Pārmaiņu vējš. Kārena Vaita
kā ūdens gluži kā palēninājumā sašūpojas zem kājām: mans līdzsvars tika izjaukts, itin kā samaisot to ar karoti. Gluži kā sajutis noskaņojuma maiņu, lielais putns pacēlās gaisā, atstādams aiz sevis tikai atmiņas par plunkšķi, kad es pagriezos pret savu vīru.
– Tā, protams, nav patiesība, – es noteicu, pirms to paguva viņš. Ja mēs gribējām kaut ko paglābt no šīs sarunas, man to vajadzēja pateikt pirmajai.
– Skaidrs, ka nē, – viņš sacīja, taču pirmā nepatīkamā sajūta jau bija atradusi ceļu pie manis gluži kā olis, kas ieslīd kurpē un sāk traucēt. – Tas bija nelaimes gadījums, taču, tāpat kā daudzi citi cilvēki, kas sēro, viņi centās atrast iemeslu vai kādu, ko vainot par kaut ko, no kā varēja izvairīties.
– Vai tāpēc tu man to nepateici?
Viņa īkšķis uzmeklēja manu laulības gredzenu.
– Lielākoties, – Metjū atbildēja lēnām, pirms pacelt seju, lai ieskatītos man acīs. – Un arī tāpēc, ka tā ir daļa no manas pagātnes, kurā man nepatīk kavēties.
Spožajā saules gaismā es saskatīju zeltainos lāsumus viņa tumšajās acīs. Tās nebija tās acis, kuras es pazinu. Tās bija kļuvušas citādas, itin kā piederētu svešiniekam.
– Vai tu vēl aizvien viņu mīli?
Mana balss nodrebēja, to sakot, un Metjū to noteikti sadzirdēja. Viņš saņēma manu seju plaukstās, un viņa svešādās acis meklēja manējās.
– Es mīlu tevi, Ava. Man liekas, ka tā ir bijis vienmēr, pat vēl pirms satikāmies. Vai tu spēj to saprast?
Mūžam. Šis vārds ieskanējās manos domu apcirkņos gluži kā saules stara atspīdums ūdenī, kas bīstami šūpojas, līdz to izdzēš saulei priekšā aizstājies mākonis.
– Jā, – es noteicu. – Es arī to jūtu.
Viņš piespieda savu pieri pie manējās.
– Man ļoti žēl, – viņš sacīja. – Negribu, lai mūsu starpā būtu noslēpumi.
Par atbildi es viņu noskūpstīju, nespēdama izrunāt vārdus, kas varētu atklāt manu mulsumu par to, cik bezrūpīgi mēs viens otram slēpjam daļu no sevis, un to, kā noslēpumi var mest ēnu vēl ilgi pēc tam, kad patiesība ir izteikta.
Nolūkojos uz nekārtību, kas valdīja manā jaunajā virtuvē. Pannas, katli, bļodas, ēdamrīki un dažādas pulverveida vielas klāja visas iespējamās virsmas. Brīdī, kad prātoju, vai glābt apsvilušo banānu maizi, nokasot nost apdegušo garozu, pie ārdurvīm atskanēja klauvējiens.
Juzdamās atvieglota par iespēju iziet no virtuves, aši noskaloju rokas izlietnē un steidzos pie durvīm. Tur stāvēja Tiša, apkrāvusies ar plastmasas iepirkumu maisiņiem, un viņas sejā rotājās plats smaids.
– Atnesu iepirkumus. Biju veikalā un attapos, ka Metjū šodien strādā, bet tev nav mašīnas. Ceru, ka tev nebūs iebildumu.
Paņēmu no viņas vairākus maisiņus un pakāpos nostāk, lai ļautu ienākt.
– Skaidrs, ka nē, un es to patiešām novērtēju. Mana mašīna nepienāks ātrāk par nākamo nedēļu. Tad draugs, kuram samaksāju par tās atgādāšanu, varēs to izdarīt no darba brīvajā laikā, tāpēc tagad esmu piesieta mājai. Metjū teica, ka šoreiz nepalikšot Savannā pa nakti, lai varētu atgriezties mājās, taču es jūtos vainīga. Tas ir garš ceļš vienai dienai.
Tiša man sekoja uz virtuvi.
– Domāju, ka Metjū varētu gribēt atgriezties mājās, lai apciemotu savu jauno sieviņu. Droši vien būtu ar mieru nākt ar kājām, ja viņam nebūtu mašīnas.
Nosarku, sākdama celt ārā no maisiņiem pienu, salātus, vistu stilbiņus un pāris steikus, kā arī dažādus augļus un dārzeņus. Jutos mazliet samulsusi, atklājot, ka nevienā no maisiņiem nav gatavo pusfabrikātu kārbiņas.
Tiša sāka mīcīt kopā plastmasas iepirkumu maisiņus.
– Tiklīdz sāksi strādāt, jūs varēsiet braukt kopā un pat apmesties Savannas dzīvoklī, ja saskaņosiet darba laiku.
Es iesmējos.
– Redzu, ka tu esi izplānojusi manu nākamo karjeras soli tikpat veiksmīgi kā ēdienreizes.
Viņa sarauca pieri.
– Piedod. Cenšos būt noderīga bez iejaukšanās, taču tas ir mazliet sarežģīti, jo tu praktiski esi ģimenes locekle. Es tikai… – Viņa iekoda apakšlūpā, itin kā prātodama, cik daudz vajadzētu teikt. – Nu, – viņa turpināja, – Adriēna strādāja tajā pašā ģimenes medicīnas centrā, kurā strādā Metjū, tāpēc es pieņēmu…
Atbalstījos pret galdu, piepeši sajuzdama nogurumu.
– Viņi strādāja kopā?
– Jā. Viņš bija štata bērnu psihologs, bet viņa – viena no vecmātēm. Klīnikā strādā pediatri un divi akušieri ginekologi – visiem dzīves posmiem. Viņiem bija loģiski strādāt kopā, tāpēc iedomājos – ja reiz tu arī esi vecmāte…
Tiša bija pārāk aizņemta ar skatīšanos uz mani, lai pabeigtu teikumu.
– Kas vainas? – viņa iejautājās.
Mani pirksti bija aplipuši ar miltiem un sviestu, ko nebiju pilnībā noskalojusi.
– Vai tev nešķiet dīvaini, ka… nu, ka Metjū ir apprecējis divas vecmātes? Tā nav visizplatītākā profesija.
– Tas ir savādi, ja tā padomā. Patiesībā viņš bija tas, kurš mudināja Adriēnu mācīties, lai kļūtu par vecmāti. Pēc vidusskolas viņa nespēja neko īsti izlemt, un Metjū palīdzēja atrast mērķi. Adriēna bija laba un prasmīga vecmāte.
Viņa aprāvās, kā sapratusi, ka jau ir pateikusi par daudz.
– Tikai laba un prasmīga? – es neatlaidos.
Tiša papurināja galvu, itin kā atbrīvodama sevi no solījuma neiejaukties. Viņa aši noteica:
– Nedomāju, ka tas bija viņas aicinājums.
Mūsu skatieni satikās, un es gaidīju, ka Tiša teiks vēl kaut ko, taču viņa to nedarīja. Izsliedamās es noteicu:
– Nedomāju, ka es tur pieteikšos. Esmu pārliecināta, ka ir arī citas iespējas, Savannā vai cituviet. Gan mēs to izdomāsim. – Ar pūlēm pasmaidīju. – Vai gribi tēju? Grasījos sev uzvārīt tasīti, lai saņemtos pirms sakopšanas.
– Labprāt, – Tiša atbildēja, pieiedama pie ledusskapja un sākdama likt produktus iekšā. – Tu man varētu pastāstīt, kādi talanti tev vēl piemīt, jo tā acīmredzot nav ēdiena gatavošana.
Iesmējos, atglaužot matus no sasvīdušās pieres un pārāk vēlu atcerēdamās, ka pie rokām vēl aizvien ir pielipušas banānu maizes sastāvdaļas.
– Varbūt es neprotu rosīties virtuvē, taču zinu šo to par dārzkopību. – Bezrūpīgi piebildu: – Spriežot pēc virtuves, Adriēna bija izcila pavāre. Tikai, lūdzu, nesaki, ka viņa bija arī izcila dārzniece.
Tišas seja atmaiga, uzlūkojot mani.
– Viņa mīlēja savas puķes. Jo košākas, jo labāk.
Mans smaids sašķobījās.
– Es esmu citāda dārzniece. Man patīk audzēt noderīgo – augļus un dārzeņus. Uz to pusi. – Par vēlu aptvēru, ka manis teikto Tiša, floriste būdama, varēja uztvert kā apvainojumu.
Viņa labsirdīgi pasmaidīja.
– Labi.