Rozā briljanta noslēpums. Kristīna Doda
gribat, lai precu jūsu meitu?”
“Es esmu tevi izpētījis, Eli di Luka. Tu esi itālis, tu nāc no labas ģimenes un esi atbildīgs vīndaris. Tu uzticējies draugam. Tavs grāmatvedis nozaga tavu naudu un aizbēga uz Dienvidameriku. Tagad tu esi izmisis un vēlies glābt savu vīna darītavu. Ja spēsi pierunāt manu meitu precēties, mēs noslēgsim vienošanos. Es apmaksāšu tavus parādus. Tu man sagādāsi mazbērnus.”
“Mazbērnus? No sievietes, kuru nekad iepriekš neesmu saticis? Es pat nezinu viņas vārdu.”
“Hloja Robinsone. Manas meitas vārds ir Hloja Robinsone.”
Tagad Eli bija jāpieņem lēmums, un tas bija jāizdara… drīz.
2. nodaļa
Noa apslacīja vistu ar eļļu un atvēra cepeškrāsns durtiņas. Viņš iebāza roku krāsnī.
– Nolādēts! Es aizmirsu to ieslēgt.
Viņa brāļi smīkņāja.
– Nedomāju, ka jūs ar šiem pienākumiem tiktu galā labāk. – Noa aizvēra durtiņas un noregulēja krāsns karstumu uz četrsimt grādiem.
– Es savu cepeškrāsni ieslēdzu, – Rafe norādīja uz vecmāmiņas iemīļoto otro krāsni.
– Ja Dievs gribētu, lai es gatavoju ēdienu, viņš nebūtu pataisījis mani par tāda kūrorta īpašnieku, kurā atrodas pieczvaigžņu restorāns, – Noa atcirta.
– Tas tev nelīdzēs. – Eli pa gaiteni devās uz ieejas durvīm. Iedams garām dzīvojamai istabai, viņš izdzirdēja sievietes ievaidamies: kāds futbolists bija sasitis savu dupsīti.
Ketija piedāvāja to paglāstīt.
Viņš papurināja galvu un izgāja plašajā, baltajā verandā, kur apstājās, lai izbaudītu skatu.
Vecmāmiņas nams atradās nogāzes malā un bija celts deviņpadsmitā gadsimta beigās, kad Ipolito di Luka ieradās Viduskalifornijā, nopirka zemi visapkārt garajai, šaurajai Belaveli un iestādīja pirmajā sev piederošajā zemes gabalā no Itālijas atvestos vīnogulājus. Vecmāmiņa apgalvoja, ka Ipolito, leģendārais vīna tirgotājs, aprūpēja savus vīnogulāju spraudeņus jūras braucienā no Itālijas, un pēc desmit gadiem, pateicoties savām vīndara prasmēm, viņš varēja atļauties nopirkt šo zemes gabalu. Te Ipolito uzcēla glīto lauku māju ar augstiem griestiem, šauriem logiem un ornamentāliem rotājumiem. Uz šo māju Ipolito atveda savu līgavu. Šeit viņi aizsāka di Luku dinastiju.
Protams, līgavas pūrā bija zeme un vīnogulāju dārzi.
Tātad aprēķina laulības, ko apsvēra Eli, nebija nekas jauns. Tā bija tikpat kā ģimenes tradīcija.
Izņemot, protams, to, ka no pirmās di Luku līgavas nekas netika slēpts. Nostāsti par Alegru di Luku vēstīja, ka viņa lepojās ar iespēju veidot daļu no ienākumiem un vadīja saimniecību namā un fermā, kamēr Ipolito gatavoja vīnus. Vai Hloja Robinsone būs tāda pati palīdze Eli?
Kas to lai zina?
“Mazbērnus? Ja nu man viņa nepatiks?”
“Kāpēc lai tev viņa nepatiktu? Hloja ir amerikāniete, tāpat kā tu. Viņa ir glīta, jauna. Viņai ir divdesmit trīs gadi.”
“Jēziņ, man ir trīsdesmit četri. Esmu pārāk vecs, lai kļūtu par viņas vīru.”
“Viņai vajadzīgs nobriedis vīrietis, tāds, kurš pieņems lēmumus viņas vietā.”
“Tava meita – amerikāniete ļaus kādam citam pieņemt lēmumus viņas vietā? Kāds ir viņas viedoklis par šīm aprēķina laulībām?”
“Nekāds. Viņa neko nezina. Un es iesaku viņai par to nestāstīt.”
“Es to nemūžam nedarītu.”
“Hloja ir stūrgalvīga. Viņa noraida visus manis sarūpētos precību piedāvājumus, tāpēc tev būs jārīkojas prasmīgi. Tas nebūs viegli. Viņa ir gudra, tāpat kā es, un viņa ir… aizdomu pilna.”
“Nevaru iedomāties, kāpēc.”
“Viņa absolvēja Raisa Universitāti Hjūstonā kā labākā savā kursā. Viņa ir sarakstījusi grāmatu. Kad tika publicēta Hlojas grāmata, viņai bija tikai divdesmit viens gads. Kad tā tika izvirzīta ekranizācijai, viņai bija tikai divdesmit divi.”
“Kādi ir viņas zobi?”
“Labi. Spēcīgi, balti. Starp citu, viņa ir jaunava.”
“Nemels niekus! Viņai ir divdesmit trīs gadi, un… Pagaidi, kā tu to zini?”
“Es liku viņu izmeklēt, protams.”
Eli pirmo reizi izjuta līdzjūtību pret nabaga bērnu. Viņas konservatīvais tēvs – itālis plānoja aprēķina laulības. Viņš nesaprata Eli joku – jautājumu par zobiem, ko viņš uzdeva tā, it kā Hloja būtu zirgs, ko Eli plāno iegādāties. Turklāt Tamoso bija izošņājis savas meitas privāto dzīvi.
“Tu, būdams ietekmīgs vīrs, noteikti vēlies cita vīrieša pieskārienu neaptraipītu sievu.”
Tā nebija taisnība. Eli gribēja pats izvēlēties sievu, kura ir mierīga, klusa, pievilcīga, vēlas to pašu, ko viņš, ir ar mieru atbalstīt Eli centienus…
To visu Eli reiz pateica vecmāmiņai. Viņa deva padomu iegādāties dzeltenu labradoru.
Sievietes! Viņas vienmēr turas kopā.
Tomēr Eli gribēja palīgu un pavisam noteikti ne jaunu primadonnu ar spožu karjeru.
Cik žēl, ka viņš negribēja lūgt palīdzību ģimenei!
Kad Eli pārņēma di Luku vīna darītavas vadību, viņš zvērēja, ka izcīnīs savu vietu pasaulē un Belaveli. Viņš apsolīja, ka paaugstinās ģimenes ienākumus. Eli lepojās ar to, ka viņam tas izdevās.
Viņš atklāti lepojās ar savu prasmi radīt vīnus, kas dziedāja uz tā baudītāju mēlēm. Eli piemita Dieva dots talants, bet viņš arī apmeklēja skolu, smagi strādāja, apguva prasmi izkopt savas maņas un vajadzīgajā brīdī paļauties uz instinktiem. Viņam savs darbs padevās. Viņš ieguva balvas. Viņa vīni vienmēr atradās labāko vīnu saraksta augšgalā. Vecmāmiņa (un Tamoso Konte) ticēja, ka Eli ir viens no labākajiem vīndariem pasaulē.
Līdz brīdim, kad viņa grāmatvedis – viņa draugs Ouens Slovāks – aizbēga uz Dienvidameriku, atstājis Eli ar iztukšotu bankas kontu un nokavētiem nodokļu maksājumiem. Viņam bija nepieciešams milzīgs daudzums naudas – pretējā gadījumā Valsts ieņēmumu dienests draudēja apturēt vīna darītavas darbību.
Eli bija muļķis, jo uzticējās cilvēkam ārpus ģimenes. Uzticēties jebkuram bija muļķīgi…
Kāpēc lai viņš nelūgtu palīdzību ģimenei? Viņi labprāt palīdzētu un Eli neapsmietu.
Tomēr viņš nespēja ielūkoties viņu sejās, zinādams, ka ir viņus pievīlis.
Viņš nespēja atzīt, ka ir lauzis paša doto solījumu.
Eli palūkojās uz sudraboto Belriveru. Upe vijās caur zaļojošo ieleju, uz plūmju dārziem, kur krītošie plūmju ziedi virpuļoja kā sniegs vējā, uz vīnogulājiem, kas dzina saknes blīvajā, seklajā gultnes augsnē.
No šejienes Eli varēja saskatīt kūrortu, ar kura palīdzību ģimene pārcieta alkohola tirgošanas aizlieguma laikus un ekonomisko depresiju. Divdesmitajā un divdesmit pirmajā gadsimtā kūrorts atnesa ģimenei bagātību. Galvenā ēka atradās krāšņās ainavas vidū, un to no visām pusēm ieskāva Eli rūpīgi koptie vīnogulāji. Netālu esošā pilsēta guva ienākumus no tūristu apmeklējumiem un viņu atstātās naudas. Uz ziemeļiem un uz dienvidiem, uz austrumiem un rietumiem gareno ieleju