Kolekcionārs. Nora Robertsa
nolauza pusi no atlikušās maizītes un pasniedza to Lilai.
– Ak kungs, paldies!
– Garšīga. Jums vajadzēja nopirkt divas. – Paņēmis kafijas krūzi, Eštons šķērsoja studiju un atvēra dubultdurvis.
– Mīļo stundiņ! Tur ir tērpu noliktava! – Sajūsmināta Lila steidzās turp. – Paskat, kas te ir! Kleitas, šalles, greznumlietiņas. Ak, cik maziņa apakšveļa… Vidusskolā es piedalījos teātra pulciņā – neilgu laiku, pirms tēvu pārsūtīja citur, – bet atceros, ka kostīmi mani aizrāva visvairāk.
– Nekas no tā visa jums īsti neder, taču pagaidām iztiksim. – Eštons izvēlējās maigi zilu kleitu bez piedurknēm. – Krāsa nav piemērota, garums arī ne, bet piegriezums atbilst augšdaļā līdz viduklim. Uzvelciet to, kurpes gan nost.
– Es to nevilkšu. – Tomēr Lila pataustīja audumu – mīkstu, plandošu. – Tā tiešām ir skaista.
– Panēsājiet to stundu, ļaujiet man stundu strādāt, un tā būs jūsējā.
– Mani nevar piekukuļot ar… ak, tā ir Prada!
– Par stundu darba tā piederēs jums.
– Man šodien vēl ir ļoti daudz pienākumu, un Tomass…
– Es palīdzēšu jums paveikt tos sasodītos pienākumus. Man tāpat jāpaņem pasts. Dienām neesmu to skatījies. Un Tomass ir kaķis. Viņam nekas nenotiks.
– Viņš ir kaķis, kam patīk sabiedrība.
Prada, Lila nodomāja, vēlreiz pieskaroties kleitai. Viņa bija nopirkusi melnas Prada laiviņas, pārliecinot sevi, ka tās ir izturīgas un viņa ilgi varēs tās nēsāt. Tā bija izpārdošana. Īstenībā viņa tās bija izkarojusi negantā cīņā Saks gadskārtējā kurpju izpārdošanā astotajā stāvā.
Zīmolam nav nozīmes, Lila sev atgādināja, bet viltīga balstiņa čukstēja: “Prada!”
– Kāpēc jums jāiet pakaļ pastam? – Lila jautāja vairāk tādēļ, lai novērstu savu uzmanību no Prada, nekā ziņkāres pēc. – Vai tad to nepienes klāt?
– Nē. Man ir atsevišķa pastkaste, kuru īrēju. Pēc stundas es palīdzēšu jums veikt jūsu muļķīgos darbiņus.
– Lieliski. – Lila starojoši pasmaidīja, un viņas vaigā parādījās maza bedrīte. – Man nepieciešami vairāki sieviešu personiskās higiēnas priekšmeti. Es iedošu jums sarakstu.
Eštons tikai uzjautrināti pasmīkņāja, zaļām, vērīgām acīm uzlūkodams Lilu.
– Man ir māsas, māte, vairākas pamātes kopā ar neskaitāmām tantēm un māsīcām. Kā jums šķiet, ar ko mani var pārsteigt?
– Labi, stunda. – Lila padevās. – Un es paturēšu sev kleitu.
– Sarunāts. Pārģērbties varat tur. Un izņemiet no matiem to… mantu. Lai tie krīt brīvi vaļā.
Sekojot norādei, Lila iegāja plašā vannas istabā, tādā pašā melnbaltā kā Eštona virtuve, ar trim spoguļiem. Tādiem, kas dzina izmisumā jebkurā apģērbu veikala pielaikošanas kabīnē.
Viņa uzvilka maigi zilo kleitu un mirkli izbaudīja to kā savējo. Līdz šim viņa dizaineru tērpus bija tikai pielaikojusi prieka pēc.
Krūšu daļā kleita bija nedaudz par platu (tad nu gan brīnums!), taču kopumā piegulēja labi. Turklāt to varēja pāršūt. Viņa tiešām gribēja šo sasodīto kleitu, tāpēc noāva sandales un izņēma no matiem lenti.
Kad Lila iznāca no vannas istabas, Eštons stāvēja pie loga, lūkojoties ārā.
– Man nav līdzi kosmētikas, – Lila ierunājās.
– Pagaidām nav vajadzīgs krāsoties. Mēs tikai sagatavojamies.
Eštons pagriezās un nopētīja Lilu.
– Tonis jums gluži labi piestāv, bet košāka krāsa būtu piemērotāka. Nāciet šeit.
– Mākslinieka lomā jūs izturaties pavēlnieciski.
Lila piegāja pie molberta un apstājās. Uz lapas rēgojās viņas seja dažādos leņķos, dažādās izteiksmēs.
– Tās visas esmu es. Cik dīvaini! – Viņa atkal jutās kā starmešu gaismā. – Kāpēc jūs neaicināt meiteni, kura pozēja gleznai ar nāriņu? Viņa ir ļoti skaista.
– Skaistumam ir dažādi veidi. Matus… – Eštons bez kautrēšanās sagrozīja viņu aiz vidukļa un nostādīja, kur vēlējās.
– Sapuriniet tos, – viņš lika.
Lila tā izdarīja, un viņas acis iedegās. Ne no dusmām, bet sievišķīga prieka.
– Tā. – Eštons satvēra viņas zodu un pacēla galvu uz augšu. – Tieši tā. Jums ir zināms tas, ko nav lemts zināt nevienam vīrietim. Kaut arī es jūs novērotu mēness gaismā, zvaigžņu vai ugunskura gaismā, man nekad nebūs saprotams, kas jums prātā. Vīrieši būs pārliecināti, ka jūs viņiem piederat, – tie, kuri skatās jūs dejojam. Bet viņi nespēj jūs dabūt, iekams pati neizvēlēsieties. Tā ir jūsu vara.
Viņš atkāpās pie molberta.
– Zodu uz augšu, galvu atpakaļ. Skatiens uz mani.
Jau atkal Lilai drebēja sirds, rīkle izkalta. Šoreiz arī ceļgali saļodzījās.
Kā viņam tas izdevās?
– Vai visas sievietes, kuras gleznojat, iemīlas jūsos?
– Dažas sāk mani ienīst. Vai vismaz jūt spēcīgu nepatiku. – Eštons norāva bloknota lapu un sāka skicēt uz jaunas.
– Jums tas nav svarīgi, jo jūs tāpat dabūjat to, ko jums vajag, un tās nav viņas.
– Kā nu ne, daļēji tās ir viņas. Skatieties uz mani. Kāpēc jūs sacerat romānus jauniešiem?
– Tā ir izklaide. Pusaudžu gadi ir dramatisku piedzīvojumu pilni. Ilgas, atklājumi, dedzīga nepieciešamība iekļauties, briesmīgas bailes būt citādam nekā pārējie. Vilkači ir kā alegorija un padara stāstu interesantāku.
– Vilkači tiešām izraisa interesi. Manai māsai Railijai ļoti patika jūsu pirmā grāmata.
– Ak tā?
– Keilija viņai bija galvenā varone, Eidens seksīgs, bet īpaši pie sirds bija Mels.
– Ak, tas ir jauki! Mels ir galvenās varones labākais draugs, tāds neveikls sausiņš.
– Skaidrs, Reilija pati skolā ir priekšzīmīga un piesaista neveiksminiekus. Apsolīju viņai dabūt otro grāmatu ar jūsu parakstu.
Lila iepriecināta atplauka.
– Apmēram pēc mēneša es saņemšu pirmos eksemplārus.
Vienu parakstīšu un iedošu jums.
– Lieliski. Tad es būšu viņas mīļais brālis.
– Nešaubos, ka tāpat esat pats mīļākais. Jūs protat uzklausīt un uzmundrināt, pat ja meitenei kaut kādā ziņā neveicas.
– Apgriezieties.
– Kā, lūdzu?
Eštons skicēdams ar pirkstu novilka gaisā apli.
– Griezieties! – Šoreiz viņš spēji novicināja roku.
Lila jutās muļķīgi, tomēr ātri apmeta loku.
– Vēl, rokas uz augšu, priecīgāk! – Nākamo reizi