Centrālparka vāveres pirmdienās skumst. Katrīna Pankola
apspriedās ar viesmīli, sašuta, ka nevar dabūt savu ierasto vīnu, palūdza īpašo 2005. gada Puligny-Montrachet, vēlreiz visu precizēja, skatīdamies pāri brillēm, aizcirta vīnu karti, nopūtās, noņēma brilles, pasniedzās pēc sviesta trauka, apzieda sev otru maizīti un noprasīja:
– Un tagad… ko jūs grasāties darīt?
– Tas ir sarežģīti… es…
Iezvanījās viņa mobilais telefons, viņš iztraucēts iesaucās, bet man uz to jāatbild, vai atļausiet? Viņa pamāja ar galvu. Viņš savilka vainīgu seju, pateica dažus vārdus un izbeidza sarunu, pārliecinājies, ka šoreiz telefons patiešām ir izslēgts.
– Tātad jūs teicāt…
– …ka esmu aizstāvējusi savu zinātnisko darbu ar komisijas atzinību un tagad apsveru iespēju sākt strādāt universitātē… Vai kļūt par institūta pētījumu nodaļas vadītāju… Es to ļoti vēlētos… Visu dzīvi esmu strādājusi, lai to sasniegtu…
– Un vai tad tas jau nav padarīts?
– Nu… pēc komisijas lēmuma ir jāsagaida noslēdzošais atzinums, kurā komisija būs ierakstījusi visu to, ko nav uzdrošinājusies pateikt man acīs…
– Kāda liekulība!
Žozefīne ierāva galvu plecos.
– Un no šī atzinuma faktiski ir atkarīga jūsu iecelšana amatā…
Viņa noslaucīja miklās plaukstas salvetē un juta, ka acīs saskrien asaras.
– Un tieši tā es uzzināju… Ak! Ne jau tieši, nē… es uzzināju no kāda kolēģa, ka sapņot nav nekādas jēgas, ka es nedabūšu nekādu paaugstinājumu, ka man nebūs ne prestiža amata, ne algas pielikuma, un ka man visu atlikušo dzīvi būs jānoņemas ar pētījumiem…
– Un kāpēc? – Gastons Serirjē apvaicājās, pārsteigumā savilcis uzaci.
– Tāpēc, ka… viņi man to nepateica, tomēr viss jau tāpat ir skaidrs. Tāpēc, ka es ar savu romānu esmu nopelnījusi daudz naudas… un viņi ir nosprieduši, ka ir citi, kuriem tas pienāktos vairāk nekā man…
un tāpēc es atkal esmu nonākusi tai pašā vietā, no kuras sāku.
– Un jūs droši vien esat dusmīga…
– Vispirms jau aizvainota… Es domāju, ka esmu daļa no ģimenes, domāju, ka esmu sevi apliecinājusi, un tagad mani atraida tāpēc, ka esmu guvusi pārāk lielus panākumus jomā, kurā pat…
Viņa nopūtās, lai padzītu nelaikā izsprāgušās asaras.
– …viņiem vajadzētu priecāties, ka sabiedrība tā aizraujas ar šo stāstu par Florīnu… taču notiek gluži pretēji.
– Tas taču ir ideāli! Ideāli! – iesaucās Gastons Serirjē. – Pametiet viņus un nāciet pie manis!
Žozefīne uzmeta viņam pārsteigtu skatienu un neuzkrītoši pieskārās savām svilstošajām ausīm.
– Vai zināt, šī ir pirmā reize, kad es par to runāju. Man par to negribas pat domāt. Es par to nevienam neesmu stāstījusi. Biju tik dusmīga, uzzinot, ka… Tik daudzi gadi darba un… mani izmet ārā!
Žozefīnei iedrebējās balss, un viņa iekoda lūpā.
– Tas ir ideāli, jo tagad jūs varat nākt strādāt pie manis! Tikai pie manis…
– Ā, – Žozefīne pārsteigta izdvesa, domās sev vaicādama, vai tikai viņš nevēlas izdevniecībā izveidot viduslaiku vēstures nodaļu.
– Tāpēc, ka jums ir zelta rokas…
Viņa skatiens bija kļuvis ciešs, uzstājīgs. Pienāca viesmīlis, lai noliktu uz galda salātus ar apceptiem kalmāriem un jūras asara un laša karpačo. Izskatīdamies neapmierināts, Serirjē nopētīja šķīvja saturu un ķērās pie galda piederumiem.
– Jūs lieliski protat rakstīt un izdomāt stāstus… Atrast to, kas varētu cilvēkus ieinteresēt un viņiem pat daudz ko iemācīt ne tikai par vēsturi vien. Jūs esat talantīga. Vienīgā nelaime ir tā, ka jūs savu talantu neapzināties, jums nav ne mazākā priekšstata par savu vērtību.
Skatiens, ko Gastons bija pievērsis Žozefīnei, viņu nošķīra no citiem, izcēla kā ar prožektoru, ar gaismas staru. Tas vairs nebija steidzīgais cilvēks, kurš bija iebrāzies restorānā, grūstīdams viesmīļus, cilvēks, kurš bija satraucis vīnzini, cilvēks, kurš bija nolamājies, atbrīvodamies no salvetes, cilvēks, kurš bija pavirši atvainojies par to, ka licis viņai gaidīt…
Nu viņš skatījās uz Žozefīni kā uz lielu dārgumu.
Un Žozefīne aizmirsa par visu.
Viņa aizmirsa kolēģu apvainojumus, aizmirsa par sāpēm, kurās bija kavējusies, kopš bija uzzinājusi par savu atraidījumu, par pūlēm, kas viņai bija likušas aizmirst par visām vēlmēm, visām iecerēm. Viņa vairs nespēja atšķirt nevienu vēstures grāmatu, uzrakstīt kaut rindiņu par divpadsmito gadsimtu, vairs nespēja iedomāties, ka vajadzētu pavadīt bibliotēkā vēl kaut stundu. Un, lūk, kā šis cilvēks atkal bija viņai atdevis pelnīto godu. Šis cilvēks apgalvoja, ka viņa ir talantīga. Žozefīne izslējās. Laimīga, ka atrodas viņam pretī, laimīga, ka bijusi spiesta gaidīt pusstundu, laimīga, ka viņu redz un ņem par pilnu.
– Vai tad jūs neko neteiksiet? – Gastons noprasīja, atkal urbdamies viņā ar prožektoram līdzīgo skatienu.
– Kā es…
– Jūs neesat pieradusi pie komplimentiem, vai ne?
– Vai zināt, mūsu universitātes aprindās drīzāk pat tika uzskatīts, ka ir slikti, ka esmu uzrakstījusi… ē… to grāmatu… Tāpēc es nodomāju…
– Ka jūsu dzīvei nav nekādas jēgas?
– Nē. Gluži pretēji… Es nodomāju, ka tā taču nevar būt tik briesmīga, ka tas ir pārpratums.
– Pārpratums, kurš pārdots vairāk nekā piecsimt tūkstošos eksemplāru! Visus šos gadus esmu ilgojies pēc tādiem pārpratumiem…
Serirjē apmierināts pasmaidīja un no jauna pievērsās Žozefīnei.
– Un jūsu ģimene?
– Ak! Mana ģimene…
– Vai tad viņi ar jums nelepojas? Žozefīne klusi, samocīti iesmējās.
– Ne gluži…
Viņš atvirzījās, lai ieskatītos uzmanīgāk.
– Bet ko tad jūs īsti darāt?
– Kā jāsaprot šis jautājums?
– Kā jūs dzīvojat, pavisam vienkārši. Es gribu sacīt… ja neviens jūs neuzslavē kā izcilu, kur jūs rodat spēkus, lai…
– Nu, es… esmu pieradusi… Tā tas ir bijis vienmēr.
– Neviens jūs neņem vērā.
Žozefīne pavērsa pret viņu pārsteiguma pilnu seju, kas it kā vaicāja – kā jūs to zināt?
– Un vēl tagad, kad jūsu māsa ir mirusi… Jūs sev sakāt, ka jums nav tiesību dzīvot, nav tiesību rakstīt, nav tiesību elpot… Ka jūs nekam nederat, un ka patiesībā atklāsies, ka to grāmatu ir uzrakstījusi viņa!
– Nu nē! Es labi zinu, ka to uzrakstīju es.
Serirjē skatījās uz viņu un smaidīja.
– Paklausieties… vai zināt, kas jums jādara?
Žozefīne papurināja galvu.
– Jums jāuzraksta vēl viena