Brīvība piecdesmit nokrāsās. E. L. Džeimsa
pavēl, kad mums priekšā braucošais Ford Mustang nepavirzās malā.
– Bet tas būs nepieklājīgi.
– Tādā gadījumā esi nepieklājīga! – viņš atcērt.
Jēzus, nomierinies taču! – Kur ir priekšējo gaismu slēdzis?
– Pavelc indikatoru uz savu pusi.
Es paklausu, un Mustang pavirzās, kaut gan vadītājs parāda man rupju žestu. Es pašaujos viņam garām.
– Pats viņš ir nepieklājīgs, – Kristjens noņurd un pievēršas man. – Nogriezies uz Stjuarta ielas!
Klausos, priekšniek!
– Mēs izmantosim Stjuarta ielas nobrauktuvi, – Kristjens ziņo Sojeram.
– Brauciet uz Eskalu.
Es palēninu gaitu, ielūkojos spoguļos, ieslēdzu pagrieziena signālu un pārsteidzoši viegli šķērsoju četras šosejas joslas, nobraucot lejā. Mēs dodamies uz dienvidiem pa Stjuarta ielu. Tā ir klusa, un mašīnu ir maz. Kur visi pazuduši?
– Mums sasodīti paveicies ar satiksmes plūsmu. Bet tas nozīmē, ka arī dodžam paveicās. Turpini braukt, Ana. Ved mūs mājās.
– Neatceros ceļu, – es nomurminu. Doma, ka dodžs mums vēl joprojām seko, manī raisa paniku.
– Uz dienvidiem. Turpini braukt, līdz likšu apstāties. – Kristjens atkal šķiet satraukts. Es aiztraucos garām trim kvartāliem, bet Jeilas avēnijas luksoforā iedegas dzeltenā gaisma.
– Brauc, Ana! – Kristjens man uzkliedz. Es tik spēcīgi salecos, ka nospiežu gāzes pedāli, un mēs abi tiekam iemesti sēdeklī. Jau parādījusies sarkanā gaisma.
– Viņš nogriežas uz Stjuarta ielas, – Sojers ziņo.
– Nepazaudē viņu, Lūk.
– Lūk?
– Tā viņu sauc.
Es paskatos uz Kristjenu un redzu, ka viņš uz mani lūkojas kā uz prātu zaudējušu. – Skaties uz ceļu! – viņš noskalda.
– Lūks Sojers? – es jautāju, nelikdamās manām viņa balss toni.
– Jā! – viņš aizkaitināts atcērt.
– Ak tā. – Kāpēc es to nezināju? Sojers pēdējās sešas nedēļas mani pavadījis uz darbu, bet es pat nezināju viņa vārdu.
– Taisnība, kundze, – Sojers nosaka, mani iztrūcinādams, kaut gan runā tikpat rāmi un vienmuļi kā parasti. – Objekts brauc pa Stjuarta ielu. Arvien palielinādams ātrumu.
– Brauc, Ana. Pietiks pļāpāt, – Kristjens noņurd.
– Esam apstājušies pie pirmā Stjuarta ielas luksofora, – Sojers ziņo.
– Ana, griez šurp! Pasteidzies! – Kristjens man uzsauc, norādīdams uz stāvvietu Borena avēnijas dienvidu pusē. Es pagriežu stūri, un riepas nošvīkst pret asfaltu, mašīnai iebraucot pārpildītajā stāvvietā.
– Apkārt! Ātri! – Kristjens sauc. Es braucu uz stāvvietas tālāko galu, cik ātri vien spēju, līdz no ielas mūs vairs nevar saskatīt. – Tur, – Kristjens norāda uz brīvu vietu. Nolādēts, viņš grib, lai iebraucu tajā!
– Uz priekšu! – viņš nepacietīgi pavēl, un es paklausu, nevainojami novietodama mašīnu. Tā droši vien ir vienīgā reize mūžā, kad man tas izdevies.
– Mēs slēpjamies stāvvietā starp Stjuarta ielu un Borena avēniju, – Kristjens ierunā telefonā.
– Sapratu. – Sojers izklausās aizkaitināts. – Palieciet tur, mēs sekosim objektam.
Kristjens pagriežas un nopēta manu seju. – Vai viss kārtībā?
– Jā, – es nočukstu.
Kristjens pasmīn. – Dodža vadītājs mūs nedzird, starp citu.
Un es iesmejos.
– Mēs braucam garām krustojumam, Greja kungs. Es redzu stāvvietu. Viņš pabraucis jums garām.
Mēs abi vienlaikus atviegloti atgāžamies sēdeklī.
– Tu lieliski brauci, sieva. – Kristjens maigi noglāsta manu vaigu, un es satrūkstos, jūtot šo pieskārienu. Tikai tagad es aptveru, ka esmu aizturējusi elpu, un izpūšu to.
– Vai tas nozīmē, ka tu vairs nesūkstīsies par manām vadītājas prasmēm? – es painteresējos. Kristjens smejas, atbrīvodamies no ilgi krātās spriedzes.
– To es nevaru apsolīt.
– Pateicos, ka ļāvi sēsties pie stūres. It īpaši šādos apstākļos. – Es izmisīgi cenšos runāt jautri.
– Varbūt tagad braukt vajadzētu man.
– Patiesību sakot, nedomāju, ka šobrīd spēšu izkāpt un apmainīties ar tevi vietām. Manas kājas ir ļenganas kā želeja. – Es piepeši sāku trīcēt un drebēt.
– Vainojams adrenalīns, meitenīt, – Kristjens nosaka. – Tu visu paveici lieliski, tāpat kā vienmēr. Tu mani sajūsmini, Ana. Un nekad neliec man vilties. – Viņš ar plaukstas virspusi maigi pieskaras manam vaigam, lūkodamies uz mani ar mīlas, baiļu un nožēlas pilnām acīm… tik daudz emociju vienlaikus… un viņa vārdi ir pēdējais piliens. No manas aizžņaugtās rīkles izlaužas viens vienīgs šņuksts, un es sāku raudāt.
– Nē, Ana, nē. Lūdzu, neraudi. – Kaut gan mašīnā nav daudz vietas, Kristjenam izdodas pārvilkt mani pār rokasbremzi un nosēdināt sev uz ceļiem. Atglaudis manus matus no sejas, viņš skūpsta mani uz acīm un vaigiem, un es apviju rokas viņam apkārt, klusi šņukstēdama viņam pie kakla. Kristjens ieslēpj degunu man matos un cieši apskauj mani, un mēs ilgi sēžam, klusēdami un turēdamies viens pie otra.
Mūs iztrūcina Sojera balss. – Objekts palēninājis gaitu pie Eskalas. Viņš izpēta teritoriju.
– Sekojiet viņam, – Kristjens pavēl.
Es ar plaukstas virspusi noslauku degunu un dziļi ievelku elpu, mēģinādama nomierināties.
– Izmanto manu kreklu. – Kristjens noskūpsta mani uz deniņiem.
– Piedod, – es nomurminu, kaunēdamās par savām asarām.
– Par ko? Nevajag justies vainīgai.
Es atkal noslauku degunu. Viņš satver mani aiz zoda un viegli noskūpsta uz lūpām. – Kad tu raudi, tavas lūpas kļūst ļoti maigas, mana skaistā, drosmīgā meitene, – viņš nomurmina.
– Skūpsti mani vēl.
Kristjens sastingst, vienu roku uzlicis man uz muguras, bet otru uz dibena.
– Skūpsti mani, – es izdvešu un vēroju, kā viņš paver lūpas, spēji ievilkdams elpu. Pārliecies man pāri, viņš izņem telefonu no statīva un nosviež to uz vadītāja sēdekļa blakus manām sandalēs tērptajām kājām. Jau nākamajā mirklī viņa mute ir uz manējās, un viņš ievij labās rokas pirkstus man matos, lai es nekustētos, bet kreiso pieglauž manam vaigam. Viņa mēle ielaužas man starp lūpām, un es to uztveru ar prieku. Adrenalīns pārvēršas par iekāri, kas strāvo man cauri. Es pieglaužu abas plaukstas viņa sejai un laižu pirkstus pār viņa bārdas rugājiem, izbaudīdama sava vīra garšu. Mana drudžainā atsaucība liek viņam dobji ievaidēties, un visi mani pavēderes muskuļi kaislē saspringst. Kristjens virza plaukstu lejup, skardams manu krūti, vidukli un dibenu. Es nedaudz pabīdos sānis.
– Mm, – viņš nosaka un aizelsies atraujas no