Centrālparka vāveres pirmdienās skumst. Katrīna Pankola
sēkļa, taču jūsu kredīts pie mums ir nedaudz sarucis. Vai tad jūs neapskatāt savus rēķinus?
– Es no tā visa gandrīz neko nesaprotu…
– Labi… tad noslēgsim vienošanos: jūs man rakstāt grāmatu, es apmaksāju rēķinus. Norunāts?
– Bet tas taču…
– Jums vairs nevajadzēs tērēt veselu bagātību. Jums nevajadzēs daudz maksāt…
– …
– Jūs neizskatāties pēc sievietes, kurai ir tieksme uz greznību. Ne tuvu! Lai izpelnītos citu cieņu, vajag dižoties… Jūs to itin nemaz nedarāt.
Viesmīlis ieklepojās, lai varētu nolikt abus šķīvjus, ko turēja rokās. Serirjē viņu atvairīja un pieprasīja minerālūdeni.
– Vai tad jūs nemaz nemēdzat izklaidēties? Ko tad jūs gaidāt?
– Irisa… Kopš viņa ir…
– Mirusi. Un tad?
Žozefīne sagrozījās savā vietā.
– Kopš viņas nāves jūs nemitīgi sevi nosodāt un aizliedzat sev dzīvot?
– …
– Bet… Jūs taču esat īsta čamma!
Žozefīne pasmaidīja.
– Par ko jūs smaidāt? Jums vajadzētu justies aizvainotai, ka jūs par tādu uzskata!
– Nē, man… es jau sen par sevi domāju tieši tāpat: čamma un vārgule… Taču es esmu saņēmusies, vai zināt, esmu daudz ko panākusi.
– Es tiešām ceru, ka tā ir. Lai tiktu uz priekšu, vajag kaut mazliet cieņas, un es gribu, lai jūs man uzrakstāt grāmatu. Labu grāmatu, kurā viss ir tāpat kā dzīvē… tāpat kā jūsu pirmajā darbā… tomēr jums nav jāaprobežojas tikai ar divpadsmito gadsimtu. Mazliet pamainiet kaut ko, jo citādi jūs ierobežosiet sevi tikai ar vēsturiskiem romāniem, un tas būs ļoti garlaicīgi! Un es vēl izsakos pieklājīgi… Nē! Uzrakstiet man romānu par mūsdienām, kurā būtu sievietes, bērni, vīri, kuri krāpj savas sievas vai paši ir ragneši, sievas, kuras raud un smejas, skaista mīla, nodevība, dzīve, viss! Vai zināt, tagad ir grūti laiki, un cilvēki grib, lai viņus izklaidē… Jūs protat stāstīt. Romāns par Florīnu bija ļoti labs, un kā pirmais darbs tas bija vispār izcils!
– Es to nedarīju apzināti…
Viņš uzmeta Žozefīnei iznīcinošu skatienu.
– Tieši tā jūs kopš šī brīža vairs nedrīkstat runāt. Protams, ka jūs to izdarījāt apzināti! Jūsu grāmata jau neuzradās pati no sevis…
Viņš uzsita knipi.
– Jūs smagi strādājāt, izdomājāt stāstu, sarakstījāt dialogus, izgudrojāt sižeta pavērsienus, tas nenotika pats no sevis! Izbeidziet nemitīgi aizbildināties! Vai zināt, jūs esat apnicīga… Rodas vēlme jūs pamatīgi sapurināt.
Nomierinājies viņš pasūtīja divas kafijas, jūs taču dzersiet kafiju, vai ne? Tādā gadījumā divas stipras kafijas! Viņš izvilka garu cigāru, paostīja, paviļāja pirkstos, aizsmēķēja un piebilda:
– Jā, zinu, restorānos nedrīkst smēķēt. Neviens, izņemot mani. Noteikumi man krīt uz nerviem. Vai zināt, Žozefīne, pretēji tam, ko domā lielākā daļa cilvēku, rakstīšana nav nekāda terapija… tā nekam nepalīdz. Itin nekam. Tomēr tā ir atriebība liktenim, un jūs, ja nekļūdos, esat tam pamatīgi atriebusies.
– Nezinu gan…
– Jā taču, padomājiet mazliet, un jūs to sapratīsiet… Rakstīt nozīmē notvert savas ciešanas, ieskatīties tām sejā un piesist pie krusta. Un pēc tam strādāt, kamēr esi izveseļojies un atriebies… Izdarīt kaut ko ar visām tām bēdām un kaut ko tādu, kas ļauj jums dzīvot vai atdzīvoties, kā nu sanāk…
– Es laikam īsti labi nesapratu…
– Atrodiet kādu sižetu, kas jūs iedvesmo, un rakstiet. Atveriet slūžas… Savāciet visas savas bēdas, visas savas sāpes un piesitiet tās krustā! Uzdrošinieties atkal sākt elpot, atkal sākt dzīvot! Jūs esat kā mazs putnēns uz ligzdas malas, kurš vicina spārnus un neuzdrošinās lidot. Tomēr jums vairs nekas nav jāpierāda, kas jums īsti ir vajadzīgs?
Žozefīnei uznāca vēlēšanās pateikt “ik dienu brokastot ar tādu cilvēku kā jūs”, tomēr viņa noklusēja.
– Cilvēkiem viss ir līdz kaklam, – Serirjē nerimās, – viņi ir noguruši, viņiem ir vajadzīgi stāsti… Stāsti, kas viņos modinātu vēlmi no rītiem piecelties un iekāpt metro vilcienā, bet vakarā atkal atgriezties mājās. Atdariniet seno laiku stāstus, “Tūkstoš un vienas nakts pasakas”!
– Bet man nav nekā, ko stāstīt!
– Jums tā tikai šķiet! Jums prātā ir tūkstošiem stāstu, un jūs pati to nemaz nezināt. Bailīgajiem, trūcīgajiem, neatzītajiem cilvēkiem prātā vienmēr ir tūkstošiem stāstu, jo viņi ir jūtīgi, viss viņus aizskar un ievaino, un šī aizskaršana un ievainojumi rada emocijas, personāžus, situācijas… Tieši tāpēc nav viegli būt par rakstnieku, jo visu laiku ir jācieš… Ticiet man, labāk ir būt redaktoram!
Viņš plati pasmaidīja un iekoda cigāru zobos. Paņēma kafiju no viesmīļa un noprasīja, kā gan viņam izdodas saglabāt savu vietu, viņš ir tik neizdarīgs, vēl nekad nav redzēts tik lempīgs viesmīlis!
– Un kā tad ar manu rēķinu? – noprasīja Žozefīne, juzdama, ka viņu atkal sāk pārņemt panika.
– Aizmirstiet par savu rēķinu un strādājiet! Par naudu parūpēšos es… Pasakiet sev, ka kopš šīs dienas jūs vairs neesat viena ar savām šaubām un raizēm, un nomierinieties! Saņemieties! Citādi es jums sadošu!
Žozefīnei uznāca vēlēšanās mesties viņam ap kaklu, tomēr viņa apvaldījās un, ne vārda neteikusi, ieelpoja krietnu cigāra dūmu, kas viņai uzdzina klepu un lika pārstāt smaidīt kā septītajās debesīs.
Tovakar Žozefīne pārliecinājās, vai Zoē jau ir nolikusies gulēt, un izgāja uz balkona. Viņa bija uzāvusi biezās, veikalā Topshop pēc Hortenzes pavēles pirktās vilnas zeķes, par kurām meita bija apliecinājusi, ka tās ir vislabākās zeķes pasaulē. Biezas zeķes, kuras sniedzās līdz pat ceļgaliem. Pidžama, biezs džemperis, dūnu sega.
Un timiāna uzlējums ar karoti medus.
Viņa iekārtojās uz balkona zem zvaigznēm.
Ieklausījās decembra saltajā naktī, tālumā izdzirdēja vēja brāzmu, mopēda troksni, tā iedarbināto automašīnas signalizāciju, suņa rejas… Tad palūkojās uz debesīm. Uzmeklēja Mazos un Lielos Greizos ratus, Berenikes Matus, Bultu, Delfīnu, Gulbi un Žirafi…
Viņa jau labu laiku nebija runājusi ar zvaigznēm.
Viņa sāka ar pateicību.
Viņa pateicās par brokastīm ar Serirjē. Paldies, paldies, es neko nesapratu, neko neatceros, taču man gribas apķerties ap kastaņas stumbru, uzrāpties sarkanajās kļavās, pieskarties debesu malai.
Viņa iedzēra malku timiāna tējas, uzlika uz mēles nedaudz medus. Ko viņš īsti bija teicis? Ko viņš bija pateicis? Viņai gribējās iekāpt septiņjūdžu zābakos…
Klausies, tēti, klausies…
Viņš teica, ka man ir talants, ka man jāuzraksta jauna grāmata.
Viņš teica, ka man izdosies piesist savas ciešanas krustā un ieskatīties tām acīs.
Viņš teica, ka man jāuzdrošinās. Jāaizmirst, ka māsa un māte man ir apgriezušas spārnus.
Viņš