Rudens dēka. Millija Džonsone
gribēdams ko teikt, bet tad atkal to aizvēra.
– Nav nekā, ko stāstīt.
– Ir gan, – ierunājās Sāra, iznākdama ārā ar divām diētiskās kolas glāzēm. – Esmu noraizējusies līka. Tas viss tā ļaundara Tomija Pedžeta dēļ. Šogad šī jau ir piektā reize, kad Denija brilles tiek sadauzītas. Es neko par to nezināju līdz brīdim, kad viņš pārnāca ar zilu aci. Tad es atklāju, ka viss viņa ķermenis ir pārklāts ar zilumiem.
– Denij, tev ir jāsit pretī, mazais, – sacīja Stīvs, aplikdams roku zēnam ap pleciem un pievilkdams sev klāt, pie reizes sajūtot, cik viņš ir sīks.
– Viņi ir četri, – Sāra turpināja. – Banda. Un no skolas direktora ir tikpat daudz labuma kā no šokolādes cepuma. Viņš apsolīja, ka tas vairs neatkārtosies, taču es par to šaubos. Tagad dažas dienas nelaižu Deniju uz skolu, tāpēc ka viņš nevar aizmigt. Vai tas ir normāli desmitgadīgam puikam?
– Kur dzīvo tas Tomijs Pedžets?
– Ak nē, Stīv, mūsdienās bērniem nekā nevar teikt, jo tas viņiem liek to darīt vēl vairāk, – Sāra aši noteica.
– Es neko nedarīšu. Es tikai apjautājos, kur viņš dzīvo.
– Otrā pusē, Bridža avēnijā. Šķiet, ka deviņdesmit piektajā numurā. Varbūt tu pazīsti viņa tēvu, Ārtiju Pedžetu. Agrāk viņš iedomājās, ka ir bokseris.
– Ārtijs Pedžets ir viņa tēvs? – Jā gan, Stīvs pazina gan Ārtiju Pedžetu.
– Tā ir briesmīga sajūta, kad tu nespēj aizstāvēt savējos. – Sāra lēnām nošūpoja galvu. Viņa izskatījās galīgi satriekta.
– Tev nevajadzētu dzīvot šajā rajonā, mīļā, – Stīvs noteica, pārlaizdams skatienu neciešamajai apkārtnei.
– Vari man neteikt. Esmu reģistrējusies gaidītāju rindā jau pirms diviem gadiem. Droši vien neceļu tik lielu troksni kā daži citi. Tas, kurš kliedz visskaļāk, pirmais tiek sadzirdēts, vai tā nesaka? Taču, būdama te, es vismaz varu pieskatīt tavu mammu. Dažreiz viņa ielaiž mani iekšā.
Stīvs skumji pasmaidīja. – Liels paldies, Sāra.
– Man žēl, ka nevaru darīt vairāk, – Sāra atbildēja, smagi nopūzdamās.
– Es zinu, ko tu gribi teikt. – Tas bija ironiski, cik cieši Kristīne Fīsta turējās pie savām tiesībām iznīcināt sevi ar lēta alkohola palīdzību. Dzīve bija tik vērtīga, un tomēr Kristīne Fīsta, šķiet, nekad nebija pēc tās alkusi.
Stīvs iztukšoja glāzi un sirsnīgi iedunkāja Deniju, lai tad celtos kājās. – Ja tev rodas vēl kādas problēmas, pasaki man, – Stīvs sacīja. – Iemācīšu tev dažus pašaizsardzības paņēmienus.
– Es esmu sācis nodarboties ar karatē, – Denijs lepni noteica, apvaldīdams pēdējās asaras, jo nu jau jutās labāk, ja reiz Stīvs bija viņa pusē. – Eju uz nodarbībām trešdienu vakaros.
– Pie Lielā Džima Baklijstrītā?
– Tieši tur, – Sāra atbildēja.
– Viņš mācīja arī mani, – sacīja Stīvs. – Džims ir labs skolotājs. Ja tu viņam pateiksi, ka pazīsti mani, viņš tev piešķirs nelielu atlaidi.
– Man nepatīk būt lielīgai, – Sāra sabozās. Stīvs pasmaidīja par šo lepnumu un nožēloja, ka viņa mātei nepiemīt ne grama no jaunās sievietes pašcieņas.
– Lai paliek, – viņš noteica, zinādams, ka Sārai nav daudz liekas naudas. – Vai tu esi ticis pie visa vajadzīgā aprīkojuma?
– Viņš teica, ka pagaidām varu trenēties sporta tērpā, – Denijs atbildēja.
– Te būs. – Stīvs iebāza roku kabatā un izvilka dažas banknotes. – Sapērc sev visu vajadzīgo.
– Neuzdrošinies ņemt to naudu, Denis, – iesaucās Sāra, nostādamās ceļā naudas nodošanai.
– Tā nav domāta tev, tā domāta bērnam. – Stīvs iespieda naudu Denijam rokā.
– Aiziet, ņem vien, mazais. Kāds puisis reiz izdarīja manā labā to pašu, ko es tagad daru Denisa labā, – Stīvs meloja, lai saudzētu Sāras lepnumu. Viņš arī bija trenējies sporta tērpā, līdz dabūja vecu karatē formu, no kuras bija izaudzis Džima paša dēls. – Tas ir bezprocentu kredīts. Gribu to atpakaļ, kad būsi ticis pie melnās jostas, labi?
Stīvs negrasījās samierināties ar atraidījumu. Sāra negribīgi viņam pateicās. Viņa nekad nebija izmantojusi citus. To mazumiņu, kas viņai piederēja, viņa bija nopelnījusi pati.
Stīvs pārrāpās pāri žogam un, pirms ķerties pie mātes ārdurvju roktura, saņemdamies ievilka elpu.
Dažreiz viņa aizmirsa tās aizslēgt – arī tas Stīvam pastāvīgi darīja raizes. Viņš atgrūda durvis, sagatavodamies tam, ko nāksies ieraudzīt iekšpusē. Gaisā varēja sajust dūmu un netīrumu smaku. Centrālapkure bija ieslēgta uz pilnu klapi un veicināja briesmīgas smakas, taču nesajauca tās kopā. Nepatīkamie aromāti vēdīja gaisā cits virs cita gluži kā savāds gaisa atsvaidzinātājs: cigaretes, sviedri, kaut kas pūstošs, lai arī viņš bija iztīrījis māju vēl tikai pirms pāris dienām, iztukšojis papīrgrozus un atstājis māju smaržojam pa pusei pieklājīgi.
– Sveika, mammu, – Stīvs maigi noteica, pamodinādams viņu no snauda. Kristīne Fīsta sēdēja uz dīvāna, ietinusies segā. Viņas acis lēnām atvērās un galva pagriezās Stīva virzienā, taču viņa uzlūkoja to ar tādu pašu interesi, ar kādu vērotu laternas stabu.
Mātes mati, kas bija sirmi, cik vien Stīvs spēja atcerēties, pēdējā laikā bija kļuvuši pavisam plāni. Stīvam gribējās tos izsukāt, lai tie glīti ieskautu viņas seju, taču viņš bija mēģinājis to darīt jau agrāk, un māte nebija to ļāvusi.
– Atnesu tev šo to no veikala. Te ir olu sviestmaize ar majonēzi. Tava iecienītākā. – Viņš iebāza roku maisiņā un izvilka svaigu, brūnu sviestmaizi.
– Es neesmu izsalkusi, – viņa noteica. Mātes plakstiņi atkal sāka slīgt lejup. Bez šaubām, viņa bija piedzērusies. Stīvs nespēja atcerēties pēdējo reizi, kad redzējis viņu skaidrā. Mātes ķermenis vairs nefunkcionēja kā nākas: viņa snauda vairākas stundas, dzēra, atkal iesnaudās, atkal dzēra… dažreiz viņa tika līdz tualetei, citreiz ne.
Viņa lika dēlam aizvākties, kad viņš mēģināja sakopt netīrību, viņa neļāva aizvest sevi pie ārsta un pretojās visiem mēģinājumiem pacelt sevi no dīvāna un nomainīt ar urīnu piesūkušās drēbes. Sociālais dienests neiejaucās, un nu Stīvs vairs nezināja, ko iesākt, ja neskaita regulāros apmeklējumus, cerot uz brīnumu. Stūra veikals neatteicās viņai pārdot alkoholu, lai kā Stīvs viņiem bija lūdzis to nedarīt. Kristīne maksāja rajona lielākajiem bērniem, lai tie viņai to nopirktu.
– Es šovakar cīkstēšos, – viņš noteica. Tā vien šķita, ka māte ir komā un vienīgais veids, kā atmodināt viņas apziņu, ir sarunāties normāli, lai viņa pamostos un atbildētu. Tas nekad nenotika. – Es esmu labais. Eņģelis.
Viņš nosēdēja pie mātes stundu un runāja, bet viņa neko nedzirdēja. Tad Stīvs iespieda nedaudz naudas viņai rokā cerībā, ka viņa par to nepirks dzeramo. Tomēr viņš zināja, ka pirks gan.
Sestā nodaļa
Gajs, izskatīdamies spožs plīvojošā nelieša apmetnī un melnos atlasa šortos, lauzās cauri gavilējošajam, ņirdzīgajam pūlim, kad nez no kurienes uzradās ar artrītu sirgstošas pensionāres,