Atriebība. Bakingemas pirmais reiss. Džefrijs Ārčers
Kliftones kundze, es esmu spēris visus nepieciešamos soļus, lai jūsu dēlam briesmas vairs nedraudētu.
– Vai varat atklāt Kliftona kungam un kundzei tik stingras pārliecības iemeslu? – jautāja Džailss.
– Nē, ser Džails, nevaru.
– Kāpēc? – noprasīja Emma.
– Šajā lietā es biju spiests iesaistīt iekšlietu ministru un aizsardzības ministru, tādēļ man jāievēro Slepenās padomes konfidencialitātes noteikumi.
– Kas tās par muļķībām? – Emma nerimās. – Neaizmirstiet, ka mēs runājam par mana dēla dzīvību!
– Ja šī lieta jebkad, kaut pēc piecdesmit gadiem, kļūtu publiska, – Džailss sacīja māsai, – būtu svarīgi pierādīt, ka jūs ar Hariju neko nezinājāt par valdības iesaistīšanos.
– Pateicos, ser Džails, – novilka Redmeins.
– Ak, šīs pompozās kodētās frāzes! – Harijs iesaucās. – Bet es paciešu tās, ja vien varu būt pārliecināts, ka mana dēla dzīvībai vairs nedraud briesmas. Ja ar Sebastjanu kaut kas notiks, ser Elan, tad vainīgs būs tikai viens cilvēks.
– Es pieņemu jūsu brīdinājumu, Kliftona kungs, bet varu apliecināt, ka Martiness vairs neapdraud Sebastjanu vai jebkuru citu jūsu ģimenes locekli.
Harijs joprojām šķita skeptiski noskaņots. “Džailss acīmredzot tic seram Elanam uz vārda, taču man laikam vajadzētu kļūt par premjerministru, lai izspiestu no valdības sekretāra tik aklas pārliecības iemeslus.”
– Tomēr, – turpināja sers Elans, – nedrīkst aizmirst, ka Martiness ir negodīgs un nodevīgs cilvēks, un es nešaubos, ka viņš meklēs iespēju atriebties. Un, kamēr viņš klausa likuma burtam, mēs neko nevaram iesākt.
– Bet šoreiz mēs būsim gatavi, – Emma noteica, ļoti labi saprazdama, ko domājis valdības sekretārs.
Bez minūtes desmitos pulkvedis Skots-Hopkinss pieklauvēja pie četrdesmit ceturtā nama Ītonskvērā. Pēc mirkļa ārdurvis atvēra milzīgs vīrs, kuram blakus Britu Īpašā aviācijas dienesta virsnieks izskatījās pēc pundura.
– Es esmu Skots-Hopkinss. Man norunāta tikšanās ar Martinesa kungu.
Karls viegli palocījās un pavēra durvis tik daudz, lai viesis varētu ieiet, tad pavadīja viņu pāri hallei un pieklauvēja pie kabineta durvīm.
– Ienāciet!
Kad pulkvedis spēra soli pāri slieksnim, dons Pedro piecēlās un aizdomīgi palūkojās uz viesi. Viņam nebija ne jausmas, kādēļ Īpašā aviācijas dienesta virsniekam tik neatliekami vajadzējis satikties.
– Vai piedāvāt kafiju, pulkvedi? – dons Pedro jautāja pēc sarokošanās. – Varbūt kaut ko stiprāku?
– Nē, paldies. Ir vēl pārlieku agrs rīts.
– Tad sēdieties un izstāstiet, kāpēc tāda steiga. – Martiness uz mirkli apklusa. – Jūs taču sapratīsiet, ka es esmu aizņemts cilvēks.
– Es ļoti labi zinu, cik aizņemts jūs esat pēdējā laikā, Martinesa kungs, tādēļ uzreiz ķeršos pie lietas. – Dons Pedro centās neizrādīt emocijas, iekārtojās krēslā aiz rakstāmgalda un lūkojās uz pulkvedi, kurš turpināja: – Mans vienīgais mērķis ir nodrošināties, ka Sebastjanam Kliftonam ir gara un mierīga dzīve.
No Martinesa sejas nozuda vienaldzīgās pašpārliecības maska, bet viņš veikli atguvās, izslējās un uzkliedza, ieķēries krēsla paroceņos:
– Ko jūs ar to gribat teikt?
– Jūs noteikti ļoti labi to saprotat, Martinesa kungs, taču es paskaidrošu. Es vēlos būt drošs, ka nākotnē nevienam no Kliftonu ģimenes locekļiem netiek nodarīts pāri.
Dons Pedro pielēca kājās un ar pirkstu norādīja uz pulkvedi.
– Sebastjans Kliftons bija mana dēla vislabākais draugs.
– Par to es nešaubos, Martinesa kungs, bet man uzdots brīdināt, ka jūsu dēli Djego un Luiss nekavējoties tiks sēdināti lidmašīnā uz Argentīnu, ja Sebastjans vai kāds no viņa ģimenes locekļiem cietīs vēl kādā nelaimes gadījumā. Un jāteic, ka zēni ceļos nevis pirmajā klasē, bet kā arestanti.
– Kam jūs uzdrošināties draudēt? – Martiness noskaldīja, sažņaudzis dūres.
– Dienvidamerikas gangsterim, kurš uzdodas par džentlmeni tikai tāpēc, ka nopelnījis mazliet naudas un dzīvo Ītonskvērā.
Martiness nospieda pogu zem rakstāmgalda. Jau pēc brīža kabinetā iebrāzās Karls.
– Izmet šo cilvēku ārā, – dons Pedro pavēlēja, rādīdams uz pulkvedi, – bet es piezvanīšu savam advokātam.
– Labrīt, leitnant Lunsdorf, – pulkvedis sacīja, tiklīdz Karls spēra soli tuvāk viņam. – Kā bijušais SS organizācijas biedrs jūs noteikti spējat aplēst, cik sarežģītā situācijā nonācis jūsu saimnieks. – Karls apstājās kā iemiets. – Tādēļ es arī jums došu padomu. Ja Martinesa kungs nepakļausies maniem noteikumiem, mēs neplānojam jūs deportēt uz Buenosairesu, kur patlaban dzīvo daudzi jūsu bijušie kolēģi. Mums padomā ir cits mērķis. Un tur daudzi pilsoņi būs laimīgi, ka varēs liecināt, kāda bija jūsu patiesā loma Gēbelsa plānu realizēšanā un uz ko jūs bijāt spējīgs, lai izspiestu informāciju no viņiem.
– Jūs blefojat! – iesaucās Martiness. – Jums nekas neizdosies.
– Izrādās, ka jūs visnotaļ slikti pazīstat britus, Martinesa kungs, – iebilda pulkvedis, piecēlās un piegāja pie loga. – Atļaujiet parādīt jums dažus tipiskus šīs salas rases pārstāvjus.
Dons Pedro un Karls nostājās viņam blakus. Ielas pretējā pusē atradās trīs vīrieši, kurus neviens negribētu sev par ienaidniekiem.
– Trīs no maniem visuzticamākajiem kolēģiem, – skaidroja pulkvedis. – Viņi pēc kārtas novēros jūs dienu un nakti un cerēs uz kādu jūsu kļūmīgu soli. Pa kreisi ir kapteinis Hārtlijs, kurš nelaimīgā kārtā atstādināts no Dragūnu gvardes par to, ka aplējis guļošo sievu un viņas mīļāko ar benzīnu un aizdedzinājis. Saprotams, ka pēc iznākšanas no cietuma viņam bija grūti atrast pastāvīgu darbu, bet es viņu savācu no ielas un palīdzēju viņam iegūt dzīves mērķi. – Hārtlijs silti pasmaidīja, it kā nojaustu, ka tiek runāts par viņu. Pulkvedis turpināja: – Vidējais ir kaprālis Krenns, pēc profesijas galdnieks. Viņam tā patīk zāģēt! Vienalga, koku vai kaulus. – Pieminētais likās skatāmies viņiem cauri. – Bet mans favorīts ir seržants Robertss, zvērināts sociopāts. Lielākoties nekaitīgs, tomēr pēc kara tā arī nav spējis piemēroties civilajai dzīvei. – Pulkvedis pievērsās Martinesam. – Droši vien nevajadzētu viņam stāstīt, ka jūs kļuvāt bagāts, sadarbojoties ar nacistiem, bet tieši tur jūs satikāties ar leitnantu Lunsdorfu. Gards kumosiņš, kuru es nepasniegšu Robertsam, ja jūs nesāksiet mani kaitināt. Redziet, seržanta māte bija ebrejiete.
Martiness aizgriezās prom no loga. Karls tik cieši raudzījās uz pulkvedi, it kā vēlētos viņu nožņaugt, taču saprastu, ka nav īstais laiks un vieta.
– Priecājos, ka esmu piesaistījis jūsu uzmanību, – sacīja Skots-Hopkinss, – jo tagad es jūtos pilnīgi pārliecināts par jūsu spēju izvērtēt, kāda rīcība nāks jums par labu. Uz redzēšanos, džentlmeņi. Es pats atradīšu izeju.
Ceturtā nodaļa
– Mums šodien ir visnotaļ plaša darba kārtība, – sacīja priekšsēdētājs. – Es būšu pateicīgs, ja mani direktori runās īsi un par lietu.
Emma bija ieradusies,