Mana vīra sieva. Džeina Korija
īpašā pasaule (tik nepārprotami atšķirīga no manējās) nebūtu simbolizējusi glābiņu no visām manas pagātnes šausmām…
Vai tu man stāsti patiesību par savu brāli, cauri braucēju vārnu vāliem izlaužas manas mātes balss, ar neredzamu tauvu aizvelkot mani no Londonas uz Devonu, uz kurieni mēs pārcēlāmies divus gadus pēc Daniela uzrašanās. Es ietinos savā pieauguša cilvēka mētelī un izmetu viņas balsi ārā pa logu uz sliedēm. Nu man vairs nav tajā jāklausās. Esmu pieaugusi. Precējusies. Man ir kārtīgs darbs ar saviem pienākumiem. Ar pienākumiem, par kuriem man tagad vajadzētu domāt, nevis kavēties pagātnes atmiņās.
– Ir jāiztēlojas, par ko domā apsūdzības puse, – vecākais partneris vienmēr saka. – Jātiek viņiem vienu soli priekšā.
Sagrozījusies, lai mēģinātu izbrīvēt sev vietu starp diviem spēcīgu, pelēkās biksēs ģērbtu ceļgalu pāriem – pa vienam katrā mana sēdekļa pusē –, es atveru savu melno, piebāzto portfeli. Pārpildītā vagonā to izdarīt nemaz nav viegli. Ar roku aizsegusi lietas apkopojumu (mēs nedrīkstam publiskās vietā lasīt privātus dokumentus), es to aši pārskatu, lai atsvaidzinātu atmiņu.
Lieta pro bono
Džo Tomass, 30 gadi, apdrošināšanas aģents. 1998. gadā apsūdzēts par to, ka nogalinājis 26 gadus veco Sāru Evansu, modes preču veikala pārdevēju un apsūdzētā draudzeni, iegrūžot viņu ar verdošu ūdeni pilnā vannā. Nāves iemesls: sirds mazspēja un stipri apdegumi. Kaimiņi liecinājuši, ka dzirdējuši niknu strīdu. Ievainojumi liecina par varmācīgu grūdienu.
Visbiedējošāk ir lasīt par ūdeni. Slepkavību vajadzētu veikt ar kaut ko nejauku, piemēram, ar asu nazi, akmeni vai indi, kā to darīja Bordžas, toties vannai vajadzētu būt drošai. Mierinošai. Kā zaļajai Apgabala metro līnijai.
Kā medusmēnešiem.
Vilciens dīvaini noraustās, un es uzgrūžos ceļgaliem vispirms kreisajā un tad arī labajā pusē. Mani dokumenti izkaisās pa slapjo grīdu. Šausmu pārņemta, es sāku tos uzlasīt, taču ir jau par vēlu. Labajā pusē esošo bikšu īpašnieks sniedz man lietas apkopojumu, taču viņa acis jau ir pārslīdējušas pār glīti uzdrukāto tekstu.
Mana pirmā slepkavības lieta, es vēlos paskaidrot. Kaut vai tikai tāpēc, lai aizgaiņātu viņa piesardzīgo skatienu. Taču tā vietā es pamatīgi nosarkstu un sagrūžu dokumentus atpakaļ somā, apzinādamās: ja te atrastos mans priekšnieks, es tiktu atlaista uz līdzenas vietas.
Pārāk drīz vilciens apstājas. Ir pienācis laiks izkāpt. Pienācis laiks mēģināt glābt cilvēku, kuru es jau neieredzu (tā vanna!), kaut gan viss, ko vēlos, ir atgriezties Itālijā. Vēlreiz izdzīvot mūsu medusmēnesi. Šoreiz visu izdarīt kā nākas.
Ikreiz, domājot par cietumu, esmu iztēlojusies kaut ko līdzīgu Koldicai. Ne jau nu garu piebraucamo ceļu, kas liek man atcerēties Eda vecāku milzīgo savrupmāju Glosteršīrā. Esmu tur bijusi tikai vienu reizi, tomēr ar to pilnīgi pietika. Tur valdīja stindzinošs aukstums, un runa šoreiz nav tikai par centrālapkures trūkumu.
– Vai esat pārliecināts, ka šī ir īstā vieta? – es noprasu taksometra šoferim. Viņš pamāj, un, kaut gan no aizmugures sēdekļa vīrieša seja nav saskatāma, var just, ka viņš smaida.
– To ieraugot, visi ir pārsteigti. Savulaik te bija privāts mājoklis, kamēr to nepārņēma viņas majestātes ieslodzījumu lietu dienests. – Tad šofera balss kļūst drūma. – Tagad tur sēž sasodītu vājprātīgo bars, un tas neattiecas tikai uz noziedzniekiem vien.
Es paliecos uz priekšu. Šis diezgan intriģējošais paziņojums ir izkliedējis manas raizes par to, vai es varēšu norakstīt izdevumos maksu par taksometru (izrādījās, ka ar autobusu nevar nokļūt pietiekami tālu). Protams, es zināju, ka Breikvilas cietumā atrodas daudzi psihopāti un cietuma specializācija ir psihologa konsultāciju sniegšana, tomēr kāda drusciņa tuvākas informācijas varētu man noderēt.
– Vai jūs runājat par darbiniekiem? – es riskēju pajautāt. Šoferis nosprauslojas. Mēs turpinām virzīties pa piebraucamo ceļu, garām ēkām, kas varētu būt vietējās pašvaldības mājas.
– Par ko gan citu? Kamēr manam svainim nebija gadījies nervu sabrukums, viņš te strādāja par uzraugu. Dzīvoja vienā no tām mājām.
Šoferis ar galvu pamāj uz pašvaldības māju pusi. Tad mēs nogriežamies gar nākamo līkumu. Kreisajā pusē slejas viena no skaistākajām ēkām, kādu esmu redzējusi. Tai ir burvīgi sīkrūšu logi. No ārpuses ēka ir apaugusi ar satriecošām, zeltaini sarkanām efejām. Pavirši minot, varētu teikt, ka tā ir būvēta deviņpadsmitā gadsimta sākumā. Tā patiešām asi kontrastē ar labajā pusē sarindoto moduļu māju virkni.
– Jums jāreģistrējas tur, – taksometra šoferis saka, rādīdams uz māju. Sāku rakņāties pa maku. Jūtu, ka man pieklātos iedot viņam dzeramnaudu, kaut vai tikai par visu papildu informāciju.
– Paldies. – Taksists izklausās pateicīgs, taču viņa skatiens ir nemierīgs. – Vai jums te kāds jāapciemo?
Es svārstos. Vai par to viņš mani uzskata? Par kādu no tām labajām sievietēm, kuras uzskata, ka viņu pienākums ir iedraudzēties ar šiem ļaundariem?
– Tā varētu teikt.
Vīrietis papurina galvu.
– Uzmanieties. Tie puiši… vai zināt, viņi te atrodas pamatota iemesla dēļ.
Tad viņš dodas prom. Noskatos, kā taksometrs aizslīd atpakaļ pa piebraucamo ceļu, atņemot man pēdējo saikni ar ārpasauli. Tikai tad, kad jau esmu sākusi soļot mājas virzienā, es saprotu, ka esmu aizmirsusi palūgt viņam kvīti par braucienu. Ja reiz es nevaru kaut ko tādu izdarīt pareizi, uz ko gan var cerēt Džo Tomass?
Un, daudz svarīgāk, vai viņš to ir pelnījis?
– Cukurs? Līmlente? Kartupeļu čipsi? Asi priekšmeti? – noskalda vīrietis aiz stikla sienas.
Pirmajā mirklī man šķiet, ka neesmu sadzirdējusi pareizi. Vēl aizvien nespēju atgūties pēc sava neparastā brauciena. Biju devusies uz skaisto māju, atvieglota, ka cietums galu galā nemaz nav tik biedējošs, bet, kad tur nokļuvu, kāds man lika iet atpakaļ pāri pagalmam, garām moduļu mājām, līdz pirmīt nepamanītai augstai sienai, kuras virspusē saritināta dzeloņstieple. Sirdij dobji pukstot, gāju gar sienu, kamēr nonācu pie nelielām durvīm. Zvanīt, bija norādīts uz plāksnītes pie sienas.
Paklausīju, sākdama elpot straujāk. Durvis automātiski atvērās, un es iekļuvu nelielā telpā, kas ļoti līdzinājās mazas iekšzemes lidostas uzgaidāmajai telpai. Viena tās mala bija atdalīta ar stikla paneli, pie kura es patlaban stāvu.
– Cukurs, līmlente, kartupeļu čipsi, asi priekšmeti? – vīrietis atkārto. Tad viņš paskatās uz manu portfeli. – Ja jūs to visu izņemsiet, kamēr neesat pārmeklēta, mēs varēsim ietaupīt laiku.
– Man nekā tāda nav… bet kāpēc ir svarīgi, lai man nebūtu pirmo triju lietu?
Manī ieurbjas viņa mazās, apaļās acis.
– No cukura viņi taisa dzeramo, bet ar līmlenti var jums aizlīmēt muti. Un kartupeļu čipsus var izmantot, lai viņus piekukuļotu vai iepatiktos vīriešiem. Ticiet man, tā jau ir gadījies. Vai tagad jūtaties apmierināta?
Vīrietis nepārprotami tā jūtas. Es pazīstu šādus cilvēkus. Viņi līdzinās manam priekšniekam. Viņi ir no tiem, kuriem sagādā baudu likt citiem justies neveikli. Viņam tas ir izdevies, tomēr kāds līdz šim nenojausts spēks manī modina apņēmību saglabāt mieru.
– Ja ar vārdu ”viņi” jūs apzīmējat ieslodzītos, tad