari tu.
– Ko Montgomerijs teica, kad tu pastāstīji, cik dziļi apbrīno viņa veikumu arhitektūrā?
– Neko.
– Paklau, kaut kā viņam tomēr vajadzēja reaģēt. Ko tieši Montgomerijs teica?
– Viņš neko neteica. Es turēju muti, jo viņš izlikās, ka nav slavens arhitekts.
– Stāsti! Neizlaid itin neko.
Pēc iespējas kodolīgi Eliksa pārstāstīja sarunu. – Varbūt es izturējos uzmācīgi, vai arī viņš baidījās, ka es tāda varētu kļūt… Varbūt tāpēc viņš man nepateica, kas ir patiesībā…
tomēr tā sēdēt un salti melot… tas bija… bija…
– Nicināmi, – Kens pielika punktu, un Eliksa saklausīja viņa balsī dusmas.
– Ir jau labi, tēt. Viņš ir svarīgs putns, un es spēju saprast, kālab viņš nevēlējās nieka studentītei atzīties, ka ir tas pats Montgomerijs, jo droši vien baidījās, ka es metīšos bučot viņa gredzenu vai izstrādāšu tamlīdzīgu kvēlām cienītājām raksturīgu gājienu. Godīgi sakot, es to patiešām varētu. Tā vai citādi, tam vairs nav nozīmes. Montgomerijs dosies projām rīt no rīta un neatgriezīsies, kamēr šeit uzturēšos es.
– Vai tu gribi teikt, ka visu gadu dzīvosi viena tajā milzīgajā mājā? – Kens vaicāja. – Salā tu nevienu nepazīsti, bet esi apņēmusies sarīkot tur kāzas savai draudzenei? Kā tu to iedomājies?
– Tēt, tev vajadzētu mani uzmundrināt, nevis sarūgtināt vēl vairāk.
– Es esmu reālists.
– Es arī, tālab uzskatu, ka man jāatgriežas mājās. Turklāt šis nams pieder Kingslija kungam un viņš grib to sev, kaut vai tā iemesla pēc, ka te esot lielāka izlietne.
– Kas tas par Kingslija kungu?
– Džērids Montgomerijs.
– Viņš lika sevi uzrunāt par Kingslija kungu? – Kens neslēpa izbrīnu.
– Nē, tēt. Tā viņu nodēvēja advokāts. Arī es izmantoju šo vārdu, un viņš mani neizlaboja.
– Iznirelis! – Kens izspieda caur sakostiem zobiem. – Paklau, mīļā, man kaut kas jānokārto. Apsoli, ka nepametīsi salu, iekams nebūšu tev piezvanījis vēlreiz.
– Apsolu, – Eliksa teica, – bet… kas tev padomā? Tu taču negrasies zvanīt uz Montgomerija biroju, vai ne?
– Nē, uz biroju ne.
– Tēt, lūdzu, neliec man nožēlot, ka tev to visu pastāstīju! Džērids Montgomerijs ir ļoti ievērojama persona. Arhitektūras pasaulē pat kosmiska mēroga spīdeklis. Ir gluži saprotami, ka viņš nevēlas ielaisties darīšanās ar neievērojamu studentīti. Viņš…
– Eliksāndra, varbūt ir banāli tā sacīt, bet tavā mazajā pirkstiņā ir vairāk talanta nekā visā viņa ķermenī.
– Tu tiešām esi ļoti mīļš, tēt, bet tas nav tiesa. Manā vecumā viņš…
– Tas ir brīnums, ka viņš izdzīvoja līdz tavam vecumam. Labs ir, Eliksa, tagad klausies uzmanīgi. Es atvēlēšu puisim divdesmit četras stundas, kad nākt pie sajēgas. Ja Montgomerijs gluži tāpat uzvedīsies arī rīt ap šo laiku un tu joprojām jutīsies aizvainota savās labākajās jūtās, es pats aizbraukšu tev pakaļ, bet pēc tam palīdzēšu jums abām ar Iziju sarīkot kāzas. Norunāts?
Eliksa gribēja tēvam atgādināt, ka viņa ir pieaugusi sieviete, kas spēj pati parūpēties par sevi, tomēr tāds mājiens nedotu nekā laba. – Tas izklausās pēc derībām, ko negribētos zaudēt. – Eliksa mēģināja tēlot optimismu, lai gan viņai nebija ne mazāko cerību, ka Džērida Montgomerija izturēšanās varētu mainīties.
– Jauki! Piezvanīšu tev rīt šajā pašā laikā. Es mīlu tevi!
– Es tevi arī. – Eliksa nolika klausuli. Radās vēlēšanās piezvanīt Izijai, lai pavēstītu, ka vēlreiz tiks mainīta kāzu svinību vieta, tomēr viņa to neizdarīja.
Kad Džērids, noliecies pār rasējamo dēli, strādāja pie vismaz piecdesmitās skices mājai Kalifornijā, iezvanījās mobilais telefons.