Brīvība piecdesmit nokrāsās. E. L. Džeimsa
pieri. Izskatās, ka viņš neizprot manu domu.
– Man patīk māja tāda, kāda tā ir šobrīd, – es nočukstu. Vai viņš sadusmosies?
Viņš vērīgi nopēta mani. – Es gribu māju, kas atbilst tavām vēlmēm. Lai kādas tās būtu. Šis nams pieder tev.
– Es gribu, lai arī tev tas patiktu. Lai tu justos laimīgs.
– Manai laimei pietiek ar to, ka būšu tev blakus. Ļoti vienkārši, Ana. – Viņš nenovērsdamies lūkojas uz mani, šos vārdus teikdams pavisam nopietni. Es samirkšķinu acis, sirdij priekā sažņaudzoties. Viņš tiešām mani mīl.
– Nu… – Es noriju siekalas, pūlēdamās atbrīvoties no emociju kamola kaklā. – Man patīk stikla siena. Varbūt varam palūgt Džiu to iekļaut mājas kopējā dizainā, bet darīt to pieticīgāk.
Kristjens pasmaida. – Protams. Kā vēlies. Ko teiksi par otrā stāva un pagraba plāniem?
– Tie man patīk.
– Lieliski.
Es saņemu drosmi, lai uzdotu svarīgāko jautājumu. – Vai tu gribi iekļaut arī rotaļu istabu? – Tiklīdz izrunāju šos vārdus, es jūtu, ka vaigos sakāpj jau sen pazīstamais sārtums.
Kristjens paceļ uzacis.
– Un tu? – viņš izbrīnīts un uzjautrināts painteresējas.
Es paraustu plecus. – Nu… ja tu tā vēlies.
Kristjens brīdi vēro mani. – Pagaidām nepieņemsim nekādu konkrētu lēmumu. Tā galu galā būs mūsu ģimenes māja.
Mani pārsteidz vilšanās, kas iedzeļ sirdī. Laikam jau viņam taisnība, kaut gan… kad mums paredzēta ģimene? Droši vien aizritēs daudzi gadi.
– Turklāt mēs varam improvizēt.
– Man patīk improvizācijas, – es nočukstu.
Kristjens atplaukst smaidā. – Es vēlos kaut ko ar tevi apspriest. – Viņš pamāj guļamistabas virzienā, un mēs sākam ilgu, visaptverošu sarunu par vannasistabām un atsevišķiem skapjiem.
Kad esam pabeiguši, ir jau pusdesmit.
– Vai tu atkal ķersies pie darba? – es jautāju, redzot, kā Kristjens saritina plānus.
– Nē, ja tu to nevēlies. – Viņš pasmaida. – Ko tu gribi darīt?
– Mēs varētu paskatīties televīziju. – Es negribu lasīt un negribu arī doties uz gultu… pagaidām.
– Labi, – Kristjens nevilcinoties piekrīt, un mēs dodamies uz istabu, kurā ir televizors.
Līdz šim mēs šeit esam sēdējuši tikai četras reizes, un Kristjens parasti lasa grāmatu. Televīzija viņu itin nemaz neinteresē. Es saritinos viņam blakus uz dīvāna, pavelku kājas zem sevis un atbalstu galvu Kristjenam uz pleca. Viņš ar vadības pulti ieslēdz platekrāna televizoru un nevērīgi pārslēdz kanālus.
– Vai ir kāda īpaša draza, ko vēlies noskatīties?
– Tu neesi televīzijas piekritējs, vai ne? – es sarkastiski painteresējos.
Viņš papurina galvu. – Velti izšķiests laiks. Bet es kaut ko paskatīšos kopā ar tevi.
– Es iedomājos, ka mēs varētu pamaigoties.
Kristjens spēji pagriež galvu un uzlūko mani. – Maigoties? – Viņš uz mani skatās tā, it kā man piepeši būtu izaugusi otra galva, un pārtrauc bezjēdzīgo pārslēgšanu. Televizorā redzama kāda pārliecīgi izgaismota ziepju opera spāņu valodā.
– Jā. – Kāpēc viņš šķiet šausmu pārņemts?
– Mēs varētu doties uz gultu un maigoties tur.
– To mēs darām visu laiku. Kad tu pēdējo reizi ar kādu maigojies televizora priekšā? – es kautri painteresējos, bet manā balsī jaušama ķircinoša pieskaņa.
Vīrs parausta plecus un papurina galvu. Atkal sācis spaidīt tālvadības pults pogas, viņš pārslēdz vēl dažus kanālus, pirms atrod vecu “X failu” sēriju.
– Kristjen?
– Es nekad to neesmu darījis, – viņš klusi nosaka.
– Pat ar Bargo Kundzi nē?
Viņš nicīgi iespurdzas. – Ana, mums ar Bargo Kundzi bija daudz dažādu nodarbju. Maigošanās neietilpa to sarakstā. – Viņš pavīpsnā un samiedz acis; tajās atmirdz uzjautrinājuma pilna ziņkāre. – Un tu?
Es piesarkstu. – Protams. – Nu, vismaz nedaudz…
– Kā, lūdzu? Ar ko?
Ak vai… Es negribēju sākt šādu sarunu.
– Runā! – viņš neatlaižas.
Es pētu savus pirkstus, savijusi tos kopā. Kristjens saudzīgi apklāj manas plaukstas ar savējo. Es paceļu skatienu un redzu, ka viņš smaida.
– Mani tas tiešām interesē. Lai es varētu līdz nemaņai piekaut vainīgo.
Es iespurdzos. – Nu, pirmajā reizē…
– Pirmajā! Tātad tas nebija tikai viens neģēlis? – viņš noņurd.
Mani atkal pārņem smiekli. – Kāpēc esi tik pārsteigts, Grej?
Viņš sarauc pieri, izlaiž pirkstus caur matiem un vēro mani, it kā es piepeši viņam rādītos citā gaismā. Pēc brīža viņš parausta plecus. – Nezinu. Nu… tev galu galā trūka pieredzes.
Es pietvīkstu. – Kopš satiku tevi, esmu iekavēto atguvusi ar uzviju.
– Taisnība. – Kristjens smaida. – Runā. Es gribu zināt.
Lūkodamās sava vīra pelēkajās acīs, es mēģinu izprast viņa noskaņojumu. Vai viņš sadusmosies? Vai arī viņa interese ir patiesa? Es nevēlos, lai viņš saīgst… Tādos brīžos viņš kļūst neciešams.
– Vai tiešām gribi, lai es pastāstu?
Kristjens nesteidzīgi paloka galvu, un viņa lūpas savelkas uzjautrinājuma un pašpārliecības smaidā.
– Es brīdi dzīvoju Teksasā pie mātes un viņas trešā vīra. Toreiz mācījos desmitajā klasē. Puiša vārds bija Bredlijs, un viņš bija mans partneris fizikas laboratorijas darbos.
– Cik tev bija gadu?
– Piecpadsmit.
– Ar ko viņš tagad nodarbojas?
– Nezinu.
– Līdz kurai pozīcijai viņš tika?
– Kristjen! – es viņu norāju… un viņš piepeši satver manus ceļgalus, pēc tam pieķeras potītēm un pagāž mani tā, ka es nokrītu uz dīvāna. Jau nākamajā mirklī viņš ir uzgūlies man virsū un iebīdījis kāju starp manējām. Es nevaru pakustēties, un viss noticis tik pēkšņi, ka es pārsteigta iekliedzos. Kristjens satver manas rokas un paceļ tās augšup man virs galvas.
– Tātad šis Bredlijs… vai viņš sasniedza pirmo pozīciju? – Kristjens jautā, ar degunu novilkdams līniju pār manējo, un maigi noskūpsta manu lūpu kaktiņu.
– Jā, – es nomurminu. Viņš satver mani aiz zoda, ar mēli ielauzdamies mutē, un es ļaujos viņa kvēlajiem skūpstiem.
– Šādi? – Kristjens vaicā, nedaudz atraudamies.
– Nē… nepavisam, – es ar pūlēm izdvešu, juzdama, kā visas asinis aizplūst lejup.
Atlaidis manu zodu, Kristjens laiž