Trešais nav lieks. Lūsija Dilana
viņa sakņupa uz virtuves grīdas, postošās vilšanās dēļ nespēdama ne galvu pacelt. Protams, bija par agru izmantot testu. Protams, šādas kļūdas nebija nekas neparasts. Un tomēr… Kad virtuvē svilpodams ienāca Džonijs, viņa nestāstīja neko, jo zināja, ka viņš atkārtos visus labi zināmos vārdus un darīs to maigi un iejūtīgi. Kopš tās reizes grūtniecības tests vairs nekad nebija pozitīvs.
Bet šomēnes būs citādi, viņa sev teica, raudzīdamās uz divām sārtajām svītriņām, kas apliecināja, ka olšūna nobriedusi. Šoreiz jābūt viņu kārtai, to apliecināja pat statistika. Abām svītriņām vajadzēja būt vienā tonī, lai pierādītu, ka viņa ir auglīga. Vai tiešām krāsa neatšķīrās? Vai svītriņa pa kreisi nebija mazliet tumšāka? Natālija pacēla strēmeli pret gaismu, tad satrūkās, jo atskanēja durvju vēršanās troksnis.
– …sasaukt sanāksmi, lai to apspriestu, Kima. Tik nejauku direktīvu nav iespējams pavēstīt komandai bez sagatavošanas.
Ak debess… Natālijas sirds pamira. Nācēja bija Selīna ar savām Bluetooth austiņām, kas ļāva tai justies kā lielai priekšniecei jebkuros apstākļos, tostarp arī tualetē.
– Tiešām? Tu esi pārliecināta? – Tika atgriezts krāns, un Natālija nesaklausīja dažus vārdus. – Mhm, mhm.
Mhm kas? Viņa maksimāli piepūlēja dzirdi.
– Hmm, mani nevilina iespēja pieņemt šādu lēmumu, Kima. Bet ceru, ka tas būs mans lēmums… Jā, es saprotu, ka vadība ietur stingru kursu un mūs visus ietekmē notiekošais, bet es domāju, ka…
Natālijas sirds iepukstējās straujāk, bet brīdī, kad Selīna grasījās pievērsties būtiskākajam, iezvanījās viņas pašas telefons; skaņa spalgi atbalsojās telpā. Natālija steidzās pagrābt aparātu, lai to izslēgtu, bet, meklējot testu, tālrunis bija ieslīdējis pašā somas dibenā.
Selīna acumirklī apklusa.
Nolādēts, Natālija sodījās, drudžaini mēģinot sataustīt papīru mudžeklī telefonu. Zvanīja Džonijs, kurš tūdaļ arī pārtrauca zvanu. Telpā iestājās saspringts klusums.
– Parunāsim vēlāk, – Selīna zīmīgi noteica. – Nav īstais brīdis.
Apjautusi, ka citas izejas nav, Natālija norāva podā ūdeni un iespējami nevērīgi iznāca no kabīnes, pat nepaskatīdamās uz Selīnas pusi.
Neesmu vainīga, ka mana priekšniece riskē risināt kutelīgas sarunas dāmu tualetē, viņa sev iegalvoja, tomēr tas nemazināja nedz neērtības izjūtu, nedz arī ziņkārību, ja reiz nemainīgi supersavaldīgā Selīna bija runājusi tik, hmm… nervozā tonī. Mazgājot rokas, Natālija ar acs kaktiņu manīja, ka Selīna noraugās viņā ar agrāk nemanītu izteiksmi sejā, tālab pārsteigta izslējās.
Tad noslaucīja rokas un prātoja, kāda etiķete būtu ievērojama, ja gadās šādas sastapšanās tualetē. Par laimi, problēmu atrisināja pati Selīna.
– Tu neko neesi dzirdējusi, – viņa asi teica.
– Dzirdējusi ko? – Natālija neizteiksmīgi atjautāja.
Atgriezusies sava kabineta relatīvajā drošībā, viņa tūdaļ piezvanīja Džonijam.
Fona troksnis ļāva noprast, ka viņš dežurē garajā pusdienu starpbrīdī.
– Sveika, skaistule! – Džonijs teica. – Varbūt tu vēlētos šovakar palīdzēt vīrietim suņa lietā?
– Ko? – Natālija bungoja ar pildspalvu pa zodu. Piesardzīga Andreas iztaujāšana bija atklājusi, ka patiesībā neviens īsti nezina, kas notiek augstākajos vadības līmeņos, un šis fakts vairoja bažas. Tomēr Džonija zvans ļāva viņai justies daudz labāk. Viņas vīram piemita skolotājiem raksturīga nomierinoša nosvērtība, kas viesa pārliecību, ka visu iespējams atrisināt ar pūlēm un uzcītību.
– Palīdzēt vīrietim suņa lietā. Bills grasās adoptēt suni no tās patversmes Hārtlijhilā, tāpēc grib, lai mēs atbraucam līdzi un izsakām savu viedokli.
– Bet suni savulaik esi turējis tu, nevis es. – Natālija zem galda nometa kurpes un izvingrināja pēdas. Tā bija viena no priekšrocībām, ko nodrošināja stūra kabinets ar logu. – Man savulaik piederēja tikai trusītis, un arī tas pirms divdesmit gadiem.
– To es zinu, bet Bills augstu vērtē tavu sievietes intuīciju. Es tur būšu tāpēc, lai dotu padomu, kādas šķirnes suni izvēlēties, savukārt tu varētu ieteikt to, kas viņam būtu piemērots. Tu taču pazīsti Billu.
– Jā, pazīstu gan, – apliecināja Natālija. – Viņam patīk uzzināt otru viedokli. Un trešo. Un ceturto arī, ja tuvumā patrāpās vēl kāds.
– Cikos tu varētu tikt projām? Ap pieciem?
Natālija ielūkojās savā e-pasta kastītē, kas trīsdesmit minūšu pusdienas pārtraukuma laikā atkal bija piesūtīta pilna. Visu pēcpusdienu paredzētas dažādas tikšanās, turklāt jāsāk sacerēt ziņojumu par GreenPea smilšu cepumu izredzēm iekarot vegāniem domāto produktu tirgu.
Itin kā nolasījis viņas domas, Džonijs piemetināja: – Paklau, Nata, visu nedēļu tu esi strādājusi līdz vēlam vakaram.
Vai tad Selīna nevarētu tev piešķirt “zelta zvaigzni”?
– Tur jau tā lieta. – Natālija pazemināja balsi. – Manuprāt, Selīna medī tos, kam tādu nav. Šis nav piemērots brīdis aiziet no darba agrāk.
– Bet, Nata, mēs varētu uzmest aci tam sunim, ieturēt vakariņas un pēc tam vēl atliktu laiciņš mums pašiem, vai ne?
Abi zināja, kas ar to domāts. Vismaz man nenāksies sevi piedāvāt, Natālija nodomāja. Džonijs visu zina un saprot.
– Darīšu, ko varēšu, – viņa apsolīja. – Paklau, man kāds zvana. Tiksimies tur. Pēc pieciem, cik ātri vien varēšu, norunāts?
– Cik ātri vien varēsi. – Džonijs pieklusināja balsi, lai tuvumā esošie skolēni nesaklausītu viņa piesmakušo Berija Vaita imitāciju. – Jo es nevēlos, lai Bills Hārpers un viņa suņu kārtas draudzenes aizstājējs piesavinātos mūsu kopīgo “zaļās zonas” laiku. Norunāts?
– Norunāts, – Natālija priecīgi apstiprināja.
– Nudien neuzskatu, ka iztaujāšana būtu jāveic man. – Reičela pastūma rakstāmdēlīti pār galdu atpakaļ Meganai.
– Kāpēc ne? Reiz taču jāsāk. – Megana atbīdīja priekšmetu atpakaļ. – Nekas grūts tas nav. Jautājumu saraksts tev priekšā. Gluži vienkārši atķeksē atbildes “jā” vai “nē”. Vieglāk par vieglu.
Raudzīdamās jautājumu lapā, Reičela mēģināja aizmirst to, ka viņai nav nodoma uzkavēties šeit tik ilgi, lai kļūtu par lietpratēju suņu dzīves nokārtošanā. Šī pēcpusdiena bija izvērtusies nelāga. Daudz suņu, skaļa riešana, Džordžs Fenviks un blusu apkarošanas problēma, kā arī pēkšņa apjauta, ka viņa vairs nekad nespēs iesoļot Topshop veikalā, nejuzdamās kā vecmāmiņa.
– Bet tik vienkārši jau nemaz nav, vai ne? – viņa sūrojās. – Un īstā suņa izraudzīšanās? Kur nu vēl maģiskais “Dotas mirklis”, kad cilvēks un krancis laimīgi sastopas, lai paliktu kopā uz mūžu? Tas viss nav man pa spēkam.
– Paklau, tiltu tu šķērsosi, kad būsi līdz tam nonākusi. Vairāk par vienu atbildi “nē”, un viņš nemaz nedabūs suni. – Megana uzlūkoja viņu pār milzīgas tējas krūzes malu. Cik nu Reičela varēja spriest, radās iespaids, ka visa patversmes darbība balstās uz tējas dzeršanu. – Grūtāko