Atriebība. Bakingemas pirmais reiss. Džefrijs Ārčers
un allaž līdzi tika ņemta arī Džesika – viņa nekad nelaida garām izdevību satikt lielo brāli. Ikreiz, kad automobilis nogriezās pa kreisi ārā no Menorhausas un uzsāka garo ceļu uz Princeses Aleksandras slimnīcu, Emma nespēja atbrīvoties no atmiņām par pirmo šādu braucienu, kad domāja, ka dēls ir gājis bojā autokatastrofā. “Labi, ka torīt nepiezvanīju Greisai un Džailsam un Džesika atradās gaidu nometnē Kvontoki kalnājā! Tikai nabaga Harijs veselu diennakti pavadīja ticībā, ka nekad vairs neredzēs savu dēlu.”
Džesika braukšanu pie Sebastjana uzskatīja par nedēļas svarīgāko notikumu un veda brālim savu jaunāko mākslas darbu. Apzīmējusi viņa ģipsi ar Menorhausas, ģimenes un draugu attēliem, viņa pievērsās slimnīcas sienām. Virsmāsa jaunās glezniņas izkarināja nodaļas gaiteņos un atzina, ka drīz vien pietrūks vietas un vajadzēs izdaiļot kāpņutelpu uz apakšstāvu. Emmai atlika vien cerēt, ka Sebastjans izveseļosies ātrāk nekā Džesikas dāvanas sasniegs reģistratūru. Viņa allaž nervozēja, kad Džesika dāvināja virsmāsai kārtējo pūliņu rezultātu.
– Neuztraucieties, Kliftones kundze, – Pudikūmas jaunkundze sacīja. – Jums vajadzētu redzēt tos smērējumus, ko mīloši vecāki ir dāvinājuši man cerībā, ka es tos pakarināšu savā kabinetā! Kad Džesika pabeigs Karalisko akadēmiju, es viņas darbus pārdošu un par iegūto naudu uzbūvēšu jaunu slimnīcas korpusu.
Atgādinājums par to, cik talantīga ir meita, Emmai nebija vajadzīgs – Redmeidas skolas pasniedzēja Fīldingas jaunkundze plānoja pieteikt meiteni stipendijai Sleida Mākslas skolā un bija visnotaļ pārliecināta par pozitīvu iznākumu.
– Tas, ka audzēknis ir talantīgāks par skolotāju, ir izaicinājums jebkuram, Kliftones kundze, – reiz bija teikusi Fīldingas jaunkundze.
– Viņai to nekad nesakiet, – Emma aicināja.
– To zina visi, – atbildēja Fīldingas jaunkundze, – un nākotnē mēs gaidām vēl dižākus sasniegumus. Neviens nebūs pārsteigts, ja viņai tiks piedāvāta vieta kādā Karaliskās akadēmijas skolā. Viņa būtu pirmā Redmeidas audzēkne, kam izrādīts tāds gods.
“Šķiet, ka pati Džesika par savu izcilo talantu neko nenojauš, jo aizraujas arī ar daudzām citām lietām,” prātoja Emma. Viņa vairākkārt bija brīdinājusi Hariju, ka agrāk vai vēlāk adoptētā meita uzzinās, kas bijis viņas īstais tēvs, un būtu labāk, ja to izstāstītu ģimenes locekļi, nevis kāds svešinieks. Harijs nez kādēļ nevēlējās apgrūtināt meiteni ar patieso iemeslu tam, kāpēc pirms daudziem gadiem tieši viņu paņēmis no doktora Barnardo nama, ja bijušas daudz labākas kandidātes. Džailss un Greisa pieteicās izskaidrot Džesikai, kā ir sanācis, ka viņiem visiem ir viens tēvs, sers Hugo Beringtons, un kāpēc viņas māte ir atbildīga par tēva pāragro nāvi.
Tiklīdz Emma novietoja Austin A30 automobili slimnīcas stāvlaukumā, Džesika izlēca ārā, iespiedusi padusē jaunāko zīmējumu un otrā rokā sažņaugusi piena šokolādes tāfelīti, un skriešus aizskrēja līdz Sebastjana palātai. Emma uzskatīja, ka Džesika ir vienīgais cilvēks, kurš varētu mīlēt Sebastjanu vairāk nekā viņa.
Pēc dažām minūtēm Emma iegāja palātā un iepriecināta secināja, ka dēls ir izkāpis no gultas un sēž krēslā. Ieraudzījis māti, viņš piecēlās un divkārt noskūpstīja viņu uz abiem vaigiem. “Kā pienāk tas mirklis, kad māte vairs neskūpsta bērnus un jaunekļi sāk skūpstīt māti?” Emma prātoja.
Džesika tobrīd detalizēti stāstīja brālim, ko sadarījusi nedēļas laikā, tāpēc Emma apsēdās gultas kājgalī un laimīga jau otro reizi noklausījās meitas varoņdarbos. Beidzot meitene apklusa un sāka zīmēt vecīti, kurš atradās blakus gultā.
– Šorīt es pārlasīju pēdējās valdes sapulces protokolu, – Sebastjans sacīja. – Tu taču saproti, ka nākamajā sapulcē priekšsēdētājs aicinās balsot un tu vairs nevarēsi izvairīties no lēmuma pieņemšanas “Bakingemas” būves jautājumā. – Emma klusēja, tādēļ Sebastjans turpināja: – Es viņa vietā rīkotos tāpat. Kurš, tavuprāt, uzvarēs?
– Neviens, – Emma atbildēja, – jo valde būs sadalījusies divās nometnēs līdz pat brīdim, kad tiks pierādīts, kurai pusei ir taisnība.
– Cerēsim, ka tā nenotiks, jo es uzskatu, ka jums priekšā ir daudz lielākas problēmas un tev ar valdes priekšsēdētāju vajadzēs strādāt plecu pie pleca.
– Tu runā par Fišeru?
Sebastjans pamāja ar galvu.
– Un Dievs vien zina, kā viņš balsos par “Bakingemas” būvi.
– Tā, kā pavēlēs dons Pedro Martiness.
– Kāpēc tu esi tik pārliecināts, ka tieši Martiness, nevis lēdija Virdžīnija nopirka akcijas? – jautāja Sebastjans.
– Viljams Hikijs avīzē raksta, ka Virdžīnija patlaban ir uzsākusi šķiršanās prāvu, tātad visus savus spēkus veltīs, lai gūtu maksimālu labumu no Milānas grāfa, un tikai pēc tam domās, kā šo bagātību tērēt. Vienalga… man ir savi iemesli uzskatīt, ka šīs akcijas ir nopircis Martiness.
– Arī es esmu nonācis pie tāda secinājuma, – paziņoja Sebastjans, – jo Bruno man pa ceļam uz Kembridžu stāstīja, ka tēvs ticies ar majoru un sarunas laikā pieminēti Beringtoni.
– Ja tas tiesa, – Emma sacīja, – Fišers atbalstīs priekšsēdētāju kaut vai tikai tādēļ, lai atriebtos Džailsam. Atceries?
Tieši Džailsa dēļ Fišers nekļuva par parlamenta locekli.
– Bet tas vēl nenozīmē, ka Fišers netraucēs kuģa būvi. Viņš nelaidīs garām nevienu izdevību kaitēt kompānijas finansēm vai reputācijai. Piedod par klišeju, taču vilks spalvu met, bet tikumu ne. Neaizmirsti, ka viņa galvenais mērķis ir gluži pretējs tavējam. Tu gribi panākt kompānijas uzplaukumu, bet viņš vēlas to iznīcināt.
– Kāpēc?
– Manuprāt, tu to zini visnotaļ labi, mamm.
Sebastjans gaidīja atbildi, taču Emma gluži vienkārši mainīja sarunas tematu:
– Kur tu esi sasmēlies tādas gudrības?
– Es dienām esmu sēdējis pie izcila eksperta kājām. Turklāt es esmu viņa vienīgais skolnieks. – Neko vairāk Sebastjans nepaskaidroja.
– Ko tavs eksperts ieteiktu man darīt, ja es gribu, lai valde atbalsta mani un nobalso pret “Bakingemas” būvi?
– Viņam ir plāns, kā panākt, lai tu nākamajā valdes sēdē gūsti uzvaru.
– Tas nav iespējams, kamēr valdes locekļi ir sadalījušies tik līdzīgās frontēs.
– Ir gan iespējams, – Sebastjans attrauca, – ja tu esi gatava izmantot Martinesa metodes.
– Ko tas nozīmē?
– Kamēr ģimenei pieder divdesmit divi procenti kompānijas akciju, – skaidroja Sebastjans, – tev ir tiesības iecelt vēl divus direktorus. Tēvocis Džailss un krustmāte Greisa, piemēram, izšķirošajā balsojumā atbalstītu tevi. Tādējādi zaudēt nav iespējams.
– Tā es nekad nerīkotos, – iebilda Emma. – Kāpēc ne, ja uz spēles ir likts tik daudz?
– Tas grautu Rosa Bjūkenana pozīcijas. Zaudējis tik svarīgā balsojumā vien tādēļ, ka ģimene nostājusies pret, viņš būtu spiests atkāpties. Un, manuprāt, pārējie direktori viņam sekotu.
– Bet ilgtermiņā kompānijai tas būtu vislabākais iznākums. – Varbūt, taču man vajadzētu uzvarēt diskusijās, nevis paļauties uz to, ka balsis ir nodrošinātas. Tik lēti triki būtu Fišera garā.
– Mīļo