Centrālparka vāveres pirmdienās skumst. Katrīna Pankola
bēgot no vētras, pirmā nodūra galvu.
Gerijs maigi to noglāstīja un nočukstēja:
– Māt, es nekad nebūšu tavs ienaidnieks. Nekad…
Viņš noskūpstīja Šērliju, paņēma savas mantas, pie durvīm vēl apstājās, ilgi noraudzījās uz viņu un izgāja.
Šērlija atkrita uz krēsla un sāka skaitīt: viens, divi, trīs, tikai nezaudē savaldību, viens, divi, trīs, izstāsti visu patiesību un neko citu, izņemot patiesību, pat tad, ja tā nav patīkama.
Ieraudzījusi, ka viņai trīc gan rokas, gan kājas, Šērlija saprata, ka baidās. No pagātnes, kura atkal bija atgriezusies. No tā, ka dēls varētu viņu nosodīt. Baidās, ka dēls viņu vairs negribēs redzēt. Ka neticami stiprā un skaistā saite, kas viņus saistīja, vienā mirklī varētu pārtrūkt. Un to, viņa sev sacīja, pūlēdamās apvaldīt roku un kāju trīcēšanu, es neizturēšu. Es varu cīnīties pret laupītājiem, ļaut, lai man bez anestēzijas izrauj zobu vai sašuj brūci, lai vīrietis melnā dara man pāri, taču viņu es negribu izlaist no acīm ne uz mirkli. To es nepārdzīvošu. Nav jēgas tēlot varoni, man vairs nav nekāda prieka to darīt, man vairs negribas dzīvot un nav spēka protestēt…
Nebija nekādas jēgas noliegt savu pagātni, bija jau par vēlu to atraidīt, labāk vajadzēja stāties tai pretī. Jo citādi šī pagātne atgriezīsies, nepadosies un ar katru reizi izrakstīs aizvien lielāku rēķinu, kamēr neatliks nekas cits, kā vien nokrist ceļos un pateikt: labi, es padodos, es visu izstāstīšu…
Un dažreiz jau ir par vēlu…
Dažreiz ļaunākais jau ir noticis…
Dažreiz jau ir par vēlu atzīt patiesību…
Mums neviens vairs netic. Vairs nevēlas mums ticēt, mūs uzklausīt, mums piedot.
Viņa izslējās, viens, divi, trīs, un pateica sev, ka sestdien visu atklās.
Kaitinoši cilvēki mēdz būt ļoti dažādi.
Kaitinoši gadījuma pēc, kaitinoši, lai izklaidētos, kaitinoši dīkdienīgi, uzstājīgi kaitinoši, kaitinoši augstprātīgi, kaitinoši grēkus nožēlojošie, kuri noslepkavo un tad metas pie kājām, lai lūgtu žēlastību… Kaitinošos nekad nedrīkst novērtēt par zemu. Kaitinošie var kļūt bīstami, jo kaitinošie ir tādi paši kā prusaki: neiznīcināmi.
Šajā priekšpusdienā, savā kabinetā ar augstajiem logiem, no kuriem pavērās skats uz Rīdžentstrītu, tieši virs Church’s salona un netālu no restorāna Wolseley, uz kuru viņš katru dienu devās pusdienot, Filips sev sacīja, ka viņam nāksies stāties pretī veselai prusaku armijai.
Viss bija sācies ar to, ka no rīta viņam negaidot bija piezvanījusi Beranžēra Klavēra.
“Irisas labākā draudzene”, viņa mēdza daudzināt, pastiepdama lūpas, lai atainotu savas pieķeršanās apmērus.
Izdzirdējis viņas vārdu, Filips nespēja apvaldīt riebuma pilnu grimasi.
Abu pēdējā tikšanās reizē Beranžēra Klavēra bija viņam piedāvājusies. Pieglaudusi ar plaukstu garas matu cirtas, pazemīgi raudzījusies caur nolaistām skropstām, izriezusi krūtis tērpa izgriezumā. Viņš bija sausi nolicis Beranžēru īstajā vietā un nodomājis, ka ir ticis no viņas vaļā.
– Ar ko esmu izpelnījies tādu godu? – viņš uzsvērti pieklājīgi noprasīja, paņemdams no savas sekretāres Gvendolīnas vēstuļu kaudzīti.
– Es nākamnedēļ braucu uz Londonu, un man ienāca prātā, ka mēs varbūt varētu satikties…
Un, nesaņēmusi atbildi, viņa piemetināja:
– Protams, pavisam nevainīgi…
– Protams, – Filips piekrita, pāršķirodams korespondenci un ar vienu aci pārlasīdams izdevuma Financial Times rakstu: “Vairs nekas nebūs tā, kā agrāk. Sitijā darbu zaudējuši aptuveni desmit tūkstoši strādājošo. Tā ir gandrīz ceturtā daļa. Ir pāršķirta jauna lappuse. Zelta laikmetam, kurā vidusmēra darbinieks gada beigās varēja saņemt prēmiju divu miljonu apmērā, ir pienācis gals.” Tālāk tika paskaidrots: “Neviens vairs neuztraucas par to, cik naudas nāksies zaudēt, bet gan par to, vai izdosies izdzīvot. Vispārēju eiforiju ir nomainījusi vispārēja krīze.” Kāds ilggadējs Lehman Brothers darbinieks apgalvoja: “Tas ir nežēlīgi. Maksātnespējas administratori mums sola, ka algu saņemsim līdz gada beigām, taču pēc tam katram par sevi būs jāparūpējas pašam.”
Tādi vārdi kā “finanšu sviras, kredītreitings, liela peļņa, cenu izmaiņas” bija pārvērtušies par smirdbumbām, ko salidina atkritumu kastē, turot degunu aizspiestu.
– …un tad es sev sacīju, – Beranžēra Klavēra nerimās, – ka mums vajadzētu kopā papusdienot, lai es tev to visu varētu atdot…
– Ko tu man gribi atdot? – Filips pārvaicāja, atrāvies no avīzes.
– Irisas piezīmju grāmatiņas… Vai tu vispār klausies, Filip?
– Un kā šīs piezīmju grāmatiņas ir nonākušas pie tevis?
– Viņa baidījās, ka tu varētu tās nejauši uziet, un visu uzticēja man… Tās ir pilnas ar pikantiem stāstiem!
“Pikants”, vēl viens vārds, kas lika viņam sakost zobus.
– Ja viņa nevēlējās, lai es tās lasu, tad es tās arī nelasīšu. Tas nu man ir skaidrs. Un tātad mums nemaz nav nepieciešams tikties.
Iestājās ilgs klusums. Filips jau grasījās nolikt klausuli, kad izdzirdēja Beranžēru nošņācam:
– Tu esi preteklis, Filip! Un, kad es vēl iedomājos, ka ikreiz, kad par tevi kāds kaut ko sliktu pasaka, esmu tevi aizstāvējusi!
Dzirdot šo pēdējo teikumu, Filips viegli sarāvās un tomēr nolika klausuli. Kaitinoša un izvirtusi, viņš klusībā nodomāja un palūdza, lai Gvendolīna, kura bija pabāzusi galvu pa durvīm, atnes viņam stipru kafiju.
– Jums zvana Ruso kungs… no jūsu biroja Parīzē, – viņa klusi sacīja. – Esiet uzmanīgs, viņš ir pārskaities.
Rauls Ruso. Viņa biznesa partneris. Tas pats, kuram Filips pēc lēmuma par atkāpšanos bija pārdevis savu uzņēmuma daļu, tādējādi zaudējot advokātu biroja vadītāja vietu. Lai vairs nevajadzētu visu dzīvi pavadīt, lasot dokumentus un līgumus, virknējot skaitļus, dodoties lietišķās pusdienās. Rauls Ruso bija iesaukts par Krupi. Viņš vadīja Parīzes biroju, viņam bija bieza un mikla apakšlūpa, kāda mēdz būt alkatīgiem cilvēkiem. Filips piedalījās padomes sēdēs un nodarbojās ar lietām Londonā, Milānā, Ņujorkā. Tagad viņš strādāja uz pusslodzi, un tieši tas viņam arī bija vajadzīgs.
Viņš pacēla klausuli. – Raul! Kā tev klājas?
– Kā tu vari uzdot tik idiotisku jautājumu! – Krupis sašuta. – Cunami! Īsts cunami! Šī vārda vistiešākajā nozīmē! Es slīkstu lietās. Līgumu parakstīšana, kam jau sen vajadzēja notikt, ievelkas, cilvēki kļūst nemierīgi un atsakās no darījumiem, viņi vēlas saņemt garantijas, bet bankas baidās! Bet es raujos kā traks!
– Nomierinies un elpo dziļi, – Filips viņu pārtrauca. – Tev jau viegli runāt! Tev ar to visu nav jānoņemas!
– Mēs visi par to ļoti uztraucamies un interesējamies. Lieka skraidīšana nevienam nav vajadzīga. Gluži pretēji… Ar to varēs nopelnīt krietnu summu!
– Tā ir skriešanās ar laiku, vecīt. Tas, kurš neskraidīs, iegāzīsies bezdibenī… Viņi sameklē kādu trūkumu līguma formulējumā, lai nevajadzētu to parakstīt, atsakās uzņemties atbildību, un rezultātā viss apstājas. Sūdu