Kolekcionārs. Nora Robertsa
jau agrāk vajadzēja to saprast. Bet es tikai atmetu ar roku. Ja apdomā visu pēc kārtas… Olivers un viņa mīļākā tiek nogalināti, bet to mēģina parādīt kā slepkavību un pašnāvību. Lila ziņo policijai, jo redzēja strīdu un sievietes kritienu. Dienu pēc tam kāds ielavās dzīvoklī, kurā viņa pierakstīta. Vai tā ir nejaušība?
Lūka sejā parādījās bažas.
– Kad tu tā visu saliec pa plauktiņiem, rodas aizdomas. Tomēr saistība ir neskaidra. Kas tas par slepkavu, kam vajadzīgas kurpes un kosmētika?
– Sievietei. Varbūt. Pie velna, transvestītam vai vīrietim, kurš grib nolaupīto uzdāvināt draudzenei. Galvenais, ka sakritība ir pārāk uzkrītoša. Es iešu pie viņas, – Eštons izlēmis paziņoja. – Jānoskaidro arī, vai Džūlijai nav lielākas nepatikšanas.
– Džūlijai? Tu minēji, ka viņu sauc Lila.
– Džūlija ir Lilas draudzene, arī mūsu kopīgā paziņa.
Ļoti lēni Lūks nolika atpakaļ uz galda alus glāzi.
– Džūlija. Mākslas galerija. Ja jau viss ir sajaukts kājām gaisā, izstāsti, kāda tā Džūlija izskatās.
– Viņa ir īsts dārgumiņš, tomēr ne gluži tavā stilā.
Eštons apgrieza salveti otrādi un, mirkli padomājis, uzskicēja Džūlijas seju.
Lūks pacēla salveti, un, neizrādīdams emocijas, rūpīgi nopētīja zīmējumu.
– Slaida, – viņš sacīja pēc mirkļa. – Stalta auguma. Teksasas zilām acīm. Rudiem matiem.
– Jā, tāda ir Džūlija. Vai tu viņu pazīsti?
– Kādreiz pazinu. – Lūks iedzēra kārtīgu malku alus. – Es biju ar viņu precējies. Apmēram minūtes piecas. Bet tas notika citā dzīvē.
– Tu joko. – Eštons zināja par drauga kāzām agrā jaunībā, impulsa vadītām, par ātro šķiršanos. Lūks toreiz bija tik tikko sasniedzis vecumu, kad drīkstēja pirkt alu. – Vai tā ir tā pati Džūlija Braianta?
– Tā pati. Bet tu viņu nekad iepriekš neesi pieminējis.
– Viņa vada galeriju. Mūsu draudzība ir gluži profesionāla. Mēs kopā nestaigājam pa izklaides vietām un nekad neesam sarunājuši randiņus, ja tas tev ir svarīgi. Bet viņa jau nemaz nav tavā stilā. Tu parasti izvēlies spridzīgas enerģijas bumbas, nevis stilīgu augstāko klasi ar māksliniecisku piesitienu.
– Tas tāpēc, ka man sirdī joprojām ir rētas. – Lūks piebikstīja ar pirkstu sev pie sirds. – Džūlija Braianta. Sasodīts!
Nupat es jūtos pavisam dīvaini, tā ka vajadzēs iedzert vēl.
– Vēlāk. Jāaprunājas ar Lilu, jāuzzina kaut kas vairāk par to ielaušanos. Pirms tam es īsti neieklausījos viņas teiktajā. Tev derētu nākt man līdzi.
– Vai tiešām?
– Varbūt slepkava tagad staigā tavas bijušās sievas kurpēs.
– Tas ir neprāts, turklāt viņa bija mana sieva vairāk nekā pirms desmit gadiem.
– Nemāni sevi, ka nevēlies pats visu noskaidrot. – Eštons nometa pāris banknošu uz galda un pastūma Lūkam salveti.
– Alus un skice uz mana rēķina. Celies!
* * *
Lila nolēma iet dušā. Tā kā viņa jau no paša rīta bija aizrautīgi strādājusi un vienīgais pārtraukums bija Tomasa izklaidēšana, liekot lietā vienu no Meisijas daudzajiem treniņu DVD, viņa gribēja nomazgāties.
Viņa vēl nebija paspējusi ar Džūliju sarunāt, vai abas paliks mājās un pasūtīs kaut ko ēdamu, vai dosies izklaidēties. Pulkstenis rādīja jau gandrīz pusseptiņi, tā ka Džūlijai vajadzēja drīz ierasties, tāpēc Lila sāka steigties.
– Esmu aizkavējusies, – viņa sacīja Tomasam. – Turklāt tā spriganā blondīne DVD uzvedās kā sadiste.
Viņa nosprieda, ka varēs pagūt īsu brīdi pamērcēties karstā ūdenī Meisijas brīnumvannā. Ja viņa…
– Nē, vannā nē, – Lila nomurmināja, izdzirdējusi zvanu. – Džūlijai nāksies pagaidīt, kamēr ieiešu dušā.
Viņa piegāja pie durvīm un atvēra tās, nepadomājusi, ka pirms tam jāpārbauda, kas ārpusē stāv.
– Tu jau esi klāt. Es vēl… Vai!
Lila ielūkojās Eštonam tieši acīs, un viņas domas sagriezās haotiskā virpulī. Mati nebija mazgāti trīs dienas, viņa nebija krāsojusies, toties ģērbusies sviedros samirkušās jogas biksēs un sporta topiņā. Viņa jau mēnešiem posās tos nomainīt ar kaut ko labāku.
Viņa oda pēc pilates nodarbības un pāris Doritos, ko bija iemetusi mutē, apbalvojot sevi par treniņu.
Lila tikai vēlreiz izmocīja “Vai!”, kad Eštons viņai uzsmaidīja.
– Vajadzēja pirms nākšanas piezvanīt. Mēs bijām pāris kvartālu attālumā no jums, un es vēlējos par šo to apspriesties. Iepazīstieties, tas ir Lūks.
Eštonam līdzi bija vēl kāds. Jā, Lila redzēja stāvam viņam blakus ļoti glītu vīrieti ar platiem, sportiskiem pleciem.
– Vai! – viņa atkārtoja trešo reizi. – Es strādāju, tad nolēmu patrenēties pie DVD, kas spēj novest līdz asarām, tāpēc…
Ak jā! – Attapusies Lila atkāpās, lai ielaistu viesus iekšā.
Nav svarīgs izskats, Lila sev iegalvoja. Viņi nebija sarunājuši romantisku tikšanos. Turklāt Eštons vairs nelikās tik saspringts kā iepriekš.
– Patīkami iepazīties. Ar tevi arī. – Lūks noliecās, lai paglaudītu Tomasu, kas moži ošņāja viņa bikšu galus.
– Vai jūs esat no policijas?
– Nē, es neesmu policists. Esmu maiznieks.
– Vai īsts maiznieks?
– Jā. Man ir sava ceptuve divus kvartālus no šejienes. Saucas “Ducis”.
– Mini kēksiņi!
Pasmaidījis par tādu sajūsminātu reakciju, Lūks atliecās.
– Jā, mums tie ir.
– Es tos pārēdos. Tie bija tik garšīgi, ka aizvakar vēlreiz aizgāju nopirkt kēksiņus un saldskābmaizi. Paņēmu arī karameļu latte. Jūsu kafejnīca ir brīnišķīga. Kopš kura laika tā atvērta?
– Nu jau būs gandrīz trīs gadi.
– Man vienmēr šķitis interesanti, kā tas ir – strādāt maiznīcā. Vai jūs pārstājat ievērot smaržas un to, cik kārdinošas izskatās kūciņas un citi gardumi? Vai jau sen ar to nodarbojaties? Ak, atvainojiet!
Viņa atmeta matus no sejas.
– Es jūs izprašņāju, bet nepaaicināju pat apsēsties. Vai vēlaties kaut ko iedzert? Man ir vīns un tēja, kuru beidzot pagatavoju, – viņa piebilda, aši uzsmaidot Eštonam.
– Nē, paldies! Mēs nupat dzērām alu, un sarunājoties man kaut kas ienāca prātā.
Lūks atkal noliecās paglaudīt sajūsmināto kaķi, un viņam uz grīdas nokrita saulesbrilles.
– Sasodītā skrūvīte, – viņš norūca un, pacēlis brilles, izvilka sīko skrūvīti, kas bija izlīdusi laukā.
– Ak, es tās salabošu. Pagaidiet vienu mirklīti.
– Vai viņa salabos