Atriebība. Bakingemas pirmais reiss. Džefrijs Ārčers
izvilka veidlapu un izlasīja vārdus, taču skaļi savu pārsteigumu nepauda, vien piebilda: – Kā jūsu baņķierim man ir pienākums paust cerību, ka neveiksmes, kas sākušas vajāt Beringtonu kuģniecību, nekļūs par ilgtermiņa problēmām.
– Es par kompānijas nākotni nešaubos.
– Priecājos dzirdēt, jo akciju uzpirkšana ir krietni patukšojusi jūsu kontus. Cerēsim, ka cena vairs nekritīsies.
– Drīz vien uzņēmums nāks klajā ar paziņojumu, kas apmierinās gan akcionārus, gan Sitiju.
– Tās patiešām ir lieliskas ziņas. Vai patlaban es vēl kaut kā varu jums pakalpot?
– Jā, – Martiness atbildēja. – Vajadzētu pārskaitīt simts tūkstošus mārciņu uz kontu Cīrihē.
– Diemžēl man jāteic, ka esmu nolēmis atkāpties no valdes priekšsēdētāja amata.
Direktoru rindās tūdaļ sacēlās šoka un neticības vētra, kam sekoja vispārēja protesta vilnis. Tikai viens direktors klusēja – tas, kuram šāds paziņojums nebija pārsteigums. Ātri kļuva skaidrs, ka pārējie noteikti nevēlas pieņemt Rosa Bjūkenana atkāpšanos. Priekšsēdētājs pagaidīja, kamēr kolēģi nomierinās, un tad turpināja:
– Mani aizkustina jūsu lojalitāte, taču man ir pienākums informēt jūs par lielākā akcionāra nepārprotamo norādi, ka es esmu zaudējis viņa uzticību. – Vārdu “viņa” Bjūkenans īpaši uzsvēra. – Tāpat viņš atgādināja, ka es savu autoritāti liku uz spēles, izlemjot jautājumu par “Bakingemas” būvi, kas, viņaprāt, izrādījies aplams un varbūt pat bezatbildīgs solis. Mēs jau esam nokavējuši divus termiņus, un izdevumi pašlaik par astoņpadsmit procentiem pārsniedz plānoto budžetu.
– Vēl viens iemesls jums palikt uzņēmuma vadībā, – iebilda admirālis. – Kapteinis parasti ir pēdējais, kurš pamet kuģi vētras priekšvakarā.
– Es uzskatu, ka šajā gadījumā mana aiziešana ir mūsu vienīgā cerība, – sacīja Bjūkenans. Pāris direktoru palocīja galvu, un Emma baidījās, ka nekādiem vārdiem neizdosies pārliecināt valdes priekšsēdētāju, lai paliek. – Mana pieredze liecina, ka apstākļos, kādi patlaban radušies, Sitija allaž meklē jaunu vadītāju ātrai problēmu risināšanai. – Ross palūkojās uz saviem kolēģiem un piebilda: – Un es esmu spiests pateikt, ka īstais cilvēks nebūtu meklējams ārpus pašreizējiem direktoriem.
– Varbūt mēs varētu iecelt Kliftones kundzi un majoru Fišeru par līdzpriekšsēdētājiem, – ierosināja Enskots, – un tādējādi nomierināt mūsu saimniekus Sitijā.
– Manuprāt, viņi to uztvers vien kā īstermiņa kompromisu, kāds tas arī ir, Enskot. Ja tuvākajā nākotnē kuģniecība nolems aizņemties vēl vairāk skaidras naudas, mūsu jaunajam valdes priekšsēdētājam vajadzēs iet uz bankām nevis ar izstieptu cepuri, bet ar pārliecību, kas Sitijas leksikonā ir pats svarīgākais vārds.
– Varbūt jūs pārdomātu, Ros… – Šī bija pirmā reize, kad Emma valdes sēdē nosauca priekšsēdētāju kristītajā vārdā. – …ja es apgalvotu, ka mana ģimene joprojām jums pilnībā uzticas un vēlas, lai jūs paliekat amatā?
– Protams, es justos aizkustināts, taču Sitijai tas būtu vienaldzīgi un viņi uzskatītu šādu soli tikai par pieklājīgu žestu. Kaut gan personīgi es esmu ļoti pateicīgs par jūsu atbalstu.
– Un jūs vienmēr varat rēķināties arī ar manu atbalstu, – ieminējās Fišers. – Līdz galam.
– Tur jau tā problēma, major. Ja es neaiziešu, šīs brīnišķīgās kompānijas gals pienāks pavisam ātri, un to es nespēšu pārdzīvot. – Bjūkenans palūkojās apkārt. Ikviens šķita samierinājies, ka šajā gadījumā kauliņi ir mesti. – Piecos pēcpusdienā, kad birža jau būs slēgta, es paziņošu, ka personīgu iemeslu dēļ atstāju Beringtonu kuģniecības valdes priekšsēdētāja amatu, tomēr, ja jūs piekritīsiet, palikšu ikdienišķu lietu kārtošanai līdz brīdim, kad tiks iecelts mans pēctecis.
Neviens neiebilda. Pēc dažām minūtēm sēde beidzās, un Emma novēroja, kā Fišers atkal veikli pazūd no telpas un atgriežas divdesmit minūtes vēlāk, lai pievienotos kolēģiem pusdienās.
– Tev būs jāizspēlē pēdējais trumpis, – sacīja Martiness, tiklīdz Fišers bija izstāstījis par valdes sēdes norisi.
– Kāds?
– Tu esi vīrietis, un šajā valstī vēl nav bijis nevienas sievietes kādas publiski zināmas kompānijas valdes priekšsēdētāja amatā.
– Emma Kliftone mēdz lauzt stereotipus, – Fišers atgādināja.
– Varbūt. Vai vari iedomāties, kurš direktors vēl nespētu samierināties ar sievieti priekšsēdētāja krēslā?
– Nē, bet…
– Bet?
– Es zinu, ka Noulss un Enskots balsoja pret sieviešu ielaišanu Karaliskajā Vaivernas golfa klubā maču dienās.
– Tad neslēp šiem direktoriem to, cik tu ļoti apbrīno viņu principiālo nostāju, un iestāsti, ka pats rīkotos tieši tāpat.
– Jau darīts, – attrauca majors.
– Tad divas balsis jau ir mums kabatā. Un admirālis? Viņš taču ir vecpuisis.
– Varbūt mūsējais. Viņš atturējās, kad Emmas Kliftones vārds pirmoreiz parādījās valdes locekļu sarakstā.
– Tātad iespējams, ka mūs atbalstīs trīs direktori.
– Tikai trīs, un es esmu visnotaļ pārliecināts, ka pārējie trīs nostāsies Kliftones kundzes pusē.
– Neaizmirsti, ka dienu pirms ieplānotās sapulces es iecelšu vēl divus direktorus. Tādējādi tev būs sešas balsis. Pietiekami, lai tevi amatā ievēlētu.
– Taču Beringtoni aizņem pārējās vietas valdē, un tādā gadījumā man būs vajadzīga vēl viena balss, lai uzvara būtu pārliecinoša. Ja rezultāti būs līdzīgi, Bjūkenans noteikti izvēlēsies par labu Kliftones kundzei.
– Tātad līdz nākamajai ceturtdienai mums nepieciešams vēl viens direktors. – Kādu brīdi valdīja klusums, un tad Martiness piebilda: – Akcijas tagad ir lētas… Vai pazīsti kādu, kam iekrājies mazumiņš skaidras naudas un kas negribētu redzēt Kliftones kundzi Beringtonu kompānijas valdes priekšsēdētāja krēslā?
– Jā, – Fišers nevilcinoties atbildēja. – Ir kāds cilvēks, kurš Emmu Kliftoni ienīst vēl vairāk nekā es un nesen šķiršanās prāvā saņēma krietnu summiņu.
Divpadsmitā nodaļa
– Labrīt, – sacīja Ross Bjūkenans, – mūsu ārkārtas kopsapulcē. Šodien izskatīšanai paredzēts tikai viens jautājums, proti, ievēlēt jauno Beringtonu kuģniecības valdes priekšsēdētāju. Es gribētu sākt ar paziņojumu, ka iespēju piecus gadus kalpot šajā amatā uzskatu par privilēģiju un nepieciešamība atkāpties mani apbēdina. Tomēr šis ir īstais laiks tādam solim, bet iemeslus es negribētu vēlreiz pārcilāt. Mans pirmais pienākums, kā paredz kompānijas statūti, ir iepazīstināt ar pārējiem jaunos akcionārus, kas pievienojušies mums tikai šodien un ieguvuši tiesības balsot. Pāris no viņiem ir zināmi valdei, taču citi ne. Pa labi no manis atrodas kompānijas izpilddirektors Deivids Diksons, pa kreisi sēž kuģniecības sekretārs Filips Vebsters, aiz viņa ir mūsu finanšu direktors Maikls Keriks, blakus viņam atrodas kontradmirālis Samerss, tālāk ir Kliftones kundze, Enskota kungs, Noulsa kungs, majors Fišers un Dobsa kungs, kas visi ir mūsu stratēģiskie konsultanti. Viņiem šodien ir pievienojušās privātpersonas vai to kompāniju pārstāvji, kam pieder