Atriebība. Bakingemas pirmais reiss. Džefrijs Ārčers
koka kastes, taču viņam nebija grūti atrast vajadzīgās četras – uz tām taču bija “Hārlenda un Volfa” vārds. Āmurs ar šķēlumu palīdzēja atlauzt sānu dēļus, palaižot vaļīgāk visas simt sešpadsmit naglas. Pēc četrdesmit minūtēm viņš pievienojās saviem ceļabiedriem un pateica, ka viss ir sagatavots. Ne vārda neteikuši, abi nogāja uz kravas klāju.
Lielākais no abiem bija smagsvara bokseris – par to liecināja arī traumētā auss un savulaik ielauztais deguns. Viņš izvilka naglas no pirmās kastes un pameta malā koka dēlīšus, atklājot skatienam elektronisku paneli ar sarkaniem, zaļiem un ziliem vadiņiem. Tas bija sagādāts “Bakingemas” komandtiltiņam, lai kapteinis varētu sazināties ar ikvienu kuģa nodalījumu, gan motortelpu, gan kambīzi. Elektroinženieri piecus mēnešus būvēja šo iekārtu. Jaunajam Belfāstas Karalienes universitātes aspirantam ar grādu fizikā un knaiblēm vajadzēja divdesmit septiņas minūtes, lai to izjauktu. Viņš uz brīdi atkāpās, lai novērtētu savu darbu, un tad bokseris atkal piesita dēlīšus. Pārliecinājies, ka nav uzradies kāds nelūgts aculiecinieks, viņš ķērās pie otras kastes.
Tajā atradās divi bronzas propelleri, kas tapuši Daremas amatnieku darbnīcā. Viņi strādāja sešas nedēļas un ļoti lepojās ar rezultātu. Aspirants atvēra savu portfeli, izņēma pudeli ar slāpekļskābi, atskrūvēja korķīti un uzlēja propelleriem. Kad kastes vēlāk atkal atvērs, tie izskatīsies kā nākuši no vraka, nevis tikko sagatavoti pirmajai uzstādīšanai.
Trešajā kastē bija tas, ko jaunais aspirants vēlējās redzēt visvairāk. Kad muskuļotais kolēģis norāva kastei sānu un balva kļuva redzama, viņš nejutās vīlies. Rolex firmā bija radīts pirmais navigācijas dators, un tas būs redzams visos Beringtonu kuģniecības reklāmas materiālos, lai skaidrotu potenciālajiem pasažieriem, kāpēc drošības apsvērumu dēļ labāk izvēlēties “Bakingemu”, nevis kādu citu. Aspirantam bija vajadzīgas divpadsmit minūtes, lai meistardarbu sabojātu.
Pēdējā kastē atradās iespaidīga ozolkoka un misiņa stūre, kas būvēta Dorsetā un pie kuras labprāt lepni stāvētu ikviens kapteinis. Jauneklis pasmaidīja. Laika vairs nebija, un stūre savu nozīmi tāpat likās zaudējusi, tādēļ viņš atstāja to neskartu.
Kad kolēģis bija atlicis vietā pēdējo dēlīti, abi vīrieši atgriezās uz augšējā klāja. Ja kāds nelaimīgā kārtā būtu viņus iztraucējis, tad atklātu, kāpēc bijušo bokseri ir iesaukuši par Iznīcinātāju.
Tiklīdz viņi parādījās uz klāja, trešais kolēģis nogāja lejā pa vītņkāpnēm. Laiks vairs nebija viņa pusē. Ar kabatlakatu un āmuru viņš rūpīgi iesita atpakaļ visas simt sešpadsmit naglas. Kad viņš jau stāvēja pie pēdējās kastes, atskanēja divi taures pūtieni.
Prāmis pietauvojās Donegola krastmalā Belfāstā, un trīs vīrieši izkāpa ar piecpadsmit minūšu intervālu. Viņi joprojām nezināja cits cita vārdu un neplānoja vēl jebkad satikties.
Vienpadsmitā nodaļa
– Ļaujiet apliecināt, major, ka es nekādos apstākļos neapsvērtu iespēju sadarboties ar Īru republikāņu armiju, – sacīja dons Pedro. – Tā ir slepkavnieku banda, un mums visiem būs labāk, ja viņus maksimāli ātri ieslodzīs Kramlinrodas cietumā.
– Priecājos to dzirdēt, – atbildēja Fišers. – Ja man rastos aizdomas, ka jūs man aiz muguras sadarbojaties ar šiem noziedzniekiem, es nekavējoties atteiktos no mūsu kopējiem plāniem.
– Un es noteikti negribētu to pieļaut, – attrauca Martiness. – Neaizmirsti, ka es uzskatu tevi par nākamo Beringtonu kuģniecības valdes priekšsēdētāju un tā varbūt nemaz nav tik tāla nākotne.
– Diez vai Bjūkenans tik drīz atkāpsies.
– Galvenais būtu panākt, ka viņš to uzskata par nepieciešamu soli.
– Kāpēc lai viņš tā rīkotos, ja tikko ir parakstījis apjomīgāko investīciju programmu kompānijas vēsturē?
– Vai arī neveiksmīgāko. Ja izrādīsies, ka plāns bijis nepārdomāts un viņš licis uz spēles savu reputāciju, lai dabūtu citus valdes locekļus savā pusē, par vainīgu uzskatīs tikai priekšlikuma autoru, jo Beringtonu ģimene jau no paša sākuma bija pret.
– Varbūt. Bet situācija var strauji pasliktināties, iekams viņš izdomā aiziet.
– Cik lielā mērā? – jautāja Martiness, paslidinot pāri galdam laikraksta Daily Telegraph eksemplāru. Fišers pamanīja virsrakstu “Policija uzskata, ka sabotāžu uz Hīšemas prāmja sarīkoja ĪRA”. – Tas novilcinās “Bakingemas” būvēšanu par sešiem mēnešiem, un neaizmirsti, ka atbildīgs par visu ir Bjūkenans. Kam vēl jānotiek, lai viņš sāktu apsvērt savas pozīcijas? Ja akciju cena nokritīsies vēl vairāk, viņu atlaidīs. Tātad tev jāsāk nopietni domāt par stāšanos viņa vietā. Citas izdevības var nebūt.
– Ja arī Bjūkenanam jāaiziet, loģiski būtu, ja amatu ieņem Kliftones kundze. Viņas ģimene dibināja kompāniju, tai joprojām pieder divdesmit divi procenti akciju, un viņa patīk visiem direktoriem.
– Par viņas popularitāti es nešaubos, taču favorīti mēdz krist nežēlastībā. Es iesaku tev uzticami atbalstīt pašreizējo priekšsēdētāju, jo iespējams, ka tieši viņam būs izšķirošā balss pēcteča izvēlē. – Martiness piecēlās no krēsla. – Piedod, bet man ir tikšanās bankā, lai apspriestu šo pašu tematu. Vakarā piezvani! Tad es varēšu pastāstīt interesantus jaunumus.
Šoferis iestūrēja Rolls-Royce automobili rīta satiksmes straumē, un Martiness, atlaidies aizmugures sēdeklī, sacīja:
– Labrīt, Kevin! Tavi puiši uz Hīšemas prāmja lieliski pastrādāja. Kaut es būtu redzējis “Hārlenda un Volfa” darbinieku sejas, kad tika atvērtas kastes! Ko esi iecerējis tālāk?
– Neko, kamēr nebūsiet samaksājis simts tūkstošus, kurus joprojām esat mums parādā.
– Tūliņ ar to nodarbošos. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ es tagad braucu uz banku.
– Ļoti labi, – atrūca Refertijs. – Būtu žēl, ja jūs zaudētu vēl vienu dēlu tik drīz pēc traģiskās Bruno nāves.
– Neuzdrošinies draudēt! – uzkliedza Martiness.
– Tie nebija draudi, – attrauca Refertijs. Tobrīd viņš apstājās pie luksofora. – Un tikai tāpēc, ka jūs man patīkat, es atļautu jums izvēlēties, kuru dēlu atstāt dzīvu.
Martiness atslīga sēdeklī un klusēja visu atlikušo ceļu līdz brīdim, kad automobilis apstājās pie Midlendas bankas Sentdžeimsa rajonā.
Ik reizi, kad vajadzēja doties augšup pa šīs bankas pakāpieniem, Martiness jutās kā ieejam citā pasaulē, kurā viņš neiederas. Durvis atvērās brīdī, kad viņš sniedzās pēc roktura, un pretī izsoļoja kāds jauneklis.
– Labrīt, Martinesa kungs! Ledberija kungs jau gaida. – Vairs neteicis ne vārda, viņš pavadīja vienu no bankas vērtīgākajiem klientiem pie pārvaldnieka.
– Labrīt, Martines! – sveicināja pārvaldnieks, tiklīdz dons Pedro spēra soli pāri slieksnim. – Šogad mēs piedzīvojam visnotaļ siltu rudeni.
Tikai pēc ilgāka laika dons Pedro saprata, ka angļu valodā vārda “kungs” atmešana ir kompliments – tādējādi dodot mājienu, ka sarunas biedrs tiek uzskatīts par līdzvērtīgu. Taču draugs ir tikai tas, kuru uzrunā vārdā.
– Labrīt, Ledberij, – atbildēja Martiness. Kā reaģēt uz angļu apsēstību ar laika apstākļiem, viņš joprojām nebija pārliecināts.
– Vai piedāvāt jums kafiju?
– Nē, paldies. Divpadsmitos man paredzēta