Centrālparka vāveres pirmdienās skumst. Katrīna Pankola
no manis vairās. Vai iespējams, ka viņš mani soda par Žozefīni? Vai arī nespēj aizmirst māti?
Perlašēzas kapsētā Aleksandrs nebija raudājis. Kremācijas laikā viņam nebija nodrebējušas ne lūpas, ne balss. Vai tāpēc, ka viņš nebija varējis pasargāt savu māti?
Gan vieglos, gan grūtos brīžos, gan vieglos, gan grūtos brīžos…
Šo pēdējo mēnešu laikā Filipa dēls bija kļuvis pieaudzis, piedzīvojis balss lūzumu, uz zoda uzradušās vieglas pūkas un sīkas pūtītes. Viņš bija pieņēmies spēkā gan fiziskā, gan garīgā ziņā. Tas vairs nebija Filipa mazais zēns. Viņš bija kļuvis nepazīstams…
Tāpat kā Irisa, kura arī bija kļuvusi sveša.
Cik dīvaini, Filips sev sacīja, ka var dzīvot kādam līdzās un gandrīz neko par viņu nezināt. Ik dienu sarunāties ar šo cilvēku, tomēr viņu neredzēt. Laulības dzīvē ar Irisu es biju kā viesis. Tēls, kurš aizslīd pa gaiteņiem, apsēžas pie galda un dodas strādāt uz biroju. Vakarā es likos gulēt, uzlicis masku un aizbāzis ausis.
Drīzumā bija gaidāma Aleksandra piecpadsmitā dzimšanas diena, vecums, kurā sāk kaunēties no vecākiem. Sestdienas vakarā Filips atbrauca viņam pretī. Automašīnā viņi gandrīz nesarunājās. Aleksandrs uzsita sev pa kabatām, lai pārliecinātos, ka ir paņēmis atslēgas, mobilo telefonu un mazliet naudas, tad pagriezās pret logu, ar pieri atbalstījās pret stiklu un sāka vērot lietainās pilsētas ugunis.
Daži viņa žesti Filipam šķita pazīstami. Viņš pasmaidīja, turpinādams skatīties uz ceļu.
Bija novembra beigas, valdīja dīvains, caururbjošs un mitrs aukstums. Cauri parkam iedams uz mājām, Aleksandrs nolamājās, jo kāds bija nočiepis viņa biezos cimdus. Skolā zaga. Ja kāds bija paņēmis līdzi cimdus vai šalli, no tiem nedrīkstēja ne acu novērst, lai nepaliktu bešā. Nemaz nerunājot par mobilajiem telefoniem vai iPod, jo tos zaga visvairāk.
Viņam patika atgriezties mājās kājām.
Parasti viņš šķērsoja vienu Haidparka galu un tad ielēca autobusā. Divdesmit ceturtajā, sestajā vai deviņdesmit astotajā. Derēja jebkurš no tiem. Izkāpis Džordžstrītas pieturā pie Edžvērroudas, viņš aizsoļoja uz savu jauno mājokli Montegjū laukuma 48. namā. Jaunā dzīvesvieta viņam ļoti patika. No viņa istabas loga varēja redzēt mazu, privātu parku. Tēvam bija parka atslēga. Reizi gadā krastmalas iedzīvotāji sanāca parkā, lai sarīkotu pikniku. Viņa tēvam tika uzticēts grils un gaļas cepšana.
Braucot metro, viņš riskēja uz ceturtdaļstundu tikt iesprostots kādā tunelī, un tad viņam bija jādomā par māti. Kad vilciens apstājās tunelī, viņš vienmēr atcerējās māti.
Parka tumsā dejojošie prožektoru stari kā dunči iedūrās viņam krūtīs. Ierāvis galvu mēteļa apkaklē, viņš kodīja lūpas.
Viņš bija pārstājis saukt “māt, māt”, jo viņa vairs neatbildēja.
Viņš izgāja cauri parkam. Pa Dienvidkensingtonu aizsoļoja līdz Marmora arkai. Viņš centās spert aizvien lielākus un lielākus soļus, it kā kāju vietā būtu cirkulis. Dažreiz viņš nogura tik ļoti, ka pat sāka baidīties, vai tikai nepaliks bez kājām.
Vienīgais, kas viņu kopš atgriešanās patiešām nodarbināja, bija atvadīšanās.
Viņš atvadījās no visiem, ko sastapa, it kā viņi vairs nekad nevarētu satikties, it kā šie cilvēki izmanītos slepus nomirt, lai pēc tam novērotu pašu izraisītās ciešanas. Viņš atvadījās no meitenes, kuru bija pavadījis līdz ielas galam. Viņas vārds bija Anabella, viņai bija garš deguns, sniegbalti mati, brūnas acis ar zeltainiem lāsumiņiem, un, kad viņš kādu vakaru bija meiteni noskūpstījis, bija izskatījies, ka viņa šķielē. Viņam bija aizrāvusies elpa.
Viņš atvadījās no sīkās večiņas, kura šķērsoja ielu, uzsmaidīdama visai pasaulei… Atvadījās no koka ar greizajiem zariem, atvadījās no putna, kurš knābāja maizes mīkstuma kumosu, no riteņbraucēja ar sarkani zeltainu ādas ķiveri, visu labu, palieciet sveiki…
Viņi nozudīs, viņi nomirs, man nezinot, un ko es jutīšu?
Neko.
Man tomēr vajadzētu no jauna iemācīties kaut ko sajust, viņš sevi pārliecināja, nolēmis labāk soļot pa zālienu, nevis pa alejas cieto segumu. Es neesmu normāls. Tagad, kad neko nejūtu, manī ir izveidojies liels tukšums, un tas mani padara traku. Es jūtos tā, it kā vairs neatrastos uz zemes.
Dažreiz bija tāda sajūta, it kā viņš lidinātos virs pasaules un skatītos uz cilvēkiem no tālienes, lielas tālienes.
Varbūt tad, ja mājās par to runātu, es varētu atkal kaut ko sajust. Varbūt beigās manās krūtīs izzustu lielais tukšums, kas liek man skatīties uz dzīvi no tālienes.
Mājās par māti neviens nerunāja. Neviens par šo tematu pat neieminējās. It kā viņa nemaz nebūtu mirusi. It kā tas būtu pietiekams iegansts, lai vairs neko nejustu.
Viņš mēģināja parunāt ar Eniju, taču viņa tikai papurināja galvu un atbildēja: ko tu gribi, lai es tev pasaku, nabaga bērniņ, es tavu māti nemaz nepazinu.
Zoē un Žozefīne. Ar viņām gan varētu parunāt. Žozefīnei gan atrastos kāds labs vārds. Viņa spētu Aleksandrā kaut ko atmodināt. Kaut ko tādu, kas atkal piesaistītu viņu zemei. Viņš vairs nebūtu vienaldzīgs lidotājs.
Tēvam uzticēties viņš nevarēja. Temats bija pārāk delikāts. Aleksandram šķita, ka tēvs jau nu gan bija pēdējais, ar kuru runāt par māti.
Tēva uzskati šķita tik sarežģīti. Viņam bija gan māte, gan Žozefīne. Nevarēja saprast, kā viņš ar to visu tiek galā.
Pats Aleksandrs būtu sajucis prātā, ja viņam būtu divas meitenes un viņš tās abas mīlētu. Viņš spēja domāt vienīgi par skūpstīšanos ar Anabellu. Pirmo reizi viņi bija saskūpstījušies pavisam nejauši. Abi vienlaikus bija apstājušies krustojumā, vienlaikus pagriezušies viens pret otru, un hop! Viņu lūpas bija sastapušās. Tās bija saldas, mazliet lipīgas un nedaudz līdzinājās dzēšlapai. Pēc tam viņš bija gribējis to atkārtot vēlreiz, taču atkal bija noticis tas pats.
Viņš bija atgriezies lidmašīnā. Skatījies uz visu no augšas, nejuzdams itin neko.
Skolā vai jauniešu ballītēs viņš bieži vien turējās savrup, nespēdams justies labi, jo vajadzēja spēlēt atvadas. Un tieši tāpēc viņš ne ar vienu nevarēja runāt. Savā ziņā tā viņam patika labāk. Tāpēc, ka tad, ja viņam kāds vaicāja: “Kāpēc tev pakaļ vienmēr brauc tieši tēvs? Kur palikusi tava māte?”, viņš īsti labi nezināja, ko atbildēt. Ja viņš pateica, ka māte ir mirusi, vaicātājs savilka tik dīvainu seju, it kā viņš būtu palaidis ļoti skaļu un smirdīgu rībienu. Tāpēc bija daudz vienkāršāk ne ar vienu nerunāt. Un iztikt bez draugiem.
Vismaz bez viena labākā drauga.
Viņš pārcilāja to visu prātā, soļodams pa parku un spārdīdams velēnu pikučus, zaļus no ārpuses un brūnus no apakšas, un viņam ļoti patika noskatīties, kā zaļo aizstāj brūnais, brūno – zaļais. Pēkšņi viņš apstājās, jo bija ieraudzījis kaut ko neparastu.
Priekšā viņš pamanīja kādu putnubiedēkli, kurš vicināja rokas, rakņādamies pa vienu no lielajām, cilindriskajām atkritumu urnām, kas bija izvietotas parka vidū. Tad viņš ieraudzīja, ka šis lupatu vīkšķis izslienas, sāk kravāties pa izvilktajiem atkritumiem un bāzt tos zem liela pončo, kas zem zoda bija savilkts ar lentīti.
Kas tas ir? Viņš sev vaicāja, cenzdamies skatīties neuzkrītoši, lai netiktu pamanīts.
Tā bija veča, kurai viss bija sairis. Sairuši apavi, sairušas virsdrēbes, sairuši dūraiņi,