Bāreņu pavēlnieka dēls. Adams Džonsons
ar vinču izcēla tīklu no ūdens, tas zibsnīja vien – it kā viņi zvejotu greznas lustras. Tad tvertnē peldošās garneles, it kā slepeni sazinājušās ar savām ciltsmāsām, līdzjūtīgi iemirguļojās.
Visai apkalpei bija jāatrodas pie tvertnes un jāpalīdz nolaist lomu, kurš, izcelts uz klāja, varēja aizšūpoties neparedzamā virzienā. Mašīnists darbināja vinču, bet pēdējā mirklī kapteinis uzsauca, lai aptur. Tīklā joprojām kaut kas spēcīgi plaiksnīja. Stāvēdams pie margapmales, kapteinis cieši vērās miglā. Arī pārējie sastinga, raudzīdamies kaut kur tukšumā, un šāds vispārējs rāmums, kuģa valstīšanās un tīkla grozīšanās viesa nemieru. Kapteinis deva zīmi stūrmanim pūst miglas tauri, un visi uzmanīgi ausījās, vai nedzirdēs no tumsas atskanam atbildi.
– Nokāp lejā, – kapteinis uzrunāja Čundo, – un pastāsti, ko dzirdi.
Taču jau bija par vēlu. Pēc brīža migla pašķīrās un parādījās nesatricināms amerikāņu fregates priekšgals. “Čunma” griezās, cik vien ātri spēja, taču amerikāņu kuģis gandrīz vai nepakustējās. Pie tā margām rindojās vīri ar binokļiem. Pēc īsa mirkļa piebrauca piepūšamā laiva, amerikāņi izmeta tauvas. Te nu bija vīri, kas valkā piecpadsmitā izmēra apavus.
Pirmajās minūtēs amerikāņi izturējās pavisam lietišķi un ievēroja kārtību – melnās šautenes straujām, precīzām kustībām pacēla augšup un notēmēja. Viņi izstaigāja stūres māju un arī kambīzi zemāk. Uz klāja varēja dzirdēt viņus virzāmies cauri kuģim, ik uz soļa saucot: “Tīrs! Tīrs! Tīrs!”
Kopā ar amerikāņiem ieradās Dienvidkorejas kara flotes virsnieks, kurš palika uz klāja, kamēr karavīri pārlūkoja kuģi. Virsniekam mugurā bija balta, iestērķelēta uniforma, un viņu sauca Paks. Ķivere viņam bija balta ar melnām un gaiši zilām svītrām un spožu sudraba apmali. Viņš pieprasīja kuģa kravas sarakstu, reģistrācijas un pieraksta dokumentus un kapteiņa licenci, un nekā tāda viņi uzrādīt nevarēja. Paks arī gribēja zināt, kur palicis kuģa karogs un kāpēc viņi neesot atsaukušies radiosignālam.
Garneļu tīkls šūpojās. Kapteinis norīkoja pirmo palīgu to izbērt tvertnē.
– Nē! – Paks iejaucās un norādīja uz Čundo. – Lai to izdara viņš.
Čundo paskatījās uz kapteini. Tas pamāja. Čundo piegāja pie tīkla un mēģināja noturēt taisni, bet kuģa šūpošanās to neļāva. Lai gan Čundo bija daudzreiz redzējis zvejniekus atveram tīklu, pats to viņš nebija darījis, tādēļ noskaidroja, kā atvērt tīklu. Viņš centās notvert brīdi, kad tīkls atradīsies tieši virs tvertnes. Kad viņš pavilka auklu, garneles straumē ieplūda mucā, tomēr, tīklam sasveroties, daļa izšķīda pa klāju, apmalēm un arī paša apaviem.
– Tu neizskaties pēc zvejnieka, – sacīja Paks. – Palūk, kāda tev āda, kādas tev plaukstas. Novelc kreklu! – viņš pieprasīja.
– Šeit pavēlu es, – iejaucās kapteinis.
– Novelc kreklu, spiegs, citādi likšu amerikāņiem, lai viņi tev to novelk.
Čundo paguva atpogāt vien pāris pogu, un Paks redzēja, ka viņa krūtis nav notetovētas.
– Es neesmu precējies, – Čundo paskaidroja.
– Tu neesi precējies, – Paks atkārtoja.
– Viņš saka, ka nav precējies, – atbalsoja kapteinis.
– Ziemeļkorejieši nemūžam neizlaistu tevi jūrā, ja tu nebūtu precējies. Ko tad iesviestu cietumā, ja tu pārbēgtu pie ienaidnieka?
– Paklau, mēs esam zvejnieki un dodamies atpakaļ uz ostu, – ierunājās stūrmanis. – Nekas cits te neslēpjas.
Paks pagriezās pret otro palīgu.
– Kā viņu sauc? – viņš jautāja, norādīdams uz Čundo.
Otrais palīgs neko neteica un raudzījās uz kapteini,
– Neskaties uz viņu, – Paks noskaldīja un paspēra soli tuvāk. – Kāds ir viņa amats?
– Viņa amats?
– Uz kuģa, – Paks paskaidroja. – Labi. Kāds ir tavs amats?
– Otrais palīgs.
– Labi, otrais palīg, – Paks sacīja un pavērsa roku pret Čundo. – Kādu amatu ieņem šis vīrs bez vārda?
– Trešais palīgs, – teica otrais palīgs.
Paks izplūda smieklos. – Jā gan, trešais palīgs. Vareni, nudien satriecoši! Es sarakstīšu spiegu romānu ar nosaukumu “Trešais palīgs”. Draņķa spiegi, man no jums nelabi kļūst! Jūs izspiegojat brīvas tautas, jūs pūlaties gāzt demokrātiskas iekārtas.
Daži amerikāņi iznāca uz klāja. Spraucoties pa šaurajiem, izdegušajiem gaiteņiem, viņi bija notriepuši ar kvēpiem seju un plecus. Drošības pārbaude bija galā, šautenes uzmestas plecos, un viņi atbrīvoti jokoja. Pārsteidzoši, cik jauniņi viņi bija – tāds liels karakuģis ir teju jaunekļu rokās. Tikai tagad viņi ieraudzīja apavu daudzumu uz klāja. Viens jūrnieks pacēla kurpi.
– Sasodīts! – viņš izsaucās. – Tās ir jaunās Air Jordan krosenes. Tās pat Okinavā nevar dabūt.
– Tie ir pierādījumi, – Paks uzsvēra. – Šie ir spiegi, pirāti un bandīti, un mēs viņus visus arestēsim.
Jūrnieks ar kurpi rokā apbrīnodams uzlūkoja zvejniekus. – Pīpot, pīpot? – viņš piedāvāja katram cigareti. Tikai Čundo paņēma vienu. Tā bija Marlboro cigarete ar ļoti bagātīgu garšu. Amerikāņa šķiltavas rotāja smaidoša raķete, kurai spārna vietā bija roka ar saliektu bicepsu.
– Mans draugs, – jūrnieks noteica. – Ziemeļkorejieši patiešām kļūst pavisam bandītiski.
Divi citi jūrnieki vien šūpoja galvu, redzot, kādā stāvoklī ir kuģis, īpaši izrūsējušās glābšanas trošu skrūves.
– Spiegi? – viens no tiem pārjautāja. – Viņiem pat radara nav. Viņi lieto kompasu, nolādēts! Karšu istabā nemaz nav karšu. Paļaujoties uz aprēķiniem vien, viņi ar šo tupeli noies pa burbuli.
– Jūs nezināt, cik viltīgi ir šie ziemeļkorejieši, – Paks pretojās. – Visa viņu sabiedrība balstās uz krāpšanu. Pagaidiet vien, mēs izjauksim kuģi pa skrūvītei, un tad redzēsiet, ka es nemaldos.
Viņš pieliecās un atvēra priekšgala tilpnes lūku. Tajā atradās tūkstošiem mazu makreļu ar pavērtām mutēm, jo tikušas sasaldētas dzīvas.
Čundo piepeši attapa – ja viņa aprīkojumu atradīs, tad noteikti izzobos, izvilks spožajā dienas gaismā un smiesies par to, kā viņš to saslēdzis. Un tad viņš vairs nekad nedzirdēs nevienu doktora Randiņa erotisko stāstu, neuzzinās, vai krievu cietumnieki tiks atbrīvoti, un viņam paliks mūžīgs noslēpums, vai airētājas nokļuvušas mājās. Viņam jau bija gana mūžīgu noslēpumu.
No stūres mājas iznāca kāds jūrnieks, uz pleciem kā apmetni uzklājis KTDR karogu.
– Tu idiot! – cits viņam uzsauca. – Kāda velna pēc tu to pievāci? Tu esi visnožēlojamākais jūrnieks visā flotē, un es tev to ņemu nost.
No klājapakšas iznāca vēl viens jūrnieks. Plāksnīte pie krūtīm vēstīja, ka viņš ir leitnants Džerviss, un viņam rokās bija planšete ar dokumentiem.
– Vai jums ir glābšanas vestes? – viņš painteresējās.
Džerviss mēģināja ar žestiem parādīt, par ko runā,