Brīvība piecdesmit nokrāsās. E. L. Džeimsa
Kristjens atraujas un satumsušām acīm vēro mani, zemu nolaidis plakstiņus.
– Šeit? – viņš aizsmacis jautā.
Man izkalst mute. Kā viņam izdodas mani uzbudināt ar vienu vienīgu vārdu? – Jā. Es tevi gribu. Tagad.
Kristjens piešķiebj galvu un brīdi vēro mani. – Pārdroša rīcība, sieva, – viņš nočukst, kad jau šķietami pagājusi mūžība, un ciešāk satver manus matus, savīdams tos mezglā virs skausta. Viņš mani atkal skūpsta, šoreiz jau spēcīgāk. Otra plauksta slīd lejup pār dibenu līdz augšstilbam. Es saudzīgi paraustu viņa matus, kas atauguši garāki nekā parasti.
– Man prieks, ka tev mugurā ir svārki, – Kristjens nomurmina un, ieslidinājis roku zem maniem svārkiem, ko rotā zili un balti raksti, noglāsta ādu. Es atkal sakustos viņam uz ceļiem un dzirdu, cik spēji viņš ievelk elpu.
– Nekusties, – viņš noņurd un ar plaukstu aptver manu kājstarpi; es nekavējoties sastingstu. Īkšķis noglāsta klitoru, un man aizraujas elpa. Patīkamas sajūtas gluži kā strāva ieplūst dziļi, dziļi manī.
– Mierīgi, – Kristjens nočukst un vēlreiz mani noskūpsta, ar īkšķi vilkdams lokus uz plānajām, caurspīdīgajām mežģīņu biksītēm. Viņš nesteidzīgi ieslidina divus pirkstus aiz tām un iekļūst manī. Es ievaidos un virzu gurnus tuvāk viņa plaukstai.
– Lūdzu, – es čukstu.
– Tu esi gatava, – Kristjens saka, mokoši lēni virzīdams pirkstus manī iekšā un ārā. – Vai pakaļdzīšanās tevi uzbudina?
– Mani uzbudini tu.
Viņa lūpās atplaukst plēsīgs smaids, un viņš piepeši atrauj pirkstus. Iebīdījis roku man zem ceļgaliem, viņš negaidot paceļ mani un pagriež ar seju pret priekšējo stiklu.
– Apsēdies jāteniski, – viņš pavēl un saliek kājas kopā. Es paklausu, nolaizdama kājas uz grīdas abpus viņējām. Kristjens pārlaiž rokas pār maniem augšstilbiem lejup un augšup, pavilkdams manus svārkus.
– Plaukstas uz maniem ceļgaliem, Ana. Pieliecies. Pacel gaisā savu burvīgo pēcpusi. Uzmanies, lai neapdauzītu galvu.
Oho! Mēs tiešām ļausimies savām dziņām atklātā stāvlaukumā! Es aši pārlaižu skatienu apkārtnei un nevienu neredzu, bet jūtu tīkama satraukuma tirpas pārskrienam pār muguru. Visiem pieejams stāvlaukums! Cik… pikanti! Kristjens sakustas zem manis, un es saklausu, kā viņš atvelk rāvējslēdzēju. Ar vienu roku apskāvis mani ap vidukli, viņš ar otru pabīda malā mežģīņu biksītes un ar vienu strauju kustību iekļūst manī.
– Jā! – es skaļi iesaucos, tiekdamās Kristjenam pretī, un viņš sakož zobus. Pacēlis roku man līdz kaklam, viņš satver to un izpleš pirkstus, pievelk mani tuvāk un pagrūž galvu tā, lai varētu noskūpstīt manu kaklu. Otru plaukstu viņš uzliek man uz gurna, un mēs sākam kustēties kopā.
Es atsperos pret grīdu, Kristjens grūžas man pretī, iekšā un ārā. Sajūta ir… Es skaļi ievaidos. Šādi viņš iekļūst ļoti dziļi. Ar kreiso plaukstu satvērusi rokas bremzi, es atbalstu otru pret durvīm. Kristjens satver zobos manu auss ļipiņu un pavelk to, gandrīz nodarīdams sāpes. Viņš cilā gurnus augšup lejup, un es viņam pieskaņojos, līdz esam atraduši ritmu, un viņš virza roku zem maniem svārkiem līdz vietai, kur sastopas augšstilbi, ar pirkstiem maigi skardams klitoru zem plānā biksīšu auduma.
– Jā!
– Centies. Ātri, – viņš noņurd man pie auss, sakodis zobus. – Mums jābeidz ātri, Ana. – Un viņš uzspiež spēcīgāk.
– Mmm! – Es jūtu pirmos baudas priekšvēstnešus mostamies dziļi sevī.
– Ļaujies, meitenīt, – Kristjens aizelsies saka man pie auss. – Es vēlos tevi dzirdēt.
Es atkal ievaidos un metos sajūtu virpulī, cieši aizmiegusi acis. Viņa balss pie manas auss, elpa uz kakla, baudas viļņi no vietām, kur viņš mani skar ar pirkstiem un ietiecas dziļi manī, un es vairs nespēju savaldīties. Mana miesa pārņem vadību, alkstot pēc ļaušanās.
– Jā, – Kristjens sten, un es uz brīdi atveru acis, lūkojoties uz mašīnas audekla jumtu, bet pēc brīža tās cieši aizmiedzu un beidzu.
– Ana, Ana, – viņš murmina, apbrīnas pārņemts, pirms apvij abas rokas man apkārt, vēl pēdējo reizi paceļ gurnus un sastingst, ļaudamies savai kulminācijai.
Kristjens ar degunu noglāsta manu žokli un maigi noskūpsta kaklu, vaigu, deniņus, bet es tikmēr guļu uz viņa, atbalstījusi galvu pret viņa kaklu.
– Vai atbrīvojies no spriedzes, sieva? – Kristjens atkal ar zobiem satver manu auss ļipiņu un pavelk to. Mans augums ir izsmelts, pilnīgi iztukšots, un es ieņaudos, juzdama, kā viņš smaida.
– Manējā pilnīgi noteikti ir pagaisusi, – viņš nosaka, pabīdīdams mani nostāk. – Vai esi zaudējusi valodu?
– Jā, – es noņurdu.
– Tu esi sasodīti miesaskāra būtne, vai ne? Man nebija ne jausmas, ka tev patīk sekss vietās, kur to redz citi.
Es izbijusies pieceļos sēdus, un Kristjens saspringst. – Neviens mūs nenovēro, vai ne? – Es satraukta pētu stāvlaukumu.
– Vai tu domā, ka es ļautu kādam redzēt savu sievu orgasma brīdī? – Kristjens mierinādams noglāsta man muguru, bet viņa balsī ieskanas kaut kas tāds, ka es nodrebinos.
Pagriezusies pret viņu, es šķelmīgi pasmaidu.
– Sekss mašīnā! – es lepni paziņoju.
Kristjens pasmaida un atglauž matu šķipsnu man aiz auss. – Dosimies mājās. Es sēdīšos pie stūres.
Viņš atver durvis, lai es varētu izkāpt pirmā. Nostājusies pie mašīnas, es pametu skatienu atpakaļ un redzu, ka Kristjens aši aizvelk rāvējslēdzēju, pirms seko man un satver durvis, ļaudams man apsēsties. Gariem soļiem apgājis mašīnai apkārt, viņš iekārtojas pie stūres, sameklē telefonu un piezvana.
– Kur ir Sojers? – viņš skarbi vaicā. – Un dodžs? Kāpēc Sojers nav pie tevis?
Kristjens uzmanīgi klausās, ko atbild Raiens (es vismaz pieņemu, ka tas ir viņš).
– Sieviete? – Kristjens pārsteigts izdveš. – Nepazaudē viņu. – Beidzis sarunu, Kristjens pievēršas man.
Mašīnu vadīja sieviete? Kas tā varētu būt? Elina? Leila?
– Dodžam pie stūres bija sieviete?
– Tā izskatās, – viņš klusi apstiprina un pārskaities sakniebj lūpas. – Brauksim mājās, – viņš nomurmina un iedarbina mašīnu. Dzinējs ierēcas, un Kristjens veikli brauc atmuguriski.
– Kur ir… mmm, objekts? Un ko tas vispār nozīmē? Izklausās dīvaini.
Kristjens pasmīn; mēs izbraucam no stāvvietas un atgriežamies uz Stjuarta ielas.
– Tā tiek apzīmēts izsekojamais. Raiens reiz strādāja FIB.
– FIB?
– Nemaz nejautā. – Kristjens papurina galvu. Ir acīmredzams, ka viņš iegrimis pārdomās.
– Nu labi, kur ir šis sieviešu dzimtes objekts?
– Uz I–5 lielceļa. Brauc dienvidu virzienā. – Viņš norūpējies palūkojas uz mani.
Oho! Dažu sekunžu laikā Kristjens paguvis būt kaislīgs, rāms un trauksmes pilns. Es noglāstu viņa augšstilbu, laiski vilkdama pirkstus augšup pa džinsu iekšpusi, un