Brīvība piecdesmit nokrāsās. E. L. Džeimsa
Vārti atveras, un viņš prasmīgi novieto mašīnu tai atvēlētajā nodalījumā.
– Man patīk šī mašīna, – es nomurminu.
– Man arī. Un man patika tas, kā to vadīji… un nesadragāji.
– Drīksti man tādu uzdāvināt dzimšanas dienā. – Es pavīpsnāju.
Kristjens izbrīnīts paver muti un vēro, kā es izkāpju no mašīnas.
– Baltu, protams, – es piebilstu, plati smaidīdama.
Arī viņa lūpās atplaukst smaids. – Anastasija Greja, tu vienmēr mani pārsteidz.
Es aizveru durvis un apeju mašīnai apkārt, gaidīdama Kristjenu. Viņš graciozi izkāpj, pievērsis man savu īpašo skatienu… to, kas uzrunā kaut ko dziļi slēptu manī. Es šo skatienu lieliski pazīstu. Nostājies man pretī, viņš pieliecas un nočukst: – Tev patīk mašīna. Man patīk mašīna. Esmu tevi izdrāzis tajā… varbūt tagad vajadzētu pamēģināt uz tās.
Man aizraujas elpa… un stāvvietā iebrauc elegants BMW sudraba krāsā. Kristjens satraukts uz to palūkojas, bet jau nākamajā mirklī viņa skatienā uzplaiksnī aizkaitinājums, un viņš viltīgi uzsmaida man.
– Izskatās, ka neesam vieni. Iesim! – Viņš satver manu roku un dodas uz lifta pusi. Kamēr gaidām, mums blakus nostājas BMW vadītājs. Viņš ir jauns un ģērbies vienkārši; garie, tumšie mati ir sakārtoti pakāpeniskā griezumā. Puisis izskatās pēc kāda plašsaziņas līdzekļa darbinieka.
– Labdien! – viņš sasveicinās, mums sirsnīgi uzsmaidīdams.
Kristjens apliek roku man apkārt un pieklājīgi pamāj.
– Es nupat ievācos. Sešpadsmitajā dzīvoklī.
– Sveiki! – Es atbildu uz viņa smaidu. Puisim ir patīkamas, brūnas acis.
Lifta durvis atveras, un mēs visi ieejam iekšā. Kristjens bezkaislīgi uzlūko mani.
– Jūs esat Kristjens Grejs, – jauneklis ierunājas.
Kristjens saspringts pasmaida.
– Mans vārds ir Noa Logans. – Kaimiņš pastiepj roku, un Kristjens to negribīgi paspiež. – Kurš stāvs? – Noa jautā.
– Man jāievada kods.
– Ak tā!
– Augšējais dzīvoklis.
– Saprotu. – Noa plati smaida. – Protams. – Viņš nospiež astotā stāva pogu, un durvis aizveras. – Jūs droši vien esat Greja kundze?
– Jā. – Es pieklājīgi pasmaidu, un mēs sarokojamies. Noa nedaudz piesarkst un skatās uz mani mazliet ilgāk, nekā vajadzētu. Arī es pietvīkstu, un Kristjena apskāviens kļūst ciešāks.
– Kad jūs pārvācāties uz šejieni? – es jautāju. – Iepriekšējā nedēļas nogalē. Māja ir lieliska.
Iestājas neveikls klusums, pirms lifts apstājas Noa stāvā. – Bija patīkami ar jums abiem iepazīties, – viņš atvieglots nosaka un iziet ārā. Durvis viņam aiz muguras klusi aizveras. Kristjens ievada nepieciešamo kodu, un lifts atkal ceļas augšup.
– Jauks puisis, – es nomurminu. – Vēl nekad neesmu sastapusi kādu no kaimiņiem.
Kristjens sarauc pieri. – Man tas patīk.
– Tikai tāpēc, ka esi vientuļnieks. Man Noa šķita diezgan sirsnīgs.
– Vientuļnieks?
– Jā. Iestrēdzis savā ziloņkaula tornī, – es rāmi paskaidroju. Kristjens uzjautrināts savelk lūpas.
– Mūsu ziloņkaula tornī. Un tev, sieva, laikam uzradies jauns pielūdzējs.
Es paceļu skatienu pret griestiem. – Kristjen, tu laikam visus uzskati par pielūdzējiem.
– Vai tu nupat izbolīji acis?
Mana sirds iepukstas straujāk. – Protams, – es nočukstu, balsij nedaudz aizķeroties.
Kristjens piešķiebj galvu, acīm gailot, un viņa sejā vienlaikus jaušas augstprātība un uzjautrinājums. – Kā man uz to atbildēt?
– Vēlams, vardarbīgi.
Viņš samirkšķina acis, mēģinādams slēpt pārsteigumu. – Vardarbīgi?
– Jā, lūdzu.
– Tu gribi vēl?
Es lēni paloku galvu. Lifta durvis atveras, un mēs esam mājās.
– Cik vardarbīgi? – Kristjens klusi jautā, acīm satumstot.
Es tikai lūkojos uz viņu un neatbildu. Viņš uz mirkli piever acis, satver mani aiz rokas un ievelk priekšnamā.
Kad ieskrienam dzīvoklī, tur jau stāv Sojers, gaidpilni uzlūkodams mūs.
– Sojer, es pieņemšu ziņojumu pēc stundas, – Kristjens nosaka.
– Labi, kungs. – Sojers pagriežas un ieiet Teilora kabinetā.
Mums ir stunda laika!
Kristjens pievērš skatienu man. – Tātad vardarbīgi?
Es pamāju.
– Tev paveicies, sieva. Šodien esmu gatavs izpildīt tavus lūgumus.
6. nodaļa
– Vai tev jau ir kaut kas padomā? – Kristjens klusi jautā, cieši vērodams mani. Es paraustu plecus, piepeši satraukta un aizelsusies. Nezinu, kas vainojams – pakaļdzīšanās, adrenalīns, sliktais noskaņojums, kas mani bija pārņēmis iepriekš… Es nesaprotu iemeslu, tomēr vēlos šo piedzīvojumu. Ļoti vēlos. Kristjena sejā pavīd mulsums. – Pikantas spēles? – viņš jautā, un viņa balss līdzinās glāstam.
Es pamāju, juzdama, ka vaigos iekvēlojas sārtums. Kāpēc manī modies kauns? Mēs abi kopā esam bieži ļāvušies erotiskām nodarbēm. Viņš galu galā ir mans vīrs! Vai es kaunos tāpēc, ka to vēlos un baidos atzīties? Zemapziņa mani pārmetoši uzlūko. Nedomā tik daudz!
– Carte blanche? – Kristjens čukst un vēro mani, it kā mēģinādams nolasīt domas.
Interesanti, kas ietilpst šajā carte blanche? – Jā, – es satraukta nomurminu, nokļuvusi tvīksmīga nemiera varā. Viņa lūpās nesteidzīgi atplaukst seksīgs smaids.
– Nāc līdzi, – viņš mani aicina, paraudams uz kāpņu pusi. Viņa nodomi ir nepārprotami. Rotaļu istaba!
Kāpņu augšgalā viņš atlaiž manu roku un atslēdz rotaļu istabas durvis. Pie atslēgas pielikts piekariņš ar uzrakstu “JĀ”, ko es viņam nesen uzdāvināju.
– Lūdzu, sieva, – viņš nosaka un plaši atver durvis.
Rotaļu istabā valda tīkami pazīstams aromāts – āda, koks un tīrīšanas līdzeklis. Es nosarkstu, jo apzinos, ka Džonsas kundze mūsu medusmēneša laikā bijusi šeit un visu spodrinājusi. Kad ienākam, Kristjens ieslēdz nespodro, liego gaismu, kas apspīd tumši sarkanās sienas. Es vēroju savu vīru, piesātinātas un kvēlas kaisles pārņemta. Ko viņš tagad darīs? Viņš aizslēdz durvis un pagriežas, domīgi vēro mani un pēc brīža uzjautrināts pašūpo galvu.
– Ko tu vēlies, Anastasija? – viņš piesardzīgi jautā.
– Tevi, – es izdvešu.
Kristjens pavīpsnā. – Mani tu jau esi dabūjusi. Tajā brīdī, kad iekriti manā kabinetā.
– Nu, tad pārsteidz mani, Grej.
Viņš