Brīvība piecdesmit nokrāsās. E. L. Džeimsa
jakai.
– Ņem, – es nočukstu, nemierīgi uzlūkodama savu vīru, un sniedzu viņam matu gumiju, ko biju aplikusi ap plaukstas locītavu. Kristjens sastingst un nedaudz iepleš acis, bet viņa sejas izteiksme neko nepauž. Pēc brīža viņš pieņem gumiju.
– Pagriezies, – viņš pavēl.
Es atvieglota pasmaidu un nekavējoties paklausu. Izskatās, ka šo nelielo problēmu esam atrisinājuši. Kristjens saņem manus matus kopā, ātri tos sapin un nostiprina ar gumiju. Viņš parauj bizi, un es atliecu galvu.
– Prātīga doma, sieva, – viņš iečukst man ausī un viegli iekožas ļipiņā. – Pagriezies un novelc svārkus. Ļauj, lai tie nokrīt uz grīdas. – Viņš atkāpjas, un es pagriežos pret viņu. Lūkodamās Kristjenam acīs, es atpogāju svārkus un pavelku lejup rāvējslēdzēju. Kuplie svārki noslīd lejup un izplājas man pie kājām.
– Izkāp ārā, – Kristjens nosaka. Es speru soli viņam tuvāk, un viņš, veikli nometies uz ceļiem, satver manas labās kājas potīti. Kamēr viņš prasmīgi atsprādzē sandales, es ar vienu roku atbalstos pret sienu zem tapām, uz kurām reiz bija pakarinātas pātagas, stibas un lāpstiņas. Palikusi tikai pletne un jātnieka pātaga. Es ziņkāri nopētu abus priekšmetus. Vai viņš izmantos šos?
Kristjens apsēžas uz papēžiem, mani vērodams; viņš man noāvis kurpes, un tagad man mugurā ir tikai mežģīņu krūšturis un biksītes. – Uz tevi ir patīkami skatīties, sieva. – Viņš spēji izslejas, satver mani ap gurniem un pievelk sev klāt, ieslēpdams degunu man starp kājām. – Tu smaržo pēc sevis, manis un seksa, – viņš nosaka, strauji ievilkdams elpu. – Reibinoši. – Viņš noskūpsta mani caur plāno audumu, un es notrīsu, viņa vārdu aizkustināta. Šķiet, ka it viss manī izkūst. Kristjens ir sasodīti… nerātns. Paņēmis manas drēbes un sandales, viņš veikli pieceļas kājās, kustēdamies ar sportista cienīgu grāciju.
– Nostājies pie galda, – viņš rāmi nosaka, pamādams tā virzienā, un pagriezies pieiet pie noslēpumainās lādes. Aši paraudzījies uz mani, viņš pavīpsnā. – Skaties uz sienu, – Kristjens pavēl. – Tādējādi tu nezināsi, kas man padomā. Mans pienākums ir izpatikt, sieva, un tu gribēji pārsteigumu.
Es novēršos, bet uzmanīgi klausos; mana dzirde piepeši kļuvusi ārkārtīgi smalka. Kristjenam padodas modināt manī cerību, uzkurināt iekāri… likt man gaidīt. Es dzirdu, kā viņš noliek manas kurpes un laikam arī drēbes uz lādes; pēc tam viņa kurpes noklaudz, nomestas uz grīdas viena pēc otras. Hmm… man patīk baskājains Kristjens. Pēc mirkļa es dzirdu, kā viņš atrauj atvilktni.
Rotaļlietas! Mmm, kā man patīk šī neziņa! Atvilktne tiek aizvērta, un es elpoju straujāk. Kā gan šī necilā skaņa spēj pārvērst mani par drebošu nervu čupiņu? Neko nesaprotu. Atskaņotājs klusi iešņācas, un es nojaušu, ka gaidāms muzikāls pavadījums. Ieskanas sērīgas, pieklusinātas klavieru skaņas. Es nepazīstu šo melodiju. Drīz klavierēm piebalso elektriskā ģitāra. Kas tas ir? Vīrieša balss runā par nebaidīšanos no nāves, es tik tikko spēju izšķirt vārdus.
Kristjens nesteigdamies tuvojas man, basajām pēdām plīkšķot pret koka grīdu. Es sajūtu viņu sev aiz muguras, un atskan žēlabaina sievietes balss.
– Tātad tu vēlies vardarbību, sieva? – Kristjens klusi vaicā man pie kreisās auss.
– Hmm.
– Tev man jāpavēl rimties, ja vairs nespēsi izturēt. Tiklīdz dzirdēšu pavēli, es visu pārtraukšu. Vai saproti?
– Jā.
– Tev jāapsola.
Es spēji ievelku elpu. Kas viņam, nolāpīts, ir padomā? – Apsolu, – es satraukta nomurminu, atcerējusies Kristjena vārdus: Negribu tev nodarīt sāpes, bet ļoti labprāt parotaļātos.
– Malacis. – Viņš pieliecas, noskūpsta manu kailo plecu, aizāķē pirkstu aiz krūštura lencītes un novelk zem tās līniju pār manu ādu. Es tik tikko apslāpēju vaidu. Kā viņam izdodas pat nieka pieskārienu padarīt tik erotisku?
– Velc nost, – Kristjens iečukst man ausī. Es steigšus paklausu, un krūšturis nokrīt uz grīdas.
Viņš laiž plaukstas man pār muguru, iebīda abus īkšķus aiz biksīšu malas un noslidina tās lejup.
– Izkāp, – viņš pavēl. Arī šoreiz es paklausu un izkāpju no biksītēm. Viņš noskūpsta mani uz dibena un pieceļas.
– Es tev aizsegšu acis, lai visas izjūtas būtu spēcīgākas. – Viņš uzliek man uz acīm masku, un pasaule iegrimst tumsā. Dziedātāja nesakarīgi vaid, papildinādama sērīgo, izjusto melodiju.
– Pieliecies un apgulies uz galda, – Kristjens klusi nosaka. – Nekavējies.
Es nevilcinādamās pārliecos pār galda malu un ar visu ķermeņa augšdaļu atbalstos pret gludi nopulēto koku, piespiezdama seju pie cietās virsmas. Tā ir vēsa un nedaudz smaržo pēc bišu vaska ar citrona aromātu.
– Izstiep rokas un pieķeries pie tālākās malas.
Mmm… Es ar abām plaukstām satveru galdu. Tas ir plats, tāpēc manas rokas ir plati ieplestas.
– Ja palaidīsi galdu vaļā, es tevi nopēršu. Vai saprati?
– Jā.
– Vai tu vēlies, lai es tevi noperu, Anastasija?
Visi mani muskuļi, kas atrodas zem jostasvietas, saldkaisli saspringst. Es apjaušu, ka to vēlos jau kopš pusdienām, kad Kristjens man piedraudēja, un ne pakaļdzīšanās, ne mīlēšanās pēc tam nav spējusi apmierināt manas alkas.
– Jā, – es aizsmakusi nočukstu.
– Kāpēc?
Vai tiešām nepieciešams kāds iemesls? Es paraustu plecus.
– Runā, – viņš aicina.
– Mmm…
Un piepeši viņš man spēcīgi uzsit pa dibenu.
– Au! – es iesaucos.
– Klusē.
Kristjens maigi paberzē vietu, pa kuru nupat iesita. Noliecies man pāri tā, ka gurni iespiežas man pēcpusē, viņš uzspiež skūpstu starp lāpstiņām un laiž lūpas pār manu muguru. Viņš ir novilcis kreklu, tāpēc krūšu matiņi kutina manu ādu, bet piebriedušais loceklis, raupjā džinsa auduma slēpts, tiecas man pretī.
– Paver kājas, – Kristjens pavēl.
Es ieplešu kājas.
– Platāk.
Es iestenējusies paklausu.
– Laba meitene, – Kristjens nosaka. Viņš ar pirkstu velk līniju lejup pār manu muguru un dibena vaigiem, pieskardamies ānusam, kas instinktīvi saraujas.
– Šeit mēs nedaudz izklaidēsimies, – viņš nočukst.
Oho!
Pirksts turpina ceļu pār starpeni un nesteidzīgi ieslīd manī.
– Tu jau esi mitra, Anastasija. Vai tās ir atskaņas no mūsu iepriekšējā piedzīvojuma? Vai arī kaut kas pavisam jauns?
Es ievaidos, un viņš brīdi virza pirkstu iekšā un ārā, sagādādams izjūtas, kas liek man tiekties pretī viņa plaukstai.
– Mmm, Ana, man šķiet, ka atbilde ir – abējādi. Man šķiet, ka tev patīk būt šeit, šādā pozā. Kad tu piederi man.
Jā… ak Dievs, jā. Viņš atrauj roku un vēlreiz spēcīgi uzšauj man pa dibenu.
– Runā,