Mīlestība. Meredita Vailda
tev nešķiet, ka viņai vajadzētu to uzzināt?
– Izbeidz. – Šis vārds izskanēja kā drauds.
– Bleik… – Sofija bija atsākusi lūgties. Iztēlojos viņu ubagojam, nometušos uz ceļiem kā Bleika padevīgo verdzeni. Gatavu atdot viņam visu, ja vien viņš būtu ar mieru padoties. – Tu mums nekad neesi devis iespēju, – viņa nočukstēja.
– Mums nekad nav bijis tādas iespējas. – Bleika balsi bija grūti saklausīt.
– Nenodari mums to, – viņa iešņukstējās.
– Ej prom, Sofij. Nepadari visu vēl sarežģītāku, nekā nepieciešams.
Durvīm tuvojās soļi, un es pakāpos atpakaļ. Mana sirds sāka pukstēt straujāk. Zināju, ka tūlīt ieraudzīšu Sofiju.
– Dari, kā vēlies, Bleik, bet es nedomāju, ka tas tev ir vajadzīgs, – viņa noskaldīja. – Tu to nožēlosi. Mēs abi zinām, ka tas tā būs.
Durvis atsprāga vaļā, un Sofija pārsteigumā noelsās. Viņas acis samiedzās, notecējusī skropstu tuša bija vienīgā, kas izķēmoja nevainojamo seju. Taisnie, brūnie mati plūda pāri viņas pleciem un dārgajai ādas jakai.
– Tu. – Šķita, ka šajā vārdā ir apkopota viss viņas spīts. Sievietes acīs mirdzēja asaras. Iespējams, tās bija vilšanās asaras, tomēr es pazinu visu, kas bija redzams viņas sejā. Neprātīga un nevaldāma mīlestība. Mīlestība, kas pārkāpa visas saprāta robežas. – Tu esi tā, kuru viņš grib.
– Ej prom, Sofij. Tūlīt. – Bleiks viņai aiz muguras cieši ieķērās stenderēs.
Neviltotais nicinājums viņa sejā manī modināja gan apmierinājumu, gan nepatiku. Es gribēju, lai Bleiks viņu padzen. Es gribēju, lai Sofija kļūst par putekļiem zem viņa kājām. Tomēr nevarēja noliegt, ka šāds skatiens būtu mani iznīcinājis.
Sofija aši paspēra soli uz manu pusi, taču es paliku, kur bijusi. Kaut arī viņas vārdi mani plosīja, draudot atklāt manu nedrošību attiecībā uz savu saderību ar Bleiku, viņa nedrīkstēja to pamanīt. Šis vīrietis, kurš varēja dabūt jebkuru, gribēja mani, tikai mani. Paslēju zodu, nopriecājusies, ka biju uzvilkusi augstpapēžu kurpes. Nu varēju droši raudzīties viņai acīs.
– Tieši tā. Viņš grib mani. Un tagad esi tik laba un ej prom.
– Es tevi piedrāžu, – Sofija izgrūda.
– Tu ne, bet viņš nupat gan. Tagad liec mūs mierā.
Viņš negrib tevi te redzēt.
Sofijas nevainojamos sejas vaibstus izķēmoja ņirdzīgs smīns.
– Es viņu padarīju par to, kas viņš ir, Ērika. Lai ko tu arī darītu, viņš nekad nespēs aizmirst tos gadus, ko ir pavadījis manī. Padomā par to, kad iesi pie altāra.
– Sofij! – Bleika seja savilkās niknā grimasē, un viņš draudīgi pagājās uz Sofijas pusi.
Pat neatskatījusies Sofija nozuda gaitenī. Mēs palikām divi vien. Man gribējās justies atvieglotai, taču manī plosījās niknums un nedrošība. Rokas, ko biju nolaidusi gar sāniem, trīcēja.
Bleiks pagriezās un devās atpakaļ uz kabinetu. Es viņam sekoju. Aizvēru durvis un atbalstījos pret tām.
Man vajadzēja pie kaut kā tverties. Cieši skatījos uz Bleiku. Viņš pa logu raudzījās uz plašo pilsētas ainavu.
Man gribējās kaut ko sacīt, tomēr es nebiju pārliecināta, ka spēšu apvaldīt emocijas, kas draudēja izlauzties. Es vēlējos, lai viņš visu vērš par labu, lai izdzēš tos briesmīgos vārdus, kurus Sofija bija sacījusi. Tie vēl aizvien smeldza, it kā viņa man ar tiem būtu fiziski iesitusi. Manas būtības nejaukākā daļa vēlējās ticēt, ka arī mani vārdi uz viņu bija atstājuši tādu pašu iespaidu.
– Piedod, – Bleiks beidzot ierunājās.
– Par ko?
Viņš pagriezās pret mani un ieurbās man sejā ar tām pašām zaļajām acīm, kas vēl pavisam nesen bija mani pakļāvušas.
– Par to, ka viņa bija te ieradusies. Par to, ka viņa tevi apbēdināja.
– Kāpēc viņa bija atnākusi? – Man jau bija radušās aizdomas, taču es vēlējos, lai viņš tās apstiprina. Man vajadzēja zināt, ka starp viņiem viss bija pilnīgi un neatgriezeniski beidzies.
– Es grasos atsaukt savu ieguldījumu Sofijas aģentūrā, piespiest viņu atpirkt manas akcijas. – Bleiks pieglauda matus. – Tu taču to vēlējies, vai ne?
– Jā.
– Nu, tad es to tagad daru.
– Vai tu to nožēlo? – Nespēju apslēpt izaicinājumu, kas bija ieskanējies manā balsī. Es nevēlējos saklausīt nožēlu.
Bleiks saspieda pirkstos virsdeguni.
– Agri vai vēlu tas tāpat bija jāizdara. Ir tādi cilvēki, ar kuriem labāk ir sadzīvot, nevis strīdēties. Sofija ir viens no šādiem cilvēkiem.
– Tas taču ir labāk, nekā visu mūžu būt viņas ķīlniekam, vai ne?
– Gan redzēsim. Viņa ir pieradusi dabūt to, ko vēlas. – Ko viņa teica par to… – Es izelpoju, nebūdama pārliecināta, cik ļoti grasos uzstāt pēc visa, ko šorīt jau bijām piedzīvojuši. – Par to klubu, – es klusi nobeidzu. Bleika skatiens ne mirkli nenovērsās no manas sejas.
– Ko tu gribi zināt?
Es vērīgi nopētīju viņu. Bleiks bija sakodis zobus. Viņa vaigā raustījās muskulis. Tas nodevīgi apliecināja visu, ko biju noklausījusies, – to, ko viņš droši vien nekādi nevēlējās man atklāt.
– Pastāsti man par to.
Bleiks nesteidzīgi un uzmanīgi pienāca klāt un nostājās tieši man priekšā. Es ar muguru atbalstījos pret durvīm. Viņš ar plaukstu atspiedās pret sienu līdzās manai galvai un izslējās pār mani. Pagāja dažas mēmas, tukšas sekundes.
– Tā vieta tagad ir pagātnē un tur arī paliks. Vai saproti?
Dažas reizes saraustīti ieelpoju. Kaut gan man ļoti gribējās to uzzināt, diez vai bija prātīgi viņu izprašņāt.
– Tu vari man uzticēties, Bleik.
Viņa lūpas gandrīz nemanāmi pavērās. Viņš zibenīgi pārlaida man skatienu, kas bija vārdos nenosaucamu emociju pilns. Pirms vēl kāds no mums bija paguvis bilst kaut vārdu, viņš sagrāba manu seju plaukstās un cieši noskūpstīja mani uz lūpām. Bleika kustības bija rupjas, viņa lūpas darīja man sāpes, it kā viņš censtos izdzēst pēdējās divdesmit minūtes. Varbūt viņš gluži vienkārši mēģināja izdzēst pagātni. Dažkārt mēs mēdzām šādi aizmirst, neredzot un nedzirdot neko, kas notika ap mums, taču tagad pat viņa dedzīgā kaisle nespēja nomākt to, kas bija pateikts, un visu, ko biju dzirdējusi.
Atgrūdu Bleiku ar varu. Saraustīta elpa dedzināja plaušas, es gandrīz apraudājos, jo no rīta izjustās emocijas beidzot bija izlauzušās virspusē.
– Nolādēts, runā taču!
Manās dzīslās iepulsējās adrenalīns, mīlestība un bailes, apzinoties, ka biju stājusies pretī Bleika nepielūdzamākajai daļai. Viņš apskāva mani un pievilka sev klāt tik cieši, ka vairs nespēju cīnīties pretī. Viņa elpa dejodama pārslīdēja pār manu kaklu, viņa atmaigušās lūpas gandrīz padevīgi pārslīdēja pār manu pulsējošo kakla bedrīti. Viņa maigums gandrīz vai pamudināja mani atslābt un pārstāt pretoties. Es atvilgu, vēlēdamās, kaut Bleiks spētu atkal