Rozā briljanta noslēpums. Kristīna Doda
Kādu šampanieti tu atnesi?
– Tieši tev atnesu Frank Family sārto šampanieti. – Vecmāmiņa dievināja sārtos šampaniešus.
– Tu esi krietns mazdēls. – Viņa pastiepa roku un apskāva Eli. – Labi, ka es vairs nelietoju pretsāpju medikamentus.
– Mēs neļausim tev dzert pārāk daudz, – Eli iesmējās. Vecmāmiņa labi pārzināja vīnus, bet viņa bija tikai nogaršotāja: viņa dzēra nelieliem malkiem un izbaudīja garšu, nevis reibumu.
Viņa piegāja pie ledusskapja un izņēma no tā salātiem paredzētos dārzeņus. Rafe maigi pastūma viņu malā un turpināja vecmāmiņas iesākto darbu.
Olivija paņēma etiķi un olīveļļu, lai pagatavotu salātu mērci.
Rafe atrada pilngraudu saldskābās maizes klaipu, pārgrieza to uz pusēm, pārslacīja ar olīveļļu un nobārstīja ar sarīvētiem ķiplokiem.
Noa uzlika uz plīts lielu katlu ar ūdeni, kurā vārīt makaronus.
– Ko lai es daru? – vecmāmiņa protestēja. – Es jūtos kā vecenīte, kura stāv malā, kamēr visi pārējie strādā.
– Tu esi mūs aprūpējusi visu mūsu dzīvi, – Rafe paskaidroja. – Ļauj mums tagad par tevi parūpēties.
– Tu mūs pazīsti, vecmāmiņ, – Noa piebilda. – Līdzko tev noņems ģipsi, mēs tev uzbruksim ar lūgumiem izcept tavus īpašos cepumus ar šokolādes gabaliņiem.
Visi ieturēja godbijīgu klusuma brīdi.
Virtuvē ienāca Bao.
– Vai viņa gatavo garšīgus cepumus ar šokolādes gabaliņiem?
Viņai sekoja Brūka.
– Tie ir labākie cepumi pasaulē.
Eli un Noa reizē piekrītoši palocīja galvu.
Rafe pastiepa roku un apskāva sievu.
– Kad tie ir silti, nupat izņemti no krāsns… – viņš iesāka.
Vecmāmiņa viņiem uzsmaidīja.
– Labi, jūs mani pierunājāt. Es apsēdīšos un ļaušu jums mani apkalpot.
– Toties tagad mēs visi gribam cepumus, – Ketija ironiski piebilda.
– Un es nedrīkstu tos ēst. – Frančeska ar plaukstām noglāstīja savu slaido vidukli. – Man drīz jāpiedalās kastingā.
– Tu izskaties skaista, mammu, kā jau vienmēr, – Rafe viņai uzsmaidīja.
Frančeska uzsmaidīja pretī.
Viņu vētrainās attiecības šķita norimušas, vismaz uz brīdi.
Eli atvēra pirmo šampanieša pudeli, salēja dzērienu glāzēs un piesita savas glāzes malai ar karoti.
– Kurš vēlas glāzi burbuļdzēriena?
Šampanieša tosti skanēja tikai līdz brīdim, kad galdā tika pasniegts ēdiens; tad di Luku ģimene ķērās pie nopietnas laba sarkanvīna baudīšanas. Bao un Olivija sēdēja pie galda kopā ar ģimeni – arī viņas bija ģimenes locekles, tāpat kā visi, kas ēda vecmāmiņas namā. Rafe un Brūka bija sadevušies rokās zem galda. Noa viņus ķircināja, apgalvodams, ka abi sēž mīkstā mīlestības kaudzē.
Kad pirmais ēdiens bija apēsts, un Brūka atnesa siera un augļu plati no Ketijas veikala, un skaļos smieklus nomainīja klusas sarunas, Eli nolēma ķerties pie lietas.
– Mani kāds apciemos.
Iestājās dziļš un mulss klusums. Eli saprata, ka ir piesaistījis pārāk daudz uzmanības.
– Kas būs tavs viesis? – vecmāmiņa pieklājīgi apvaicājās.
– Jauna rakstniece, kuras pirmā grāmata ir kļuvusi diezgan populāra…
– Tātad tā ir meitene? – viņu pārtrauca Brūka.
– Jā, es iepazinos ar viņas tēvu vīndaru vakariņās, un viņš lūdza…
– Vai viņa ir glīta? – jautāja Frančeska.
– Fotogrāfijā viņa izskatās ļoti glīta, un viņa nevēlas lieku uzmanību…
– Tātad jūs vēl neesat tikušies? – ierunājās Ketija.
Sievietes Eli iztaujāja.
Un brāļi viņas neapturēja.
Tomēr Rafe un Noa izskatījās tikpat ieinteresēti kā visi pārējie.
Pat biklā Olivija izskatījās aizgrābta.
Ziņkārīgo radinieku uzvedības satraukts, Eli turpināja:
– Mēs vēl neesam tikušies, bet kāpēc jūs ceļat tādu brēku? Pie manis drīkst ierasties ciemiņi.
– Protams. – Rafe salika sieru un augļus uz Brūkas šķīvja. – Bet tu nekad neaicini ciemiņus.
– Tu uzbūvēji jaunu, lielu namu pakalnā ar četrām guļamistabām, biljarda galdu un milzīgu dzīvojamo istabu. Vai pie tevis jebkad ir bijis kāds ciemiņš? Kurš? – Noa jautāja.
Eli bija žēl, ka sarunā iesaistījās arī viņa brāļi.
– Ja kāds gribētu pie manis ciemoties, es to ļautu.
– Lielākā daļa cilvēku gaida, kad mājas saimnieks viņus uzaicinās ciemos. – Rafe ielika vīnogu Brūkas mutē un pasmaidīja.
Viņa nosarka.
Jutekliskas rotaļas pie vakariņu galda! Eli gribēja viņiem atriebties.
Tomēr Noa nelikās mierā.
– Tu pat neesi ieklājis asfaltu pirmajā iebraucamā celiņa pusjūdzē. Tas līdzinās veļas dēlim. Es tur nekad nebraukšu, citādi noplēsīšu savas automašīnas trokšņu slāpētājus!
– Mēs visi varētu kādu vakaru ierasties pie Eli un paziņot, ka rīkosim ballīti, – Ketija domīgi piebilda.
– Esmu ar mieru samaksāt, lai redzētu viņa seju tādā gadījumā. – Noa viņai plati uzsmaidīja.
Viņa atbildēja ar tādu pašu smaidu.
– Klusu! – vecmāmiņa noskaldīja un pievērsās Eli. – Kā viņu sauc?
– Hloja Robinsone.
– Mēs lasām viņas grāmatas! – Bao palūkojās uz vecmāmiņu un Oliviju. – Kāds bija grāmatas nosaukums?
– Kad vecmāmiņa atkopās pēc uzbrukuma, mēs klausījāmies audiogrāmatu, – Olivija paskaidroja.
– “Neatkāpšos”. Tas bija labs detektīvromāns. Tas man ļāva nedomāt par sāpēm, – vecmāmiņa piebilda.
– Es biju tik nobijusies, ka nespēju aizmigt. – Olivija pievērsās Eli. – Vai tu esi lasījis viņas grāmatu?
– Vēl nē, bet tā ir bestsellers, tātad tā noteikti ir…
– Tev vajadzētu to izlasīt pirms jūsu tikšanās. – Bao runāja valdonīgā un pavēlošā tonī. Viņa vajadzības gadījumā nevilcinādamās uzņēmās vadību.
Eli negrasījās lasīt “Neatkāpšos”. Viņam pietika ar faktu, ka nāksies meiteni apprecēt, un viņš negribēja sevi papildus mocīt ar sievietes sarakstītu detektīvromānu.
– Vai viņa dzīvos mājā kopā ar tevi? – vecmāmiņa painteresējās.
– Nē. Es viņu izmitināšu viesu namiņā. – Eli cerēja, ka ar to pietiks, lai apmierinātu savu radinieku ziņkāri.
Viņš negrasījās ielaist sievieti vai viņas