Ideāls vīrs. Lūsija Vaithausa
Marks spēlēja kārtis? Vai tas, kas bija sācies kā viegla izklaide, būtu izvērties par kaut ko nopietnāku? Varbūt brīžos, kad Hanna uzskatīja, ka vīrs pusdieno ar biznesa klientiem, viņš īstenībā sēdēja kazino. Varbūt viņš ieguvis lielu laimestu un kļuvis atkarīgs. No otras puses, vai tiešām viņš piederēja pie tiem, kuri dauzīja galvu pret sienu, kad zaudēja? Ja tā, vai viņš sev iestāstītu, ka tūlīt sagaidāma nākamā veiksme – un tad vēl nākamā?
Hanna novērsās no loga, atgriezās pie mapes, izņēma dokumentus un izlika tos uz rakstāmgalda. Coutts ziņojumā nekas neliecināja, ka viņš spēlētu; tur nebija pārskaitījumu, kas norādītu uz kazino vai bukmeikeriem, vai, cik viņa varēja secināt, jebkādu interneta derību vietni. Marks nebija izņēmis no konta daudz naudas skaidrā, tikai ierastās divi simti piecdesmit mārciņas nedēļā avīzēm, dzērieniem un taksometriem. Hanna nolika sāņus paziņojumu un vēstuli par hipotēku, tad ātri pārlapoja pārējos dokumentus, meklējot kaut ko, kas būtu saistīts ar parādu – vēstules par aizdevumiem vai prasības atmaksāt kādas summas. Viņa neko neatrada. Pat trīs kredītkartes nebija pārsniegušas kredītlimitu, kopējā summa svārstījās zem septiņiem tūkstošiem mārciņu, kas Marka darījumu līmenim nebija nekas.
Viņa izskatīja atlikušās pāris lapas, Coutts un MasterCard pagājušā gada ziņojumus, acīm joprojām meklējot pārskaitījumus, bet vairs negaidīja neko īpašu. Sniedzoties pēc pēdējās lapas, roka palika pacelta gaisā.
Priekšā uz galda viņai rēgojās paziņojums no Birmingham Midshires. Markam nebija saistības ar šo banku. Toties viņai gan.
Ar viegli drebošu roku Hanna pacēla lapu un apskatījās vārdu un adresi augšējā kreisajā stūrī. Tas bija viņas, nevis Marka vārds. Viņa palūkojās uz datumu. Tas bija pēdējais paziņojums, ko banka atsūtījusi nodokļu gada beigās aprīlī, ar izrakstu par konta stāvokli kopā ar gada procentiem; summa bija nedaudz zem četrdesmit septiņiem tūkstošiem mārciņu. Hanna atcerējās, ka bija nepatīkami pārsteigta par zemo procentu likmi pēdējā gadā un ielika dokumentu savā mapē. Tad kāpēc dokuments atradās šeit? Kāpēc tas bija Marka mapē?
Roka drebēja arvien vairāk, un viņa nometa lapu uz galda, satrūkstoties no izraisītās skaņas. Cita skaidrojuma nebija: Marks bija paņēmis ziņojumu no viņas mapes un atvedis šurp.
Viņa palūkojās uz pulksteni virs durvīm. Cik ilgi viņa te jau uzkavējās? Kuru katru brīdi Deivids atgriezīsies no pusdienām. Bet viņai bija jāriskē, vai ne? Ja sargs ienāks birojā, viņa kaut ko sagudros. Viņa nespēja gaidīt, līdz nokļūs mājās; viņai tūlīt bija jānoskaidro patiesība.
Pievilkusi krēslu pie galda, Hanna atvēra Marka klēpjdatoru un to ieslēdza. Pēc mirkļa lodziņā parādījās prasība pēc paroles. Sasodīts! Protams, datoram bija aizsardzība ar paroli, kā gan citādi? DataPro bija viena no augstākā līmeņa programmatūras izveides kompānijām Eiropā. Vēlreiz palūkojusies pulkstenī, Hanna centās ātri domāt. Skaitļi, nevis burti vai vārds. Marks viņai bija devis šo padomu, kad atklāja, ka viņas Hotmail pasta adreses parole ir Malvernhila. Paliekusies uz priekšu, Hanna uzspieda vīra dzimšanas datumu 110772 un nosūtīja.
Jūsu ierakstītā parole ir nepareiza. Lūdzu, ierakstiet paroli vēlreiz.
Hanna uzdrukāja 11071972. Atkal nepareizi. Sasodīts, sasodīts! Pēc cik reizēm sistēma automātiski atslēgsies? Vai tā sūtīja trauksmi, ka notiek ielaušanās? Vēl viens mēģinājums, Hanna nolēma; trīs reizes, vairāk nebija atļauts. Mirkli padomājusi, viņa ievadīja savu dzimšanas datumu. Vai 78 vai 1978? Nē, pirmo. Sekundi, divas sekundes viņa skatījās ekrānā, tad piespieda taustiņu Ziņot.
Trāpīts!
Dators strādāja zibenīgi un četru piecu sekunžu laikā Hanna jau varēja ierakstīt meklētājā Birmingham Midshires. Kad parādījās lapa, viņa sniedzās pēc somas, izņēma piezīmju grāmatiņu un atšķīra vietu, kur bija sarakstījusi kodus un paroles. Jā, viņa apzinājās, ka tā nedrīkst darīt, bet kā citādi saglabāt informāciju? Vesela mūžība paietu, kamēr viņa mēģinātu atcerēties no galvas “slepenos drošības jautājumus”. Kas zina, viņa skarbi nosprieda, varbūt nāksies gūt mācību par savu vieglprātīgo uzticēšanos.
Hanna piespieda taustiņu “Pieteikšanās” un ievadīja paroles. Viņai bija kodi četru aviolīniju pastāvīgo pasažieru atlaižu kartēm, Amazon, iTunes un vēl citām iepirkšanās vietnēm internetā, un banku kontu nokārtošana viņai bija vienkārša, jo viņai bija krājkonts un norēķinu konts, un caur norēķinu kontu HSBC viņa pārvaldīja divi tūkstoši akcijastehnoloģiju kompānijā, kuras pēc ieteikuma bija pirms trim gadiem nopirkusi. Toreiz viņa par katru bija samaksājusi divas mārciņas, bet vēl pagājušajā nedēļā apskatījās, ka kopumā to vērtība ir pavisam simt divdesmit mārciņas.
Hanna piespieda ievadīšanas taustiņu, un atvērās lapa ar norēķinu konta atskaiti. Pēkšņi viņa negribēja to redzēt. Atgrūdusi krēslu, viņa piecēlās. Sirds krūtīs smagi sitās. Hanna piekļāva galvu pie loga aukstā stikla un aizvēra acis. Tās atkal attaisījusi, septiņus stāvus zemāk viņa ieraudzīja vīrieti straujā solī dodamies pa kāpnēm uz centrālo ieeju. Tas bija Deivids.
Hanna ātri piegāja pie datora un, elpu ievilkusi, paskatījās ekrānā.
Viņa to jau bija gaidījusi – viņa to zināja kopš brīža, kad ieraudzīja savu bankas paziņojumu – bet tāpēc trieciens nebija mazāks: viņas krājkonts bija iztukšots. Ekrānā varēja redzēt, ka atlikums ir 29,02 mārciņas. Hanna skatījās tik cieši, ka cipari izplūda acu priekša. 29,02. Viņa noklikšķināja uz saiti par pēdējiem darījumiem, un, lūk, pirms četrām dienām bija pārskaitīts M. Dž. Reilijam 46800 mārciņu. Nauda bija prom – viņš bija paņēmis visu.
Sestā nodaļa
Stikla sienu paneļi nošūpojās, kad Hannai aiz muguras aizcirtās ārdurvis. Kaut arī mētelī, viņa apsēdās uz kāpnēm un saņēma galvu rokās. Kreisajā acī bija sākusi durt asa sāpe, izplatīdamās pāri pierei. Sāpēja tik ļoti, ka šķita – viņa tūlīt izvemsies.
Atceļā no Hamersmitas apstulbumam pievienojās briesmīga zaudējuma sajūta. Visi viņas ietaupījumi, piecpadsmit gadu laikā sakrātais, bija zudis. Pirms iepazīšanās ar Marku viņa krājkontā glabāja naudu, ko plānoja reiz izmantot personiskā īpašuma iegādei. Ņujorkā, protams, cenas bija neprātīgas, un Hannai patika dzīvoklis, kuru viņa īrēja, viņa negribēja pārcelties uz citu, lētāku rajonu, tāpēc daļu ienākumu novirzīja iekrājumam. Tad viņa satika Marku, un nu viss bija pagalam. Sūri, grūti taupītais, mēnesi pēc mēneša atliktās nelielās summas, īpaši tūlīt pēc universitātes, kad viņa tikko sāka iedzīvoties Londonā un naudas bija maz. Apņēmusies kļūt neatkarīga un vairs neko nelūgt vecākiem, viņa bija atvērusi krājkontu, kurā katru mēnesi ieskaitīja septiņdesmit piecas mārciņas. Summai lēnām pieaugot, viņa juta lepnumu, ka spēj būt noteicēja par savu dzīvi; saņēmusi pirmo algas paaugstinājumu, viņa tūlīt palielināja iemaksu līdz simts mārciņām. Par pirmo prēmiju, trīssimt mārciņām, viņa nopirka lētus ziemas zābakus, bet pārējo naudu, apvaldot kārdinājumu, pievienoja iekrājumam.
Hannu pārņēma dedzinoša baiļu sajūta: viņa bija izputējusi – pilnīgi tukšā. Norēķinu kontā bija divi simti piecdesmit mārciņas un gandrīz nevērtīgas akcijas, un divdesmit deviņas mārciņas divi centi: kopā mazāk par četriem simtiem mārciņu. Tā kā viņai nebija darba, tad arī nekādu iespēju kaut ko nopelnīt; mēneša beigās viņu negaidīja alga. Hanna aptvēra, ka ir nosvīdusi, un prātā uzskaitīja apzīmējumus savam stāvoklim: viņa bija iedzīta sprukās, apkrāpta, bezspēcīga. Drausmīgā ķezā.
Lieki pieminēt, ka viņa nebija tikusi laukā