Viltus eņģelis. Fiona Nīla
apliecinājusi namatēva vārdu patiesumu.
Tad viņi paziņoja, ka atvēlētu prēmiju divu semestra mācību maksu apmērā, ja Elija piekristu papildu sešiem mēnešiem. Tas nozīmētu, ka Elija nevarēs atgriezties savā kursā jau nākamajā akadēmiskajā gadā, taču viņa nekavējoties piekrita šādam nosacījumam. – Tie taču ir tikai astoņpadsmit mēneši no manas dzīves, – Elija secināja.
– Vai ir vēl kaut kas tāds, ko vēlaties par mani uzzināt? – Elija vaicāja. Viņa atcerējās neseno sarunu ar Rozu par to, ka ikvienam dzīvē ir trīs būtiski notikumi, kas ietekmē raksturu. Kā pierādījumu Roza minēja mātes alkoholismu, nepieciešamību mainīt skolu ik četrus gadus, jo tēvs dienēja armijā, un jaunākās māsas uzdrošināšanos atņemt viņai puisi.
– Es esmu laba meitene, kas izdarījusi nedarbu. Reiz es palīdzēju savai māsai tikt pie heroīna. Bet pati nelietoju, – Elija stāstīja Rozai.
Šīs atmiņas gan pazuda tikpat ātri kā uzradās.
– Tev noteikti vajadzēs parakstīt konfidencialitātes līgumu. Un mēs gribētu, lai tu slēdz savu kontu Facebook. Mūsu ģimene novērtē privātumu, – Brionija sacīja. – Vai tas tev būtu sarežģīti?
– Nebūt ne, – Elija attrauca, lai gan darba devēji mēģināja ielauzties viņas privātajā dzīvē.
– Ja tev ir draugs, mēs priecātos, ja tu saglabātu attiecības, – Brionija turpināja.
– Man nav drauga, – Elija stingri noteica.
– Tad jau laikam visu esam izrunājuši, – sacīja Brionija, veikli kārtodama dokumentus tik ilgi, kamēr mape ar uzrakstu “Aukle Nr. 6” atradās kaudzes virspusē. – No cik ģimenēm tev jāizvēlas?
– Kā, lūdzu? – Elija apjuka. – Cik šādu interviju tev ir?
Elija nezināja, ko atbildēt, tāpēc lūkojās te uz Niku, te uz Brioniju un pamanīja, ka viņš, sievai neredzot, pacēlis trīs pirkstus.
– Hm… trīs, – Elija atbildēja.
– Tava istaba būs piektajā stāvā, tieši pretī dvīņiem. Izijas istaba ir aiz stūra, – Brionija skaidroja. – No tās paveras brīnišķīgs skats uz dārzu, un turpat ir neliela virtuvīte un dzīvojamā istaba. Vienīgās neērtības var sagādāt tas, ka labierīcības ir atsevišķi. Ceru, ka tā nav liela problēma.
– Protams, ka nav, – attrauca Elija, kura nevēlējās atzīt, ka viņai nekad nav bijis savas vannas istabas.
– Un mums ir rosīga sabiedriskā dzīve, – Brionija sacīja, pacēlusi galvu no dokumenta. – Tādēļ dažreiz tev būs jāpaliek arī vakaros, lai pieskatītu bērnus. Agrāk mums bija brīvdienu aukle, taču tas ir pārāk mokoši. Mēs meklējam tādu, kas var darīt visu.
– Lieliski, – Elija noteica.
Ceturtā nodaļa
– Čestertonu eļļa, – Fojs Čestertons uzsauca monotonā balsī, it kā atrastos pie tirgus letes. – Aukstais pirmspiedums. Lai Maleja to lieto, kad taisa stifado sautējumu. – Viņš stāvēja uz apakšējā pakāpiena kāpnēm, kas no paaugstinātā pirmā stāva veda lejā uz virtuvi. Tikai pārliecinājies, ka pilnīgi visi skatās uz viņu, Fojs no pārtikas groza triumfējoši izņēma pudeli ar tumšu šķidrumu.
Viņš bija ģērbies pilnīgi nepiemēroti Londonas septembrim – ar dubļiem notašķītos brūnos šortos, nevainojami izgludinātā īspiedurkņu kreklā, brezenta auduma kurpēs un īsās zeķēs. Stilbi bija lieliski iedeguši pēc diviem mēnešiem, kas pavadīti Korfu salā, ik dienu spēlējot tenisu, seja likās tikpat tumša un grumbaina kā olīvas, ko ievāc viņa saimniecībā. Iegājis virtuvē, Fojs instinktīvi pieliecās – tā mēdz darīt visi gara auguma vīrieši – un tūdaļ atkal iztaisnojās. Milzīgā telpa nešķita pietiekami liela, lai ietilpinātu visu viņa enerģiju. Dvīņi steidza apsveicināties un pielipa viņa kājām gluži kā dadži. Viņa sejā nenoraustījās ne muskulītis.
– Kur ir Cerbers? – viņš noducināja. Lesters dārzā sāka riet un sita ar ķepām pa stikla durvīm, jo atskārta, ka ir izslēgts no svinībām mājā.
– Paldies, tēt, – Brionija sacīja, sperdama soli uz priekšu, lai paņemtu olīveļļu. – Varbūt pataupīsim? Vai olīveļļai ir glabāšanas termiņš? Vai tā ar katru gadu kļūst arvien labāka? – Viņa aši noskūpstīja tēvu uz katra vaiga.
– Tāpat kā es? – Fojs pajautāja, ekstravaganti noliekdamies, lai piespiestu dvīņus sev klāt. – Jums to vajadzētu izdzert katru dienu pa karotei, lai kauli būtu tikpat stipri kā vectēvam, – viņš teica, bet puikas centās izrauties brīvībā. Atbilstoši spurgdami, Hektors un Elfijs piespieda degunus Foja kaklam un iepūta elpu sirmajos matos, kas sacēlās stāvus.
– Vai mums arī kaut ko atnesi? – viņi jautāja. Fojs bez ceremonijām ļāva abiem nokrist uz grīdas, uzsita pa savām kabatām un paraustīja plecus.
– Aizmirsu, – viņš dramatiskā tonī paziņoja un tad pamanīja, ka pie virtuves galda stāv Izija. Viņš aicināja meiteni tuvāk. Gluži kā burvju mākslinieks, viņš izvilka no groza košu sarongu un pieskaņotu bikini un pāri dvīņu galvām pasvieda to Izijai. Viņa dāvanu noķēra izstieptās rokās. Dvīņi izmantoja izdevību iegrābties vectēva grozā, taču Fojs notvēra abus un pacēla gaisā. Puikas smējās un ar kājām kūla gaisu.
– Manai visskaistākajai mazmeitai, – viņš teatrāli sacīja.
– Paldies, – Izija piesardzīgi noteica un nopētīja bikini tieši tik ilgi, lai saprastu, ka tās ir tikai aukliņas ar četriem niecīgiem auduma trīsstūrīšiem. Viņa ietina bikini sarongā un savīstīja tik mazu bumbu, lai varētu paslēpt aiz tostera. Pat karstajā Korfu saulē bija grūti pārliecināt viņu novilkt džinsus un T kreklu ar garām piedurknēm. Dodoties peldēt baseinā, viņa vilka konservatīvu melnu peldkostīmu un topiņu. Iedoma, ka reiz viņa uzvilks kaut ko tik niecīgu, bija smieklīga. Meitene paberzēja savu vēderu, kam vēl piemita tik ienīstais bērnišķīgais tuklums, un ievilka elpu tik dziļi, ka varēja sataustīt ribas. Tad viņa atkal atslābinājās un sāka skaitīt vienu no savām mantrām, ko atrada anorektiķu mājaslapā: – Nekas negaršo tik labi kā tievais jūtas.
– Kas vēl man te ir? – jautāja Fojs, rakņādamies somā un izņemdams šaha spēles komplektu, kas izgrebts no olīvkoka. – Kur ir mans gudrākais mazdēls?
Džeiks sēdēja pie virtuves galda un slinki pacēla roku. Fojs izlikās, ka viņu neredz, tāpēc Džeiks piecēlās un gāja saņemt savu dāvanu. Fojs pievilka viņu cieši klāt, sabužināja viņa garos matus un klusi pļāpāja par savu sapni no vecākā mazdēla iemācīties šaha spēli, bet pēc tam neslēpa prieku par to, ka skola devusi mazdēlam rekomendāciju iestājai Oksbridžā.
– Sarausti bikses, Džeik! – Fojs uzsauca, kad puisis lempīgi šļūca atpakaļ pie virtuves galda. Džeiks nevērīgi parāva bikšu jostas aizmugures cilpu, taču bikses tūdaļ atkal noslīdēja lejup un atklāja skatienam apakšveļu. – Kāda aizmāršība, Tita! Mēs neko neatvedām dvīņiem! – Fojs uzsauca sievai, kura tobrīd piesardzīgi, aiz bailēm no kritieniem cieši ieķērusies margās, nāca lejup pa kāpnēm un pēc brīža parādījās virtuvē. Par savām bailēm viņa nevienam neko nestāstīja, tādēļ apkārtējie viņas lēno, cienīgo soli nereti pārprata un uzskatīja par valdonīguma pazīmi.
Pie apakšējā pakāpiena dvīņi kaismīgi pārmeklēja Foja somu. Sejas pietvīka, un acīs sariesās asaras. Viņi atrada nelasītu laikraksta Telegraph eksemplāru, maisiņu ar