Mana vīra sieva. Džeina Korija
man vienreiz pietiek.
– Tā nav nekāda spēle, – es strupi saku, lai apslēptu neizskaidrojamās bailes un satraukumu, kas liek manai sirdij strauji pukstēt. – Jūs tikpat labi kā es zināt, ka advokātu apmeklējumi ir iepriekš jāpiesaka. Varbūt es nemaz nevarēšu tik ātri atgriezties. Jums ir maksimāli jāizmanto pašreizējais laiks.
Viņš parausta plecus.
– Ja jau jūs tā sakāt… – Tad viņš uzmet skatienu maniem joprojām iedegušajiem delmiem un sudraba aprocei. Tas noslīd pie spīdīgā zelta laulības gredzena, kas ir tik jauns, ka izskatās smags. – Starp citu, es pirmīt kļūdījos, vai ne? Jūs taču esat Makdonalda kundze, vai ne? Jūs noteikti esat pavadījusi jauku medusmēnesi.
Kad taksometra šoferis pieved mani pie stacijas, es vēl aizvien trīcu. Kā Džo Tomass varēja zināt, ka man bijis medusmēnesis? Vai pastāv iespēja, ka manas prombūtnes laikā mans priekšnieks kādam par to ieminējies, gatavojot dokumentus, kas bija nepieciešami, lai es varētu ierasties cietumā? Ja tā, tad viņš ir rīkojies tieši pretēji pats savam padomam: ”Gādājiet, lai jūs neatklātu nekādu personisku informāciju. Ir ārkārtīgi svarīgi uzturēt robežu starp jums un klientu.”
Šis padoms, gluži tāpat kā cietuma darbinieka izteiktais brīdinājums par ieslodzīto mēģinājumiem likt citiem rīkoties viņu interesēs, man bija licies tik pašsaprotams, ka tas pat šķita lieks. Tāpat kā lielākajai daļai cilvēku (tā tam vajadzētu būt), arī man ir licies šokējoši, ka cietuma apmeklētāji reizēm mēdz ielaisties dēkās ar ieslodzītajiem. Man nekad nav nācies lasīt par kādu advokātu, kurš būtu tā darījis. Kas attiecas uz manām pašreizējām dīvainajām domām, tad tās ir izraisījis satraukums, vairāk nekas. Un vēl arī Itālijā piedzīvotā vilšanās.
Kas attiecas uz manu nepareizi nosaukto uzvārdu, man tomēr ir aizdomas, ka Džo to ir darījis tīšām. Varbūt tādēļ, lai mani samulsinātu?
Bet kāpēc?
– Piecas mārciņas un trīsdesmit pensi, jaunkundz.
Man prātā iegriežas taksometra šofera balss. Pateicīga par šo iespēju pievērsties kaut kam citam, es sāku meklēt makā sīknaudu.
– Tas ir eiro. – Viņa balsī ir dzirdamas aizdomas, it kā es apzināti būtu mēģinājusi viņu piekrāpt.
– Lūdzu, piedodiet. – Es nosarkstu un sameklēju vajadzīgo monētu. – Es nupat biju ārzemēs un laikam esmu sajaukusi naudu.
Taksists īgni pieņem dzeramnaudu. Var skaidri redzēt, ka viņš nav man noticējis.
Kļūda. Parasta kļūda. Un tomēr to tik viegli var noturēt par meliem. Vai tā uzskata arī Džo Tomass? Vai pastāv iespēja, ka viņš ir pieļāvis kļūdu un viņam ir tik ļoti apnicis būt nemitīgi pārprastam, ka viņš ir nolēmis ar mani parotaļāties? Bet šāda rīcība taču ir bezjēdzīga.
Uzmetu skatienu pulkstenim. Ir vēlāks, nekā biju domājusi. Noteikti būtu prātīgāk, ja es dotos uz mājām – nevis uz darbu – un uzrakstītu piezīmes. Turklāt tad rastos iespēja papētīt Rūpertu Brūku. Iespējams, klienta zināšanas par manu privāto dzīvi ir mani satraukušas, tomēr es jūtos arī nepatīkami ieintriģēta, kā tas mēdz gadīties, ja rodas sajūta, ka tomēr būtu jāzina atbilde uz kādu jautājumu.
– Izdabūjiet no viņa tik daudz, cik vien iespējams, – mans priekšnieks bija licis. – Viņš pats vērsās pie mums ar lūgumu pārsūdzēt viņa lietu. Tas nozīmē, ka noteikti ir parādījušies jauni pierādījumi: vai arī tas ir mēģinājums piesaistīt sev uzmanību. Tā gadās ļoti bieži. Jebkurā gadījumā mēs varētu lūgt juridisku konsultāciju.
Citiem vārdiem sakot, mums vajadzēs vērsties pie kāda speciālista. Tomēr es sāpīgi apzinos, ka neko daudz neesmu panākusi. Ar ko varētu pamatot pārsūdzību? Varbūt ar garīgu saslimšanu? Bet varbūt viņš vienkārši uzvedas izaicinoši? Cik daudz klientu būtu uzdevuši saviem advokātiem tādas mīklas? Un tomēr Džo stāstā ir kaut kas tāds, kas izklausās patiess. Dzērāji patiešām bieži melo. Arī kaimiņi var samelot. Un zvērinātie var kļūdīties.
Pārliekot prātā visus šos argumentus, rodas sajūta, ka mājupceļš vilcienā pagājis daudz ātrāk nekā pretējā virzienā no rīta. Šķiet, jau nākamajā mirklī es sēžu autobusā un braucu uz mājām. Šis vārds liek man tīksmi nodrebēt. Mājas! Nevis mājas Devonā, bet gan mūsu pirmās laulāta pāra mājas Klepemā. Es varēšu kaut ko pagatavot. Varbūt spageti ar maltās gaļas mērci? Tas nav pārāk sarežģīti. Es uzvilkšu to zilgano kaftānu, ko māte man uzdāvināja par godu medusmēnesim. Nedaudz uzkopšu māju, lai Eds pārnākot varētu justies omulīgi.
Un tomēr kaut kas nav kārtībā.
Tajos retajos brīžos, kad esmu agrāk aizgājusi no darba, esmu jutusies kā nerātna skolniece, un tāda es nekad neesmu bijusi. Manas liecības vienmēr ir bijušas pilnas ar vārdu ”apzinīga”, it kā ar to varētu atlīdzināt par daudz pārliecinošāku uzslavu neesamību. Neesmu saukta ne par gudru, ne par attapīgu. Pats par sevi saprotams, ka visi, un visvairāk arī es pati, pavisam apstulba, kad es, saņēmusi visus spēkus, iestājos vienā no valsts visprestižākajām universitātēm. Un arī tad, kad es apsteidzu visus konkurentus un dabūju darbu advokātu birojā. Ja kādam, kurš ir pastāvīgi gatavs piedzīvot neveiksmi, pēkšņi paveicas, tas patiešām ir satriecoši.
– Kāpēc tu gribi kļūt par advokāti? – mans tēvs bija vaicājis.
Šis jautājums gluži nevajadzīgi bija palicis karājamies gaisā.
– Daniela dēļ, protams, – mana māte bija atbildējusi. – Lilija grib ieviest pasaulē kārtību. Vai ne, mīļā?
Tagad, kāpjot ārā no autobusa, man kļūst skaidrs, ka jau sen neesmu domājusi par savu brāli tik ilgi kā šodien. Tas noteikti ir Džo Tomasa dēļ. Tāda pati aizstāvēšanās poza. Tāda pati augstprātība, kas vienlaikus rada iespaidu par izteiktu trauslumu. Tāda pati aizraušanās ar dažādām spēlēm. Tāda pati nepakļāvība, saduroties ar nepārprotamu pretestību. Bet Džo taču ir noziedznieks, es sev atgādinu. Slepkava. Slepkava, kurš ir tevi pārspējis, es sev dusmīgi saku, dodamās uz mājokļa pusi un pakavēdamās pie ārdurvīm, lai no pastkastītes paņemtu vēstules. Rēķins? Jau?
Mani pārņem bailes – es taču teicu Edam, ka mums nevajadzētu ņemt tik lielu mājokļa kredītu, taču viņš tikai pacēla mani gaisā, apgrieza apkārt un paziņoja – gan jau mēs kaut kā tiksim galā. Tad es apstājos. Pie septītā dzīvokļa durvīm strīdas kāda sieviete un bērns. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka tā ir tā pati meitene tumši zilajā skolas formā, kuru es redzēju šorīt, taču tā sieviete pavisam noteikti nav viņas māte ar melnajām, garajām matu cirtām. Tā ir neglīta, aptuveni trīsdesmit gadus veca sieviete, kurai kājās ir sarkanas sandales ar vaļējiem purngaliem, kaut gan laiks ārā nemaz nav piemērots šādu apavu valkāšanai.
Piegājusi tuvāk, es pamanu, ka bērnam zem acs ir milzīgs zilums.
– Kas te notiek? – es asi noprasu.
– Vai jūs esat Karlas māte? – sieviete jautā.
– Kaimiņiene. – Uzmetu skatienu briesmīgajam zilumam. – Un kas esat jūs?
– Viena no skolotāju palīdzēm Karlas skolā. – Viņa to saka ar zināmu lepnumu. – Man lika aizvest viņu mājās pēc tam, kad rotaļu laukumā kaut kas atgadījās. Šķiet, Kavoleti kundzes nav mājās, viņas priekšnieks apgalvo, ka viņa šodien nav ieradusies darbā, tāpēc mums vajadzēs iet atpakaļ uz skolu.
– Nē. Nē!
Bērns – vai viņa teica, ka viņu sauc Karla? – parausta mani aiz rokas.
– Lūdzu,