Mīlestība. Meredita Vailda
nodaļa
Kad Džefs pagriezās, lai kopā ar pārējiem dotos prom, Bleiks pie atvērtajām durvīm ar kādu klusi pārmija dažus vārdus. Atbalstījos pret galdu, gaidīdama, kad viņš atgriezīsies. Aizvēris durvis, viņš strauji nāca atpakaļ pie manis.
– Beidzot esam palikuši divatā.
Es iekodu lūpā. – Nu, ko teiksi?
Bleiks nostājās man priekšā, aplika roku man ap vidukli un pievilka mani sev klāt.
– Es lepojos ar tevi. Kā jau vienmēr.
– Tu iedzini mani stūrī. Vai tu grasies sasniegt rekordu, cenšoties šajā telpā novest mani līdz neprātam?
Viņš pasmīnēja.
– Ko tad tu no manis vēl būtu gaidījusi?
– Protams, ka neko citu. Tomēr pasaki, ko tu patiesībā domā par Džefa ideju. Vai esmu kļūdījusies?
– Viņa ideja ir daudzsološa. Man jau likās, ka tu uzķersies uz āķa.
Apliku rokas Bleikam ap kaklu un izlaidu pirkstus caur viņa matiem, kas aizmugurē bija nedaudz atauguši.
– Ja nu tev nepatiks kaut kas tāds, par ko es būšu sajūsmā? Vai tad mums nevajadzētu būt vienisprātis par savu ieguldījumu?
– Ideālā gadījumā laikam vajadzētu gan, bet, ja tev kaut kas iepatiksies, grāb to ciet un rīkojies. Tieši tā, kā tu to nupat izdarīji.
Bleiks pārvilka pirkstu lejup pār manu kleitu, tad atkal augšup un beidzot caur audumu saņēma plaukstā manu krūti. Es tiecos pretī viņa pieskārienam. Pret manu gurnu cieši spiedās viņa iekāres nepārprotamais apliecinājums.
– Pieņemu, tev patīk, ja es izturos apņēmīgi. – Bleiks piespiedās pie manis ar gurniem, iesprostojot mani starp galdu un savu spēcīgo augumu. – Es neesmu tāds kā lielākā daļa pārējo vīriešu, kuru loceklis sašļūk, ieraugot sievieti, kas pati spēj lemt par sevi.
Viņš noskūpstīja mani uz kakla un pārslidināja lūpas pār manu atslēgas kaulu. Man pārskrēja zosāda, krūtsgali saspringa un izspīlēja kleitas audumu. Izliecos viņam pretī, izmisīgi alkdama pēc atvieglojuma, bet, jo vairāk mūsu ķermeņi saskārās, jo nevaldāmāka kļuva mana miesa.
– Tu taču apzinies, ka tas viss ir tiešā pretstatā ar tavu slimīgo vēlmi valdīt pār mani, vai ne?
Maigi saņēmis mani aiz skausta, Bleiks cieši ielūkojās man acīs. Viņa skatiens kļuva nopietns, un man aizrāvās elpa.
– Es nevēlos vadīt tavu dzīvi, Ērika. Es gribu kļūt par tās daļu un vēlos, lai tu būtu arī manas dzīves daļa, tomēr es neļaušu tev vienpersoniski izlemt mūsu abu vietā, it īpaši tad, ja runa ir par dzīvību un nāvi.
Es cieši skatījos Bleikā, palikusi bez valodas un elpas – no viņa reibinošā tuvuma, valdonīgā tvēriena un sāpīgās apziņas, ka dažu pēdējo mēnešu laikā bijušas apdraudētas ne jau tikai mūsu attiecības vien, bet šad tad arī mūsu dzīvības. Savā ziņā tas bija noticis manas vainas dēļ.
– Es taču neizsakos pārāk nesaprātīgi, vai ne? – Viņa saspringtā seja nedaudz atmaiga.
– Nē, – es nočukstēju.
Strīdoties par to, kurš mūsu attiecībās turēs varas grožus, mums bija nācies daudz ko pārdzīvot. Šur tur Bleiks bija piekāpies, un beigu beigās to biju izdarījusi arī es, kaut gan tas šķita mokoši. Līdz šim vēl nevienam nebiju atvēlējusi pār sevi tik daudz varas.
Bleika tvēriens kļuva vaļīgāks. Viņa plauksta noslīdēja pār manu kleitu līdz pat tās apakšmalai.
– Labi. Man prieks, ka esam to noskaidrojuši. Tagad, kad dienas darbi ir galā, es labprāt tevi iegūtu tepat uz galda, ja vien tev nav iebildumu.
Es svārstījos, apsvērdama šī paziņojuma nopietnību. – Man jau iebildumu nebūtu, taču neviens noteikti negribēs nejauši mums uzdurties. Tās durvis nav slēdzamas.
– Nav svarīgi. Es Grētai skaidri pavēlēju gādāt, lai neviens mani te netraucētu. Nekādā gadījumā.
– Skaidri pavēlēji? – es ķircinādamās pārvaicāju.
Bleika pirmītējo nopietnību nedaudz kliedēja viegls smaids.
– Jā, es izteicos neķītri. Viņa bija šausmās, kad es sīki aprakstīju visu, ko esmu iecerējis ar tevi izdarīt. – Parāvis augšup manu kleitu, viņš viegli uzcēla mani uz galda.
– Varbūt Grēta būs pārāk aizņemta, vēlēdamās atrasties manā vietā, lai gādātu, ka te neviens neienāk. – Uzliku plaukstas uz Bleika rokām, nesekmīgi mēģinādama novilkt kleitu zemāk, lai tas izskatītos piedienīgi. Viņš iespiedās dziļāk starp manām kājām, un neko vairs nebija iespējams noslēpt.
Pamazām sāku aptvert viņa piedāvājumu. Karstums iesitās man vaigos un lēnām pārņēma mani visu. Bleika skatiens bija nepārprotams. Jau nākamajā mirklī viņš mani kāri un neatvairāmi noskūpstīja. Alkdama pēc viņa, ļāvu viņa mēlei ieslīdēt starp savām pavērtajām lūpām. Tiecos pēc tās siltā maiguma un ļāvos viņam, bet ko gan viņš īsti grasījās darīt?
Bleiks pēkšņi pārtrauca mani skūpstīt, un man aizrāvās elpa. Viņa lūpas virzījās lejup, pakavējās man aiz auss, noslīdēja pāri kaklam, atstājot uz manas kailās ādas izvirtīgas iekāres pēdas.
– Bleik… vai mēs patiešām to darīsim?
Izlaidis pirkstus caur maniem matiem, viņš izjauca pirmīt tik rūpīgi sakārtoto mezglu.
– Apmēram pēc pusminūtes es būšu ienācis tevī līdz galam, tātad – jā.
Pūlējos ievilkt plaušās gaisu. Gaidas un bailes bija laupījušas man spēju paelpot.
– Vai tu jau esi mikla, Ērika? Es to jautāju tāpēc, ka grasos ienākt tevī tik spēcīgi. – Bleika pirksti cieši iespiedās man gurnos un pievilka mani pavisam cieši klāt. Nu mūs šķīra tikai apģērbs. – Ātri un spēcīgi. Vai tā tu vēlies?
Nolādēts, jā! Klusībā to nodomājusi, es tai pašā mirklī ieķēros viņam plecos, lai pievilktu viņu vēl tuvāk sev klāt.
Bleiks skarbi noskūpstīja mani, pavilka lejup kleitas izgriezuma malu un ļāva vaļu karstiem, mikliem skūpstiem pār manu atslēgas kaulu un pleciem. Atgāzu galvu, juzdama, ka prātā san iekāre. Mana elpa kļuva straujāka. Iepletu kājas platāk, lai atvēlētu viņam vairāk vietas, aptvēru viņa gurnus un piespiedos viņam klāt. Pacēlusi kāju, aizāķēju potīti Bleikam aiz augšstilba, lai pievilktu pie sevis ciešāk. Viņš asi izelpoja un piespieda savu tēraudcieto locekli pie manām izmirkušajām biksītēm.
– Ārprāts, kā es tevi gribu! Tūlīt. – Satvēris manu biksīšu aukliņas, viņš tās parāva lejup.
– Ak dievs, – es novaidējos, noreibdama no šī burvīgā pieskāriena un sāpīgi sajuzdama smeldzi kājstarpē. Mans augums bija vairāk nekā gatavs visam, ko Bleiks vēlējās man dot.
– Jau kopš pirmās dienas man ir gribējies iegūt tevi uz šī galda. Patiesībā man nav ne jausmas, kāpēc esmu tik ilgi kavējies.
– Tad pasteidzies, kamēr kāds nav mūs pieķēris. – Man nebija ne jausmas, kā un vai mēs šādā gadījumā varētu tikt cauri sveikā, tomēr bija skaidrs, ka Bleiku nebija iespējams atturēt, un es nemaz negrasījos to darīt. Steigšus atpogāju viņa kreklu, dedzīgi vēlēdamās sajust viņu sev līdzās.
Aplaizījis apakšlūpu, viņš vērīgi raudzījās, kā es glāstu viņa