Mana vīra sieva. Džeina Korija
sāp acs. Es gribētu iet mājās.
Skolotāja sarauca pieri un veda viņu uz skolotāju istabu. – Mums būs jāpiezvana tavai mammai, lai pārliecinātos, vai viņa ir mājās.
Palīgā! Par to Karla nebija iedomājusies.
– Mūsu telefons nestrādā, jo mēs neesam samaksājušas rēķinu. Bet mamma ir mājās.
– Vai tu labi zini?
Pirmā daļa bija patiesība. Mamma gribēja to pateikt Lerijam, kad viņš nākamreiz atnāks. Tad viņš samaksās, lai telefons atkal darbotos. Bet otrā daļa bija meli. Mammas nebija mājās. Viņa noteikti bija darbā.
Tomēr Karlai kaut kā vajadzēja nokļūt mājās, kamēr kāds nebija atklājis, ka aiz viņas skolas blūzes ir aizbāzts Čārlijs.
– Te ir telefona numurs darbā, – skolotāja paziņoja, atvērdama kādu mapi. – Katram gadījumam pamēģināsim piezvanīt.
Nu būs nepatikšanas. Karla drebēdama klausījās sarunā. – Skaidrs. – Skolotāja nolika klausuli. Tad viņa pagriezās pret Karlu un nopūtās. – Izskatās, ka tavai mātei šodien ir brīvdiena. Vai tu zini, kur viņa ir?
– Es jau jums teicu. Viņa ir mājās! – Šie meli ieslīdēja viņai mutē tik viegli, it kā tos tur kāds būtu ielicis. – Es varu aiziet uz mājām arī viena pati, – Karla piebilda, ar veselo aci cieši skatīdamās uz skolotāju. – Tas nav tālu.
– Diemžēl tā darīt nedrīkst. Vai ir vēl kāds, kuram mēs varam piezvanīt? Varbūt kāds kaimiņš var pasaukt tavu māti?
Karla pavirši iedomājās par zeltaino dāmu un viņas vīru. Bet ne viņa, ne mamma nekad nebija ar šiem cilvēkiem runājusi. ”Mums jāturas tālāk no citiem.” Mamma vienmēr tā teica. Lerijs tā vēlējās. Viņš negribēja dalīties.
– Jā, – Karla izmisusi atteica. – Manas mātes draugs Lerijs.
– Vai tev ir viņa telefona numurs?
Karla papurināja galvu.
– Skolotāj! Skolotāj! – Pie durvīm pieklauvēja kāds bērns no Karlas klases. – Kevins nupat iesita vēl kādam!
Skolotāja novaidējās.
– Es jau nāku.
Ejot ārā no kabineta, viņas sastapa skolotājas palīdzi. Sieviete te strādāja nesen un vienmēr nēsāja sandales, arī tad, ja lija lietus.
– Sandra, esi tik laipna un aizved šo bērnu uz mājām manā vietā. Viņa dzīvo tikai dažu pieturu attālumā. Cik var noprast, tad viņas māte būs mājās. Kevin? Tūlīt pat izbeidz!
Kad Karla kopā ar sandaļu sievieti iegriezās savā ielā, viņai patiešām sāka ļodzīties kājas. Acs sāpēja tik ļoti, ka ar to bija grūti kaut ko saskatīt. Pulsējošās sāpes virs uzacs atbalsojās visā galvā, taču nekas nešķita tik briesmīgs kā pārliecība, ka mammas nebūs mājās un viņai nāksies iet atpakaļ uz to briesmīgo skolu.
Neuztraucies, Čārlijs pačukstēja. Gan es kaut ko izdomāšu.
Viņam nudien bija jāpasteidzas!
– Vai tu zini kodu? – sandaļu sieviete apvaicājās, kad abas bija apstājušās pie ieejas durvīm. Protams. Durvis atsprāga vaļā. Bet, kad viņas pieklauvēja pie septītā dzīvokļa durvīm, tās neviens neatvēra. Tieši tā, kā Karla bija paredzējusi.
– Varbūt mana māte ir aizgājusi pēc piena, – viņa izmisīgi ieminējās. – Mēs varam ieiet iekšā un pagaidīt, kamēr viņa atgriezīsies.
Ja mamma vēl nebija pārnākusi no darba, Karla tā darīja vienmēr. Viņa pārģērbās, nedaudz uzkopa māju (jo mammai no rītiem vienmēr bija jāsteidzas) un sāka gatavot vakariņām risoto vai kādu makaronu ēdienu. Reiz, pamatīgi nogarlaikojusies, viņa bija paskatījusies zem mammas gultas, kur mamma glabāja savas īpašās lietas. Tur Karla bija atradusi aploksni ar fotogrāfijām. Tajās visās bija redzams viens un tas pats jaunais vīrietis ar dīvaini slīpi uzliktu cepuri un pašpārliecinātu smaidu. Karla noprata, ka būs labāk, ja viņa noliks fotogrāfijas atpakaļ vietā un nevienam neko neteiks. Un tomēr laiku pa laikam, kad mammas nebija mājās, viņa no jauna paņēma fotogrāfijas, lai tās vēlreiz aplūkotu. Toties tagad, paņēmusi krēslu, kas bija nolikts gaiteņa galā, Karla ieraudzīja, ka atslēga no ierastās vietas uz durvju augšējās aplodas bija kaut kur nozudusi. Septītais dzīvoklis. Kad viņas bija te apmetušās, mamma bija teikusi, ka tas ir veiksmes skaitlis. Atlika vienīgi sagaidīt, kad veiksme būs klāt.
Žēl, ka viņai nebija atslēgas no pagalma puses durvīm, kas atradās līdzās atkritumu kastēm aiz mājas. Šī rezerves atslēga bija domāta Lerijam, lai viņš varētu ienākt, kad vien vēlas, un nedaudz atpūsties kopā ar mammu. Karlas māte mēdza jokot, ka tā esot viņa privātā pirmā stāva ieeja!
– Es nevaru tevi te atstāt. – Sandaļu sievietes balss kļuva gaudulīga, it kā Karla būtu pie visa vainīga. – Mums vajadzēs iet atpakaļ.
Nē. Lūdzu, nē. Viņai bija bail no Kevina. Citiem bērniem arī. Čārlij, dari kaut ko!
Un tad Karla izdzirdēja, kā viņiem tuvojas ne ar ko nesajaucami, smagi soļi.
PIEKTĀ NODAĻA
apelācija
apelēt
appelēt
Džo Tomass sēž man priekšā un raksta uz papīra lapas. Es atglaužu matus, kas parasti ir aizlikti man aiz ausīm, cenšos izlikties nemanām kāpostu smaku, kas ieplūst no gaiteņa, un vēlreiz paskatos uz šiem trim vārdiem uz galda starp Džo Tomasu un mani. Valdzinošais vīrietis, ar kuru iepazinos pirms stundas, ir pagaisis. Šis cilvēks nav bildis gandrīz ne vārda. Nu viņš noliek pildspalvu, it kā gaidītu, ka es sākšu runāt. Viņš ir apņēmies panākt, lai es spēlēju saskaņā ar viņa noteikumiem.
Jebkuram citam tas varētu likties biedējoši, taču man labi noder bērnības pieredze. Kad Daniels vēl bija dzīvs (man vēl aizvien ir jāpiespiežas, lai izrunātu šos vārdus), viņš mēdza rakstīt vārdus un frāzes visdažādākajos veidos. Otrādi. No otra gala. Nepareizā secībā.
Mana māte teica, ka viņš nespējot novaldīties, taču es zināju, ka viņš spēj gan. Kad mēs palikām divi vien, mans brālis rakstīja normāli. Tā ir spēle, sacīja viņa draiski mirdzošās acis. Pievienojies man! Mēs pret viņiem!
Šobrīd man ir aizdomas, ka Džo Tomass ar mani rotaļājas. Negaidot mani pārņem reibinoša spēka apziņa. Viņš nav izvēlējies īsto. Es zinu visus viņa trikus.
– Apelācija, – es saku strupi un skaidri. – To var iztulkot dažādi, vai ne?
Džo Tomass sāk klaudzināt papēžus. Tap, tap. Tap, tap.
– Pilnīgi pareizi. Bet ne jau visi tā domā.
Viņš aprauti iesmejas. Sausi. It kā tie, kuri tā nedomātu, dzīvē būtu palaiduši garām kaut ko svarīgu.
Interesanti, kurš ir pielicis pie sienas to purpursarkano plakātu par cerību? Varbūt kāds labu gribošs cietuma darbinieks? Vai arī kāds uzmācīgi labvēlīgs cietuma apmeklētājs?
Es pamazām sāku aptvert, ka cietumā var sastapt visdažādākos ļaudis.
Piemēram, tādus kā mans klients.
Arī man pašai noderētu kāda drusciņa cerības. Uzmetu skatienu saviem dokumentiem.
– Parunāsim par kaut ko citu. Ziņojumā teikts, ka no verdošā vannas ūdens jūsu draudzenei ir nolobījusies