Rudens dēka. Millija Džonsone
neiekāroju aizņemtu īpašumu. Katrā ziņā ne pēc tā, kas notika ar mani.
– Un kas ar tevi notika, Džuljeta?
– Tu neesi viņai izstāstījusi arī to! – noelsās Koko. Viņš atslīga uz dīvāna un sagatavojās izrādei.
– Ar ko lai sāk? – iesmējās Džuljeta, iebāzdama roku atvilktnē sev aiz muguras un izvilkdama pusizēstu šokolādes asortu konfekšu kārbu, kuru pasniedza Flosai, lai viņa izvēlētos pirmā. Pat šajā ziņā viņām saskanēja – Džuljeta deva priekšroku tām ar pralinē pildījumu, Flosa ne. Ideāla saderība.
– Nu, es biju precējusies ar Rodžeru sešus gadus, – Džuljeta iesāka. – Pagājušā gada jūlijā – divas nedēļas pēc mūsu kāzu jubilejas, kad viņš mani izdrāza ikvienā mūsu jaunās trīsistabu mājas istabā, es agrāk pārnācu mājās no darba un atradu viņu visai galanti saiņojam manu koferi.
Flosai aiz pārsteiguma atvērās mute.
– Mūsu laulība acīmredzami bija beigusies. Un tā bija tikai mana vaina. – Iestājās īss pārtraukums, kura laikā Džuljeta paķēra pāris konfekšu, un Flosas mute pavērās vēl platāk. – Rodžers paskaidroja, ka visi sīkumiņi, kas reiz viņu man piesaistījuši, kļuvuši par sliktumiņiem, kas viņu atgrūž. Kādā brīdī es biju pārstājusi viņu izklaidēt un esot kļuvusi prasta. Pārstājusi būt sulīga un kļuvusi vulgāra. Es vairs nebiju kārdinoša dieviete, bet resna govs. Viņš teica, ka šī iemesla dēļ esot uzsācis dēku ar manu labāko draudzeni Hetiju.
– Ar mūsu labāko draudzeni, – izlaboja Koko. – Mēs visi kopā mācījāmies jau kopš bērnudārza laikiem. Nespēju noticēt, ka nebiju to pamanījis. Mana intuīcija parasti ir tikpat asa kā Sindbada jūrasbraucēja mačete.
– Ārprāts, – noteica Flosa, neatrazdama labāku sakāmo. – Un ko tu darīji? – Viņai nebūtu gribējies atrasties “labākās draudzenes” ādā pēc tam, kad Džuljeta visu bija uzzinājusi.
– Protams, es ļāvu viņam izteikties, – Džuljeta nomurrāja gluži kā Fenella Fīldinga filmā “Turpināt kliegt”. – Tad es viņu sagrābu aiz apkakles un izmetu kopā ar tukšu koferi ārā pa durvīm. Tad es izmetu viņa skapja saturu ārā pa guļamistabas logu, lai viņš varētu sakravāt savu koferi, nevis manējo. Un tad es piezvanīju vienai advokātei, ar ko mēs kopā strādājam.
Kārena Bruksaida bija ellišķīga būtne. Viņa sagādāja savām klientēm (tikai sievietēm) ne vien asinis vien, viņa tika pie vēnām, artērijām, visiem iekšējiem orgāniem un abiem sēkliniekiem. Tad viņa tos pasniedza uz zelta šķīvja kopā ar izsmalcinātu tūkstoš deviņi simti četrdesmit piektā gada Château Pétrus vīnu. Kārena Bruksaida lika Hanibālam Lekteram izskatīties pēc Annas no “Zaļajiem jumtiem”.
– Rodžera pauti atradās viņa makā, tāpēc tā bija labākā vieta, kur spert, – sacīja Džuljeta, kurai, šķiet, patika stāsts par pašas šķiršanos. – Mēnesi pēc tam, kad Kārena viņu bija apstrādājusi, viņš man lūdzās, lai es ņemtu viņu atpakaļ un piedotu visu.
– Taču tu to nedarīji?
– Nē, nedarīju gan, – atbildēja Džuljeta, sašutusi par to, ka Flosa vispār pieļāvusi tādu domu. Atšķirībā no brāļa Džuljetai allaž bija piemitusi liela pašvērtības apziņa, un viņa nolādēja katru, kurš mēģināja ar viņu spēlēt spēlītes.
Džuljeta bija pieļāvusi dažas kļūdas ar vīriešiem agrāk, taču, sapratusi, ka neatrodas viņu vērtību skalas augšgalā, viņa bija visu izbeigusi un bēgusi. Viņas pirmais puisis Pīts bija gana jauks, taču, kad Džuljeta saprata, ka viņi sēž mājās tikai tāpēc, ka viņš nevēlas, lai draugi redzētu, ka viņš satiekas ar visai raženu meiču, Pīts kļuva par vēsturi. Pēc tam nāca Gerijs, kurš allaž nesa konfektes un iztērēja veselu bagātību par restorāniem, uzstājot, ka viņai jāēd saldais. Džuljetai likās, ka viņa ir izvilkusi lielo laimestu, atrodot vīrieti, kurš tik aizrautīgi jūsmo par viņas apaļumiem. Tad viņa atklāja Gerija slēpto amerikāņu videofilmu krājumu: milzīgas vaļveidīgas sievietes, kuras tiek barotas ar krēma kūkām, lai viņas nespētu pakustēties un kļūtu pilnībā atkarīgas no sava barotāja. Pēc attiecību izbeigšanas Džuljetai vajadzēja divas nedēļas, lai viņa atkal spētu paskatīties uz eklēriem.
– Un kā ir ar tevi, Flosa? – Koko apjautājās. – Kāda bijusi tava personiskā dzīve?
Flosa jutās mazliet sakautrējusies par to, ka uzmanība nu pievērsta viņai.
– Pāris puišu pusaudzes gados, bet nekā nopietna, desmit gadus ilga laulība ar Krisu. Pirms trim gadiem mēs pašķīrāmies un aizgājām katrs uz savu pusi.
Tas bija mazliet garlaicīgi, nodomāja Džuljeta un Koko, kuri bija cerējuši uz kompromitējošāku informāciju. Koko nelikās mierā.
– Kā jūs tā pašķīrāties?
– Es nezinu. Gluži vienkārši pārstājām viens otru mīlēt. – Flosa viegli paraustīja plecus.
– Un kopš tā laika neviena cita? – Džuljeta tirdīja.
– Neviena, – Flosa atbildēja pārāk ātri. – Un tev? Neviena cita kopš Rodžera?
– Nē, – Džuljeta strupi noteica. – Nē, neviena kopš viņa – es taupos Pīrsam Vinstenlijam-Blekam. Tomēr gads ir pārāk ilgs laiks, lai iztiktu bez seksa. Ja mēs kādreiz saiesim kopā, viņš redzēs, ka mana vāverīte ir pārklājusies ar zirnekļu tīkliem, – viņa iesmējās, liekot Koko nepatikā noskurināties. – Nesaprotu, kā tu esi izturējusi trīs gadus celibātā, Flosa.
– Es esmu izturējis vienu mēnesi, – sacīja Koko. – Un tas jau ir bijis pietiekami ļauni.
– Kāds ir tavs stāsts, Koko? – apjautājās Flosa. – Vai tas ir tavs īstais vārds?
– Tagad ir, – viņš pamāja. – Vari viņai pastāstīt, ja gribi, Džū.
Koko aizklāja ausis, kamēr Džuljeta pieliecās Flosai tuvāk un nočukstēja: – Viņa īstais vārds ir Reimonds, taču viņš to ienīst. Visiem vajag viņu uzrunāt tikai par Koko.
– Ak, es saprotu, – noteica Flosa, kura nespēja iedomāties cilvēku, kurš vēl mazāk izskatītos pēc Reimonda. Varbūt tāpēc, ka tā sauca vienu no viņas skolu direktoriem, un viņš bija milzīgs, stūrains vīrs, kas runāja Lī Mārvina balsī. – Vai tas tāpēc, ka tev ir acis kakao krāsā?
– Flosa, es esmu tevī iemīlējies, – noteica Koko, priekā sasizdams plaukstas. – Cik burvīga piezīme!
– Nē, tas tāpēc, ka viņš grib kļūt par Koko Šaneli, – sacīja Džuljeta. – Viņa veikals ir pilns ar viņas bildēm. Turklāt tās ir viņa iemīļotākās smaržas.
– Lai vai kā, mana personiskā dzīve ir briesmīga. – Koko paķēra papīra mutautiņu no kārbas.
– Viņš iemīlas vienā mirklī. Bet viņi visi ir disfunkcionāli nelieši, – Džuljeta iejaucās. – Viņš nespētu izvēlēties krietnu partneri pat tad, ja tāds iekristu viņam klēpī ar ieteikuma vēstuli no paša Dieva.
– Es nezinu, kas notika ar Dārenu, – noteica Koko. – Vienā brīdī viss bija labi, bet nākamajā viņš vairs neatbildēja uz manām īsziņām un necēla klausuli. Viņš vienkārši pazuda. Bez kādiem paskaidrojumiem, bez atvadām – bez nekā. – Viņa acis piepildījās ar spožām asarām.
– Klusēšana ir nežēlīgs ierocis, – Flosa