Kolekcionārs. Nora Robertsa
vēlēšanās bija no kauna ielīst tumšā caurumā, bet Džūlijas reakcija bija pretēja. “Sodīsim to nelieti,” viņa paziņoja. Un tā mēs arī darījām.
– Es to nelieti pametu, bet ar viņa mīļāko sadraudzējos.
– Es viņu pametu, – Lila izlaboja, – un sadraudzējos ar viņa sievu, nabadzīti, kura dzīvoja, neko nenojaušot par krāpšanu.
– Es vēlos jūs uzgleznot.
Lila, acis iepletusi, uzlūkoja Eštonu.
– Kā, lūdzu?
– Jums jāatnāk uz manu māju, lai es varētu jūs uzskicēt.
Sākumam pietiks ar pāris stundām. Kāds ir jūsu izmērs?
– Kas?
– Viņai ir otrais, – Džūlija atklāja, – tāds pats, kāds ir daudzām citām mīļākajām. – Viņa pielieca galvu. – Kādu tu viņu redzi?
– Tādu pasaulīgu, seksīgu čigānieti garos svārkos ugunssarkanā krāsā, ar košiem apakšsvārkiem.
– Patiešām? – Džūlija sajūsmināta pievērsās Lilai, novērtējot viņu ar lietpratīgu, asu skatienu. – Patiešām.
– Beidz! Nē. Paldies. Bet… es jūtos glaimota, tomēr jūs abi mani mulsināt. Neesmu nekāda modele. Es neprotu būt par modeli.
– Toties es zinu, kas jādara, jums par to nav jāraizējas. – Eštons palūkojās uz oficiantu un pasūtīja īpašo makaronu ēdienu. – Man ir laiks parīt ap pulksten desmitiem.
– Es ne… Man arī to pašu, – Lila pievērsās oficiantam. – Paldies. Es saku, ka es ne…
– Varu maksāt par stundām vai kopējo summu. Par to mēs vienosimies. Vai jūs protat demonstrēt acis?
– Ko?
– Skaidrs, ka prot, – Džūlija iestarpināja. – Vai tu gleznosi viņu visā augumā? Lilai ir skaistas garas kājas.
– Es to jau ievēroju.
– Beidziet taču!
– Lilai nepatīk atrasties uzmanības centrā. Saņemies, Lila Lū! Tevi tikko uzaicināja kļūt par modeli augstu novērtēts mūsdienu mākslinieks, kura modernās, reizēm satraucošās, reizēm kaprīzās, vienmēr jutekliskās gleznas ir plaši pieprasītas. Viņa būs klāt. Es viņu pierunāšu.
– Netērējiet spēkus iebilzdama, – Lūks ieteica. – Galu galā jūs tāpat darīsiet, ko viņš liek.
– Es jūs tik un tā uzgleznošu. – Eštons paraustīja plecus. – Tomēr darbs rezonēs vairāk, iegūs lielāku dziļumu, ja jūs iesaistīsieties. Kāpēc jūs sauc par Lilu Lū?
– Esmu Lila Lūisa, otrs vārds dots par godu manam tēvam pulkvežleitnantam Lūisam Emersonam. Tomēr jūs nevarat mani gleznot, ja es atsakos.
– Kāpēc ne? – Eštons atkal paraustīja plecus. – Es jau redzu jūsu seju, augumu. Tas viss ir manā acu priekšā.
– Viņa ieradīsies, – Džūlija atkārtoti apliecināja. – Nāc, dāmām laiks apspriesties. Atvainojiet! – Lai atvairītu protestus, Džūlija gluži vienkārši piecēlās, saņēma Lilas roku un uzvilka viņu kājās.
– Viņš nevar mani piespiest būt par modeli, – Lila nošņācās, kamēr Džūlija stūma viņu prom no galdiņa. – Un tu arī ne.
– Saderēsim, ka tu kļūdies.
– Turklāt es neesmu pasaulīgi seksīgas čigānietes tips.
– Nav taisnība. – Džūlija veda draudzeni lejup pa šaurām kāpnēm uz tualeti. – Tev ir atbilstoša seja, acu, matu krāsa un dzīvesveids arī.
– Pēc viena sakara ar precētu vīru, par kuru nezināju, ka viņš ir precējies, vai tagad jau var apgalvot, ka man ir pasaulīgs dzīvesveids?
– Čigānietes dzīvesveids. – Džūlija ieveda viņu nelielā dāmu istabā. – Tā ir pasakaina iespēja. Turklāt tu gūsi interesantu pieredzi un tiksi iemūžināta nākamajām paaudzēm.
– Es jūtos samulsusi un nokautrējusies. – Ja jau viņa atradās šeit, tad tikpat labi varēja izmantot labierīcības, Lila nolēma un iegāja kabīnē. – Man riebjas sajūta, ka es kautrējos.
– Gan viņš pratīs panākt, ka tu to pārvarēsi. – Džūlija devās uz blakus kabīni. – Savukārt es lūgšu atļauju piedalīties vienā vai divās sesijās, jo ļoti vēlos pavērot Ešu strādājam un aprunāties par sadarbību ar klientiem.
– Tu taču vari pati iet viņam par modeli. Būsi seksīga, pasaulīga čigāniete.
– Ešs grib tevi. Viņam ir vīzija, kurā viņš redz tevi. – Džūlija pie izlietnes pamēģināja, kādas ir rozā ziepītes ar greipfrūtu smaržu, un atzina tās par piemērotām. – Turklāt, kamēr viņš tevi gleznos, gūs jaunu iedvesmu, īstenos jaunu ideju, viņam būs vieglāk pārvarēt sēras.
Lila samiedza acis, ieraudzīdama spogulī Džūlijas viltīgi smaidīgo seju.
– Tu izmanto negodīgus paņēmienus.
– Tā ir. – Džūlija atjaunoja lūpu spīdumu. – Tev taisnība.
Nepalaid garām iespēju. Tu taču neesi no bailīgajām.
– Tu turpini izmantot negodīgus paņēmienus.
– Es to apzinos.
Pasmējusies Džūlija paplikšķināja Lilai pa plecu un izgāja no dāmu istabas. Uz kāpnēm pusceļā viņa apslāpēti iekliedzās.
– Kas tev notika? Vai pele?
– Manas kurpes!
Džūlija uzsteidzās augšā, bet, apgājusi apkārt administratores letei, bija spiesta izgrozīties gar tikko ienākušo apmeklētāju grupu, līdz beidzot sasniedza ārdurvis. Galvu pa kreisi un pa labi grozīdama, viņa uzkāpa vēl divus pakāpienus līdz ietvei.
– Nolādēts!
– Džūlij, kas notika?
– Kurpes, manas kurpes! Tās bija apāvusi sieviete ar garām, tiešām glītām kājām, uz potītes rēgojās kaut kāds tetovējums. Viņai mugurā bija īsa sarkana kleita. Neko vairāk es neredzēju.
– Džūlij, Manolo firma ražo vairāk par vienu pāri kurpju. – Tās bija manējās. Padomā ar galvu! – Džūlija sašutumā apsviedās ar visu savu sešas pēdas garo augumu. – Tu redzēji slepkavu, nākamajā dienā manā dzīvoklī notiek ielaušanās, tiek nozagtas kurpes. Tagad es redzu sievieti ar manām kurpēm kājās, un viņa pazūd no restorāna, kurā mēs vakariņojam. Tikai pāris kvartālu no slepkavības vietas!
Saraukusi pieri, Lila saberzēja plecus. Pēkšņi vakara karstumā viņu bija pārņēmuši auksti drebuļi.
– Nupat tu mani nobiedēji.
– Eštonam, iespējams, ir taisnība. Persona, kura nogalināja viņa brāli, tevi izseko. Tev vēlreiz jāiet uz policiju.
– Tagad es esmu pārbijusies līdz nāvei. Labi, es pastāstīšu to policijai, noteikti pastāstīšu. Apsolu. Bet viņi uzskatīs mani par jukušu.
– Vienkārši izstāsti, kas notiek. Un šonakt uzkarini krēslu uz durvju roktura.
– Ielaušanās notika pie tevis, ne jau tur, kur es esmu apmetusies.
– Es arī uzkarināšu krēslu uz durvju roktura.
* * *
Džeja