Pārmaiņu vējš. Kārena Vaita
puķu dobes rēgojās mājas priekšā un sānos, kamēr tālāk, kur sākās mežs, es saskatīju kaut ko līdzīgu miniatūrai mājiņai. Tā bija celta no tāda paša materiāla, lepojās ar vienu vienīgu dūmeni un atradās zināmā attālumā no lielās mājas meža malā, bet tās ieejas durvis aizstāja sanagloti dēļi bez durvju kliņķa.
Apņēmusies izpētīt teritoriju vēlāk, atkal pievērsos mājai. Līdzās smilšainajam piebraucamajam ceļam mājas sienu pelēcīgā nokrāsa izskatījās kā ozolu mesta ēna. Tā vien likās, ka māja slēpjas no laika, priecādamās, ka gadi met tai līkumu un ļauj palikt neskartai, tāpat kā vējiņš, kas sakustina zāli un ļauj tai pēc tam atkal izslieties.
Dziļi ievilku elpu, cenzdamās piepildīt savas tukšās plaušas ar gaisu.
– Tu to tik labi aprakstīji, ka man šķiet, it kā būtu redzējusi mājas fotoattēlu. Es tikai nezināju, ka tā izrādīsies tik…
– Veca? – Metjū iesmējās un pievilka mani tuvāk. – Taču tā ir ļoti ērta, vari man ticēt. Pirms trim gadiem es ierīkoju virtuvi un vannu arī apakšstāvā, un piebūvēju klāt lielajai guļamistabai vannas istabu un skapi. Tā nav nekāda pils, taču domāju, ka tu tur būsi laimīga. – Viņš pagriezās pret mani, satverdams seju savās plaukstās. – Es zinu, ka tu te būsi laimīga.
Viņa balss viegli pārmainījās, itin kā pārliecinot, taču es īsti nezināju, kuru no mums viņš cenšas pārliecināt.
Pacēlos pirkstgalos un noskūpstīju viņu.
– Es būšu. Mēs būsim.
Par atbildi Metjū saķēra mani un, tā kā es tik maz svēru, uznesa augšā pa pakāpieniem. Pēc noņemšanās ar atslēgu un durvju atvēršanas viņš ienesa mani iekšā un uzmanīgi nolika uz kājām. Gluži kā mazs puika Metjū vēroja manu seju, kamēr es aplūkoju savas jaunās mājas, un viņa smaids bija nedrošs. Es atrados nelielā priekšnamā ar augstiem griestiem un platiem priežkoka grīdas dēļiem, kas bija nospodrināti līdz dzeltenīgam mirdzumam. Mums pretī rēgojās šauras kāpnes ar tumšām koka margām, kuru balstu bija nobružājušas simtiem roku vairāk nekā divu gadsimtu gaitā. Paspēru soli uz priekšu, lai uzliktu uz tā roku, un sajutu gludo, vēso apdari, vēl pirms tai bija pieskārusies plauksta. Atkal ievilku plaušās gaisu, prātojot, vai tā cilvēks jūtas, ieraugot rēgu.
Pelni. Par spīti gaisa kondicionētāja dūkoņai, es saodu pelnus no kamīniem, kas, kā es zināju, bija saglabājušies katrā istabā. Samulsumā uzlūkoju Metjū un tad ar pūlēm pasmaidīju, ieraugot, ka viņa skatienā atgriežas raizes.
– Tā ir skaista, – es sacīju, aplūkojot oficiālo dzīvojamo istabu ar čipendeila stila dīvāniem un greznajām tapetēm, pirms ieiet blakus istabā. Sienas bija tumši zilas, paklāji un audumi rakstaini, mēbeles un citi piederumi senatnīgi un tomēr pārsteidzoši ērti. Skaists gladiolu un zilo hortenziju kārtojums kristāla vāzē atradās galda vidū, lai arī smarža nespēja īsti noslēpt kamīna pelnu smaku.
Paiedama garām kreisās puses durvīm, aiz kurām atradās sulaiņa pieliekamais un kaut kas līdzīgs virtuvei, es izgāju pa durvīm, kas veda no ēdamistabas, šķiet, vēlāk izbūvētā omulīgā kabinetā ar lielu platekrāna televizoru, kas izskatījās neiederīgs iebūvētajā grāmatplauktā. Telpa bija gaumīgi iekārtota, lai arī vīrišķīgā stilā, tomēr es nespēju nedomāt par to, ka tā ir lieka, un iztēlojos, ka varētu pavadīt daudz laika sākotnējā viesistabā.
– Tātad šī ir tava vecpuiša ala, – noteicu, prātodama, kāpēc Metjū izlēmis dzīvot šeit viens, nevis pastāvīgi apmesties uz dzīvi savas klīnikas tuvumā Savannā, kur viņš strādāja par bērnu psihologu. Viņam tur bija dzīvoklis, kurā Metjū pavadīja naktis trīsreiz nedēļā, kamēr tur strādāja, taču vienmēr atgriezās mājās Sentsaimonsā. Savā mājā.
– Tās ir mājas, – viņš atbildēja gandrīz vai par daudz aprauti. Metjū paspēra soli tuvāk. – Es tev parādīšu mājas pārējo daļu pēc brīža, taču tagad gribu parādīt guļamistabu.
Iesmējos, redzot mirdzumu viņa acīs, un saspringums, kas bija mani sasaistījis kopš brīža, kad pieskāros kāpņu margām, piepeši atlaidās.
Piespiedu degunu viņam pie kakla.
– Ja vien tu man apsoli, ka mēs esam vieni paši. – Es to teicu ķircinādamās, taču Metjū atrāvās, un viņa tumšās acis bija kļuvušas nopietnas.
– Ko tu ar to gribi teikt? Mans smaids sašķobījās.
– Es tikai prātoju, vai mājā nedzīvo spoki. Vai tādiem nav jābūt visās vecās mājās?
Viņa acis aizklāja ēna, un uz mirkli es nepazinu vīrieti, ar kuru biju apprecējusies.
– Hallo?
Mēs abi iztrūkāmies, atskanot sievietes balsij un spēcīgiem klauvējieniem pie durvīm. Miniatūra sieviete vecumā ap piecdesmit pieciem gadiem ar īsiem, viļņainiem, brūniem matiem stāvēja tur un uzsmaidīja mums. Viņa bija ģērbusies sandalēs, kapri biksēs un bezpiedurkņu blūzē – tas esot salas standarta formastērps – un plati smaidīja. Rokās viņa turēja saulespuķu pušķi, kuru kāti bija ietīti sārtā, mirdzošā papīrā.
– Durvis bija plati atvērtas, – sieviete paskaidroja, taču man radās sajūta, ka aizvērtas durvis nekad nav viņu atturējušas. Viņa pastiepa uz priekšu ziedus. – Un es atnesu ziedus no “Mūžīgās neļķes”, lai apsveiktu jaunlaulātos.
– Vai tā sauc vietējo ziedu veikalu?
Viņa pasmaidīja.
– Jā – pašā ciemata centrā.
– Ziedi ir burvīgi, – noteicu. – Paldies. – Paspēru soli uz priekšu un pastiepu roku, lai paspiestu viņas plaukstu. – Es esmu Ava Vālena. Tas ir, Freizere. – Es pietvīku. – Vēl neesmu pieradusi pie jaunā uzvārda.
Metjū paņēma ziedus un pieliecās, lai noskūpstītu viņu uz vaiga.
– Paldies, Tiša. – Viņš pagriezās pret mani. – Tā ir Tiša Raiena. Viņa vada ne tikai sev piederošo “Mūžīgo neļķi”, bet atbild arī par šīs mājas uzturēšanu un to, lai es nenomirtu bada nāvē.
Sieviete man uzsmaidīja, brūnajām acīm iedzirkstoties.
– Lai arī esmu pārliecināta, ka mēs runāsim par jaunu kārtību tagad, kad te esi tu, Ava. Es pazinu Metjū vecākus un jūtos atbildīga par viņu. Un tu jau zini, kādi ir vīrieši – gluži vai pazuduši, ja kāds nenoliek viņiem priekšā ēdamo un tīru veļu atvilktnēs.
– Tici man, es saprotu. Man ir četri brāļi.
– Zinu, – Tiša sacīja.
Mēs ar Metjū viņu uzlūkojām.
Redzēdama mūsu samulsumu, viņa turpināja.
– Kad Metjū man vakar atsūtīja elektroniskā pasta vēstuli, lai informētu, ka šodien atgriezīsies kopā ar jauno sievu, viņš nosauca tavu vārdu un to, no kurienes esi, un es saliku kopā divi un divi. – Viņa sakrustoja rokas. – Mēs ar tavu brāli Stīvenu bijām precējušies kādus divus mēnešus, kad mums abiem bija astoņpadsmit. Tu vēl nemaz nebiji piedzimusi. Gadu gaitā esam viens otru pazaudējuši. Jāatzīst, es jutos pārsteigta, uzzinot, ka Vāleniem piedzimis vēl viens bērns, taču jādomā, ka viņi visu laiku centās tikt pie meitenes. Taču jums ir apmēram deviņpadsmit gadu starpība, vai ne?
– Divdesmit viens, – sacīju. – Nezināju, ka viņš agrāk bijis precējies.
– To viegli varēja aizmirst. Mēs bijām