Ideāls vīrs. Lūsija Vaithausa
smaržas un dizaineru somiņas Ziemassvētkos, bet pašām jāremontē ledusskapja saldētava un jāmaina dūmu detektors. Ja vīrietis uztraucas, lai ar tevi negadās kaut kas ļauns, tad viņš patiešām tevi mīl.
Kā aprakstīt to, kā Marks pret viņu izturējās? Viņš gluži vienkārši… atradās blakus. Grūti iedomāties, vai kāds cilvēks vēl vairāk atbalstītu viņu kaut vai darba meklējumos. Marks stundām uzklausīja Hannas pārdomas par jaunām idejām un iespējām, un pēdējā laikā arī par viņas raizēm.
– Nezaudē ticību, – šorīt viņš bija teicis pa telefonu. Hannu jau mocīja nomāktība par ieilgušo neveiksmju periodu, bet Marka pārliecība bija nešaubīga.
Hanna papurināja galvu, kā vēlēdamās atbrīvoties no kņudošā nemiera. Viņa izturējās muļķīgi: viņa un Marks mīlēja viens otru. Kāda gan nozīme laulībai, ja nav uzticības? Hannu pārņēma kaut kas līdzīgs dusmām: viņa atteicās – kategoriski atteicās – uzvesties kā viņas māte, kura tikmēr ļāva sevi grauzt šaubām un aizdomām, līdz viņas laulība sabruka gruvešos.
Hanna beidza griezt zarus, nokāpa lejā un sabāza nokaltušos sprunguļus atkritumu maisā. Salasījusi dārza stūros tukšās kraukšķu pakas un piemirkušās avīžu slejas, viņa sāka slaucīt ar slotu no akmeņiem slapjās lapas.
Man šķita, ka jūs šajā nedēļas nogalē brauksiet uz Romu. Man šķita, ka Marks jūs vedīs turp. Tas jums būs pārsteigums.
Balss galvā atkal sāka runāt: ja nu tad, kad tu pagājušajā nedēļā uzgāji pie viņa kabinetā, tu pārsteidzi viņu plānojam braucienu uz Romu? Tas, ko viņš teica šorīt – par nokavēto lidojumu, nozaudēto telefonu, aizmigšanu – ja nu tas viss bija meli? Tikai izdevīgi iemesli nesazināties ar tevi?
Apklusti, Hanna pavēlēja balsij. Izbeidz savas ļaunprātīgās, nodevīgās apsūdzības.
Roma, balss atkārtoja. Pārsteigums.
Pārsteigums. Kaut arī viņa tam pretojās, prāts bija pieķēries šim vārdam. Vai tiešām Marks iecerējis viņai pārsteigumu nedēļas nogalē? Viņš bieži mēdza organizēt abiem kādu patīkamu izklaidi, pēdējā laikā viņam bija iepatikusies opera – gandrīz tikpat ļoti kā viņai, un vēl pagājušajā nedēļā viņš nopirka biļetes uz “Bohēmu” Koventgārdenā. Taču vienmēr pirms tam viņš aprunājās ar Hannu, kura to novērtēja – viņai nepatika, ja cilvēki pašpaļāvīgi rīko pārsteigumus partneriem, sagaidot tūlītēju atbalstu. Kad abi to pārrunāja, Marks viņai piekrita.
Kādu laiciņu Hanna vēl turpināja strādāt, cenšoties kliedēt sasprindzinājumu, taču iekšējā balss atteicās rimties. Galu galā viņa padevās un devās atpakaļ uz virtuvi. Padzērusies ūdeni no krāna, viņa apsēdās pie galda un Google sameklēja viesnīcas W numuru pilsētas centrā, jo tur Marks mēdza vienmēr apmesties, kad bija Ņujorkā. Piespiedusi telefonā taustiņus, Hanna brīdi uz to skatījās. Vai viņai vajadzētu tā rīkoties? Varbūt ne – tad viņa kļūtu līdzīga mātei, ložņājot apkārt, okšķerējot. Bet viņa neko neokšķerēja, vaine? Viņa zvanīja uz viesnīcu, lai savieno viņu ar istabu, kurā apmeties viņas vīrs, jo gribēja ar viņu runāt. Viņa to darīja, lai apklusinātu urdošo balsi galvā; tas arī viss. Viņa tā rīkojās, lai pierādītu to, kas tāpat bija skaidrs: viņai nav ne par ko jāuztraucas.
Piespiedusi taustiņus, viņa dzirdēja uzgriežamies numuru. Pēc pāris sekundēm atskanēja signāls. Vēl pēc dažu sekunžu draņķīgas fona mūzikas automātiskā balss ziņoja, ka viesnīcas darbiniece viņu drīzumā apkalpos. Atskanēja tā pati briesmīgā mūzika, un tad viņai atbildēja. Atsaucās vietu rezervēšanas līnija, bet, noskaidrojusi Hannas vēlmi, darbiniece savienoja viņu ar viesnīcas galveno reģistrāciju.
– Marks Reilijs? – administratore jautāja. – Lūdzu, uzgaidiet.
Hanna gaidīja, jau juzdamās labāk. Viņa ātri aprunāsies ar Marku, pateiks, ka mīl viņu, un mierīgu prātu dosies ārā.
– Hallo?
– Jā, klausos.
– Atvainojiet, – administratore sacīja, – bet pie mums šobrīd neuzturas viesis ar tādu uzvārdu.
– Ak tā. – Uz mirkli Hanna jutās pilnīgi izsista no sliedēm.
Klusums ieilga.
– Vai varu jums kaut kā citādi palīdzēt?
– Atvainojiet, – Hanna nerimās, – bet vai jūs nepārbaudītu vēlreiz? Esmu pārliecināta, ka mans vīrs šajā nedēļas nogalē apmetās pie jums – es vēl šorīt ar viņu runāju.
Atkal iestājās pauze, bija dzirdami tikai datora taustiņu klikšķi.
– Nē, piedodiet, – sieviete atbildēja. – Mistera Reilija šeit nav. Varbūt viņš ir kādā no mūsu viesnīcām ārpus centra?
– Ak jā, protams! Mēģināšu zvanīt uz turieni.
Hanna piespieda taustiņu “Beigt” un nolika telefonu uz galda. Viņa sajuta, kā sitas sirds. Marks vienmēr izvēlējās viesnīcu centrā, jo tā atradās vistuvāk Volstrītai, kur strādāja vairums DataPro klientu, un vispār – viņš nekādā ziņā neapmestos kaut kur tālāk pilsētā, jo necieta veikalu kņadu un tūristus. Tomēr cita smadzeņu daļa iebilda – ja nu šoreiz viņš būtu tā rīkojies? Ja nu viņam neizdevās dabūt numuru centrā pēc nokavētā reisa un viesnīca jau bija pārpildīta?
Kļuvusi nedaudz mundrāka, Hanna atkal atvēra klēpjdatoru un atrada citu W viesnīcu telefona numurus. Tādas viesnīcas bija Junionskvērā, Taimskvērā un Leksingtonā. Citu pēc citas viņa apzvanīja visas, bet katrā administratore sniedza vienu un to pašu atbildi: šobrīd viņiem neesot tāda viesa.
Marks savu kabinetu sauca par vanaga ligzdu. Viņš bija pārbūvējis vecos bēniņus ar slīpiem jumta griestiem no abām pusēm, radot sajūtu kā teltī vai kokā uzceltā būdā. Uz to veda stāvas kāpnes, logi bija ar skatu uz apkārtnes namu skursteņiem, veciem satelītšķīvjiem pie baznīcas Studdridžstrītā un torņiem dienvidos otrpus upei. Viņš bija atstājis vecās mēbeles – vienkāršu Lloyd Loom pīto klūdziņu krēslu, uzkura sēdēja, kad lasīja, antīku turku paklāju un savu skaisto Džordža laika rakstāmgaldu ar oriģinālo padziļināto ādas virsmu.
Hanna atrāva vaļā plato vidējo atvilktni, cenšoties nedomāt par to, ko dara. Bez konkrēta mērķa, ko īsti meklē, viņa izskatīja saturu: skavas, pildspalvas, puse atplēstas paciņas stipras piparmētru garšas košļājamās gumijas, papīra magone no Pirmajā un Otrajā pasaules karā kritušo piemiņas dienas, Swan Vesta sērkociņu kastītē sakaltusi āboliņu lapa, kuru viņa bija atradusi un uzdāvinājusi veiksmei. Turpat bija arī caurlaide no Marijas pasludināšanas dienas zirgu skriešanas sacīkstēm Royal Ascot jūnijā, kurp Marks bija aizvedis dažus klientus izpriecas braucienā; veca Hendrix kaste ar flomāsteru rakstītu nosaukumu uz uzlīmes; pāris eiro monētu un anatomiski sarežģīts, zils Fimo māla suns, ko bija salipinājis Dena un Pipas dēliņš Čārlijs un pirms pāris nedēļām uzdāvinājis krusttēvam Markam.
Noliekusies Hanna citu pēc citas pārbaudīja arī pārējās atvilktnes. Trīs bija tukšas, vienā atradās cigāru kaste, pilna ar lodīšu pildspalvām Bic un uzlīmēm ar buldogiem, vēl vienā bija veci Prospect un Economist izdevumi. Viņa aptaustīja ar pirkstiem atvilktņu aizmugures, stūrus, bet neatrada nekādus pierādījumus ārlaulības dēkai, ne arī noslēptas fotogrāfijas, ne piezīmes, kas rakstītas ar roku, ne vizītkartes no viesnīcām, par kurām viņa nezinātu. Īstenībā nebija nekā aizdomīga vai nepatīkama, pat ne slepenu žurnālu “Karstās meičas”. Atvieglota Hanna iesmējās. Viņa nevarēja iedomāties Marku pērkam pornogrāfiju