Viltus eņģelis. Fiona Nīla
un izmantojusi Elizabetes Ardēnas zīmola lūpukrāsu, kas allaž atstāja smieklīgus nospiedumus uz citu cilvēku vaigiem. Fojs šķita dzīvespriecīgs un mundrs, turpretī Tita atstāja iespaidu par sievieti, kura būtu jāpienaglo pie grīdas, lai viņa neaizpeld prom.
Fojs izņēma paciņas Titai no rokām un pasniedza dvīņiem. Puikas laimīgi spiedza un plēsa vaļā brūno iesaiņojuma papīru. Izrādījās, ka dāvanā viņi saņēmuši divus kuģus, kas izgrebti no vectēva olīvkokiem. Vienam uz sāniem bija rakstīts “Hektors”, otram – “Elfijs”. Skaļi klaigādami un turēdami rokā savus kuģus, viņi skraidīja ap virtuves galdu.
– Vai atdevi olīveļļu Nikam un Brionijai? – Tita pajautāja, cenšoties pārspēt troksni.
– Nespēju vien nociesties, – Fojs vainīgā tonī paskaidroja. – Ko tu augšā darīji?
Tita neapmierināti palūkojās uz viņu, uzmeta lūpu un iespieda vienu roku sānos. Agrāk tā bija viņas viskoķetākā poza, bet nu viņa mazliet līdzinājās komiķim sieviešu drānās. Lūpas bija tik cieši sakniebtas, ka veidoja nelīdzenas lūpukrāsas saliņas.
– Tu esi zaudējis paškontroli, tēt, – Brionija veikli iejaucās, taču tūdaļ nožēloja šādu gājienu.
– Tad jau tu nemaz neesi man līdzīga, – Fojs noskaldīja. Tas bija rājiens. Drīz vien Elija uzzināja, ka Fojs lielās ar pozitīvajām rakstura iezīmēm, ko bērni un mazbērni mantojuši no viņa. Sliktās esot nākušas no Titas (“stūrgalvība, pārlieka piesardzība, valdonīgums”) vai Nika (“neiecietība, anālā un pasīvā agresija”), lai gan Nika vecākus viņš bija sastapis tikai vienu reizi – savas meitas kāzās pirms vairāk nekā divdesmit gadiem.
– Atbildot uz tavu jautājumu… es novietoju automašīnu, – Tita paskaidroja, beidzot pievārējusi pēdējo pakāpienu un paņēmusi dzērienu no paplātes, ko piedāvāja Maleja. – Paldies, – viņa noteica, pat nepalūkojusies uz augumā sīko saimniecības vadītāju.
– Vecmāmiņ, es nespēju noticēt, ka tu sēdies mašīnā, lai nobrauktu četrsimt metru, – iebilda Džeiks. – Kā tad tavs oglekļa pēdas nospiedums?
– Un tavējais? – Fojs atcirta. – Es tavā vecumā vēl ne reizi nebiju apmeklējis kontinentu. Tu lido uz ārzemēm teju katrās brīvdienās.
– Kas ir kontinents? – pajautāja Elfijs, nolikdams savu kuģi uz virtuves grīdas.
– Tas ir tad, kad cilvēks čurā biksēs, – Izija atbildēja. – Kā Hektors.
Hektors pieskrēja pie Izijas un no visa spēka triecās māsai virsū, lai apgāztu. Manevrs neizdevās, un zēns ar dūrēm sita viņai pa stilbiem, kamēr viņa sāka lūgties pēc žēlastības.
– Tāds ir inkontinents cilvēks, – aizrādīja Džeiks.
– Tā ir vieta, kurp es grasos braukt, – Fojs paziņoja, taču neviens neklausījās. Visi centās panākt, lai Hektors beidz kauties, bet viņš tik grūdās virsū Izijai kā hidrauliskais triecis. Izija bija spēcīga meitene un nepadevās, kas tikai vēl vairāk nokaitināja Hektoru.
Elija sēdēja uz dīvāna malas līdzās milzīgām durvīm uz dārzu un nezināja, vai vajadzētu iejaukties. No vienas puses, viņa atradās vistālāk no jandāliņa. No otras puses, Brionija bija aicinājusi viņu piedalīties pusdienās, lai pieskatītu dvīņus. Brionija uzsvēra nepieciešamību panākt, lai puikas galda pretējā galā uzvedas pietiekami klusu un neēd ar pirkstiem. Par kautiņu izšķiršanu viņa nebija teikusi ne vārda.
Tāpat Elija nesaprata, kā rīkoties, kad Hektors sagrāba Iziju aiz garajiem matiem un Izija ar pasmaga izskata ādas puszābaku iespēra viņam pa apakšstilbu. Iepriekšējā sestdienā ievākusies Holenda parka namā, Elija guļamistabā uz rakstāmgalda atrada glītu kaudzīti ar bērnu audzināšanas padomu grāmatām, taču nevienā nebija rakstīts, kā rīkoties, ja bērni reāli kaujas. Ar māsu viņas nereti vareni strīdējās, taču Elija nespēja atcerēties, kā tādos brīžos rīkojās vecāki. Turklāt – ja Niks un Brionija atrodas līdzās, auklītei taču ar savu iejaukšanos nevajadzētu iedragāt viņu autoritāti, vai ne?
– Izbeidziet! – ieaurojās Fojs, kurš stāvēja vistuvāk, taču bērni par vectēvu nelikās ne zinis.
Nesatricināmi rāms, Elfijs ar brāļa kuģi rokā devās taisnā ceļā pie kaušļiem un mēģināja izvairīties no spērieniem. Vismaz Elijai šķita, ka tas ir Elfijs, jo nepilnas nedēļas laikā viņš bija apliecinājis sevi kā psihiski stabilāko no dvīņiem. Hektors allaž metās dzīves atvaros, savukārt Elfijs šķita daudz mierīgāks. Temperaments bija vienīgā atšķirīgā iezīme, lai gan dažkārt Elijai šķita, ka puikas apmainījušies vietām.
Elfijs pateica brālim kaut ko savādu, nevienam nesaprotamu:
– Tigil mo jan, Hektor.
Abu skatieni sastapās, un Hektors atlaida Izijas matus. Tikpat pēkšņi kā sācies skandāls beidzās. Hektors paņēma savu kuģi, un viņi kopā aizgāja spēlēties. Brionija palūkojās uz Eliju.
– Ko viņš pateica? – Tita vaicāja. – Vai tas bija angliski?
– Dvīņu blēņas, – attrauca Brionija. – Nē, mamm, labāk pastāsti, ko šonedēļ sadarīji!
Abas sadevās rokās un apsēdās dīvānā milzīgās atvērtā plānojuma telpas dārza galā – tik tuvu Elijai, ka viņa spēja sadzirdēt, kā Tita kaut ko čukst par pensionēšanās tempu, kas neapmierina Foju. Gaidīdama, kad tiks iepazīstināta ar Titu, Elija atglauda atrisušu matu šķipsnu, taču ne Brionija, ne viņas māte pat galvu nepacēla.
Tā nu viņa viena stāvēja pie bīdāmajām durvīm. Viņu pārņēma nemiers un bažas par to, vai izdarīts kaut kas nepareizi. Brioniju bija grūti izprast. Viņa deva skrupulozus norādījumus par ikdienišķām lietām, taču nekad nepārliecinājās, vai Elija ir izpildījusi uzdevumu.
Nedēļas sākumā, piemēram, viņa teju divdesmit minūtes runāja ar Eliju par optimālāko metodi reizrēķina pārbaudei.
– Uz priekšu, atpakaļ, uz priekšu, atpakaļ, nejauši. Atpakaļ, uz priekšu, atpakaļ, uz priekšu, nejauši, – viņa skaitīja ritmiski kā metronoms, – un tad uz priekšu, atpakaļ, uz priekšu, nejauši, uz priekšu, atpakaļ. – Brionija lika Elijai to visu vairākkārt atkārtot un tad pastāstīja par kādu pētījumu, kurā secināts, ka bērniem ir svarīgi visu atkārtot trīs reizes, jo tikai tad zināšanas nogulst pieres daivā.
– Dvīņi droši vien vēl nemācās reizrēķinu? – Elija vaicāja.
– Ja sāks tagad, būs viegli pēc tam, – Brionija atbildēja.
– Ir labāk, ja vari būt visiem priekšā.
Tonedēļ viņa pat piezvanīja, lai noskaidrotu, cik reižu Elija pārbaudījusi zēnu zināšanas.
– Precīzi nevaru atcerēties, – Elija noteica.
– Tad tas jāpieraksta dienasgrāmatā, – Brionija ierosināja.
Nākamajā vakarā Brionija atklāja auklītei savas bažas par slepeno valodu, ko dvīņi nereti lietoja savās sarunās. Acīmredzot puikas vēlu sākuši runāt, un slepenā valoda parādījusies kopā ar pirmajiem vārdiem. Brionija palūdza Eliju izpētīt šo tematu un noskaidrot, vai dvīņi bieži mēdz tā rīkoties, un pēc pāris nedēļām nākt klajā ar secinājumiem. Vēl viņa lika analizēt vārdus – varbūt izdosies tos atšifrēt un izstrādāt vienkāršu vārdnīcu. Negribēdama izrādīt savu apmulsumu vai nevēlēšanos izpildīt lūgumu, Elija veikli piekrita.
Prātā iešāvās doma: “Ja