Bāreņu pavēlnieka dēls. Adams Džonsons
darbā uz kuģa, – bija uzdots izņemt āķus, kamēr pirmais palīgs ar septiņiem ašiem cirtieniem nogrieza visas spuras no muguras līdz anālajai spurai un tad ievēla haizivi atpakaļ ūdenī. Dzīvniekam bija laupītas pārvietošanās spējas, un tas strauji grima lejup, pazūdot tumšajā dzelmē un atstājot aiz sevis vien tievu asiņu grīsti.
Čundo pārliecās pār margām, vērodams kārtējo haizivi iegrimstam, un sekoja tai ar savu antenu. Ieplūzdams haizivs žaunās, jūras ūdens atmodinās tās prātu un maņas. Kuģis atradās tieši virs dziļvagas, kas ietiecās četrus kilometrus dziļi, – varbūt pat pusstundu brīvā kritienā. Austiņās bezdibeņa radītā fona šņākoņa drīzāk atgādināja šerminošu, spokainu, krakšķošu nāvi no augstspiediena. No dzelmes neko uztvert nevarēja – visas zemūdenes sazinājās ar sevišķi zemas frekvences signāliem. Tomēr Čundo, pavērsis parabolisko antenu lejup, lēni pārstaigāja kuģi no priekšgala līdz pakaļgalam. Tai “spoku” pārraidei noteikti bija savs avots. Kā gan varēja šķist, ka tā nāk no visām pusēm? Tikai tad, ja nāca no lejas. Viņš manīja sev pievērstus apkalpes skatienus.
– Vai tu lejā kaut ko atradi? – mašīnists apvaicājās.
– Patiesībā, – Čundo atteica, – es tur kaut ko pazaudēju.
Tikko svīda gaismiņa, Čundo iegrima miegā, kamēr apkalpe – stūrmanis, pirmais palīgs, otrais palīgs un arī kapteinis – visi kā viens krāva haizivju spuras sāls un ledus kārtās. Ķīnieši maksāja cietajā valūtā, un spuru kvalitātē viņi bija īpaši izvēlīgi.
Čundo pamodās pirms vakariņām – viņam tas bija brokastu laiks. Kamēr nav iestājusies tumsa, vēl jānosūta ziņojumi. Uz “Čunmas” bija izcēlies ugunsgrēks, un liesmas aprija kambīzi, priekšgalu un pusi koju, atstājot vien alvas šķīvjus, nomelnējušu spoguli un karstumā uz pusēm pārsprāgušu podu. Bet plīts joprojām darbojās, un bija vasara, tālab visi iekārtojās uz lūku vākiem ieturēties un pavērot neparasto saulrietu. Pie apvāršņa slīdēja amerikāņu flotes transportkuģu eskadra, tik milzīgi kuģi, ka šķita – tie pat pakustēties nevar, kur nu vēl turēties uz ūdens. Eskadra atgādināja salu virteni – tik stingu un senlaicīgu, ka uz tām iekārtojušās veselas tautas ar savu valodu un dieviem.
Uz āķiem bija noķerti jūras asari, kuru vaigus viņi ēda jēlus turpat uz vietas, un bruņrupucis – nudien rets loms. Bruņrupuci sautēja veselu dienu, bet zivis cepa veselas un ar pirkstiem plēsa gaļu no asakām. Uz āķa uzķērās arī kalmārs, bet tādus kapteinis uz klāja nepieļāva celt. Viņš daudzkārt bija apkalpei mācījis par kalmāriem, jo par gudrākajiem jūras iemītniekiem uzskatīja astoņkājus, bet kalmārus – par vismežonīgākajiem.
Lai arī saule rietēja, zvejnieki novilka kreklus un aizsmēķēja. “Čunma” vieglā gaitā dreifēja nestūrēta, bojas vāļājās uz klāja, un pat troses un klīverkoki mirdzēja oranži plīts uguns gaismā. Zvejniekam bija laba dzīve – nav jāpilda nebeidzamas fabrikas normas, un uz kuģa nebija skaļruņa, kas augām dienām aurotu valdības ziņojumus. Ēdiena pietika. Un, lai arī apkalpei nepatika noklausīšanās virsnieka klātbūtne, šāda kārtība ļāva “Čunmai” viegli iegūt nepieciešamos degvielas talonus. Ja Čundo lika kuģim uzņemt kursu, kas solīja mazāku lomu, visi tika pie papildu pārtikas kartītēm.
– Nu, trešais palīg, – ierunājās stūrmanis. – Kā sokas mūsu meičām?
Tā viņi bija iesākuši dažreiz pa jokam dēvēt Čundo – par trešo palīgu.
– Viņas tuvojas Hokaido salai, – Čundo pastāstīja. – Vismaz vakar vakarā tā bija. Noairē trīsdesmit kilometru dienā.
– Vai viņas joprojām sēž plikas? – mašīnists interesējās.
– Tikai tā, kas airē tumsā, – Čundo paskaidroja.
– Airēt apkārt pasaulei… – Otrais palīgs aizdomājās. – To uzdrošinātos tikai seksīga sieviete. Tas ir tik nejēdzīgi un uzpūtīgi. Tikai seksīgas amerikānietes ieņemtu galvā, ka pasaule ir jāiekaro.
Otrais palīgs nebija vecāks par divdesmit gadiem. Viņam uz krūtīm bija svaigi ietetovēts sievas portrets, un viņa neapšaubāmi bija skaistule.
– Kurš apgalvo, ka viņas ir seksīgas? – Čundo iejautājās, lai gan pats šīs sievietes tā iztēlojās.
– Es to zinu, – otrais palīgs uzstāja. – Seksīga meitene domā, ka drīkst visu. Tici man, es ar to saskaros ik dienu.
– Ja reiz tava sieva ir tik skaista, – ieprasījās mašīnists, – kā tad viņu nav savākuši par viesu apkalpotāju Phenjanā?
– Viss ir vienkārši, – otrais palīgs skaidroja. – Tēvs negribēja, lai viņa kļūst par oficianti vai palaistuvi Phenjanā, tāpēc izmantoja savus sakarus un iekārtoja meitu darbā zivju fabrikā. Tāda glīta meitene, un tad parādos es.
– Kad redzēšu, tad ticēšu, – pirmais palīgs attrauca. – Ir kāds iemesls, kāpēc viņa neierodas tevi pavadīt.
– Tas nāks ar laiku, – otrais palīgs sacīja. – Viņa vēl nav pieradusi. Es likšu viņai saprast šo alošanos.
– Hokaido… – stūrmanis novilka. – Tur ledus briesmīgākais ir vasarās. Rifi salauž ledu, straumes sastumj to vienkop. Tur visnāvējošākais ir neredzamais ledus.
Ierunājās kapteinis. Uz viņa puskailā torsa varēja saskatīt visus Krievijā iegūtos tetovējumus. Ieslīpajā gaismā tie izskatījās smagi, it kā tieši tetovējumi vilktu ādu lejup.
– Ziemās tur sasalst viss. Ij mīzali no daikta, ij zivju iekšas bārdā. Mēģini nolikt zemē nazi un nevari to atraut no saujas ādas. Reiz, kad strādājām zivju ķidāšanas cehā, kuģis aizķēra mazu aisbergu. Viss kuģis pamatīgi nodrebēja, un mēs visi sakritām ķidās. Gulēdami uz grīdas, vērojām, kā ledus siena nobrāž korpusu, atstādama dziļus iedobumus.
Čundo aplūkoja kapteiņa krūtis. Viņa sievas tetovējums bija izplūdis un izbālējis kā vecs akvareļa zīmējums. Kad kapteiņa kuģis viendien neatgriezās, viņa sievai piešķīra jaunu vīru, un tagad kapteinis bija palicis viens. Turklāt cietumā pavadītie gadi netika ierēķināti valsts darba stāžā, tālab arī uz pensiju viņš necerēja.
– Aukstums var kuģi saspiest, – kapteinis piepeši turpināja stāstīt, – sablīvēt visu, gan metāla durvju ailas, gan slēdzenes, un iesprostot cilvēku lejā, atkritumu tilpnēs, un neviens… neviens nenāks ar karsta ūdens spaiņiem viņu glābt.
Kaut arī kapteinis neskatījās virsū un arī citādi nelika to manīt, Čundo aizdomājās, vai runas par cietumu nav mērķētas viņam – par sodu, ka viņš uznesis noklausīšanās ierīces uz klāja un pakļāvis komandu nepatīkamai iespējai tur nokļūt.
Kad iestājās tumsa un pārējie nokāpa lejā, Čundo piedāvāja otrajam palīgam trīs paciņas cigarešu, lai tas uzkāpj uz stūres mājas jumta un uztraušas pa kārti, kuras galā bija piestiprināts skaļrunis.
– Esmu ar mieru, – otrais palīgs paziņoja. – Bet cigaretes man nevajag. Labāk ļauj paklausīties, ko runā airētājas.
Puisis allaž izprašņāja Čundo par Seulu un Tokiju un neparko negribēja ticēt, ka viņš nekad nav bijis Phenjanā. Necik ātri kāpt viņš neprata, taču viņu interesēja radioaparatūras darbība, un arī tas bija pietiekami labs pamudinājums šim uzdevumam. Čundo lika viņam pavingrināties – izņemt ķīļtapu, lai virzienmaiņas antenu varētu izcelt un pavērst pret okeānu.
Pēc tam viņi sēdēja uz vinčas kabīnes siltā jumta un smēķēja. Vēja brāzmas skaļi šalca ausīs. Cigarešu