Mēnessgaisma atvarā. Nora Robertsa
sukas vilcieniem meitene nomierinājās.
– Tev ir skaisti mati.
– To krāsa līdzinās traukūdenim.
– Nē, nudien. Krāsa līdzinās brieža vilnai, kas palīdz viņam slēpties mežā. Visi blondie toņi ir sajaukušies, un vasaras saule ievijusi arī zeltainas šķipsnas. Skaisti un turklāt arī biezi. Tagad es tev šo to pavaicāšu. Iespējams, uz šiem jautājumiem nebūs viegli atbildēt, mīļumiņ. Taču tas ir ļoti svarīgi.
– Kur ir Ešlija?
– Tagad viņi ved Ešliju uz slimnīcu. Viņa apvaicājās par tevi, prasīja, vai mēs varētu tevi aizvest viņu apciemot. Vai tu to vēlētos?
– Jā, kundze. Lūdzu, es to gribētu gan.
– Labi. Un tagad man ir jājautā… Vai tavs tēvs kādreiz ir tev nodarījis sāpes? Es zinu, ka tas ir smags jautājums.
– Viņš nekad nav pielicis roku ne man, ne arī Meisonam. Ja esam to pelnījuši, mamma mūs soda ar pērienu, un tas parasti nav nopietni ņemams. Viņa neper mūs no sirds, tad nu iznāk, ka mēs izliekamies. Mēs visi trīs. Jo tētis saka tā: ”Kas rīkstes taupa, tas izlutina bērnus.”
– Šis teiciens man nekad nav paticis. Vēl grūtāk man nākas tev vaicāt, vai viņš tev kādreiz ir pieskāries kādā ļaunākā veidā.
Neiomija skatījās taisni uz priekšu, bet Letija uzmanīgi ķemmēja viņai matus. – Jūs gribējāt jautāt, vai tā, kā viņš izdarīja ar Ešliju? Viņš Ešliju izvaroja. Es zinu, ko nozīmē tas vārds, kundze. Bībelē rakstīts, ka viņi izvaroja Sabīni. Nē, viņš man nekad neko tādu nav nodarījis. Viņš nekad man nav pieskāries kādā nepiedienīgā veidā.
– Labi. Vai viņš kādreiz ir nodarījis sāpes tavai mammai?
– Man tā neliekas. Reizēm…
– Viss ir kārtībā. – Ietrenētām kustībām Letija ar gumiju saņēma Neiomijas matus zirgastē. – Tev tikai jāpastāsta patiesība.
– Reizēm izskatās, ka varbūt viņš gribētu nodarīt viņai sāpes, tomēr tā nerīkojas. Ja viņš patiešām ļoti sadusmojas, tad dodas projām uz kādu dienu vai divām. Mamma apgalvo, ka tā viņš nomierinās. Vīrietim ir nepieciešams nomierināties. Viņa to nezināja, mis Letija. Mamma nezināja, ka viņš nodara pāri cilvēkiem, jo citādi viņa baidītos. Viņa baidītos daudzkārt vairāk.
– Cilvēkiem?
Kad Letija apgāja viņai apkārt un atkal apsēdās, Neiomija skatījās taisni uz priekšu. – Ešlija sacīja, ka laikam tajā pazemē pavadījusi dienu vai divas. Lejā bija vēl daudz virvju un arī fotogrāfijas. Ar citām sievietēm, kas piesietas pie sienas tāpat, kā bija piesieta Ešlija. Pat vēl ļaunāk. Man liekas, ka dažas no viņām bija mirušas. Jā, es domāju, ka dažas bija jau mirušas… man tūdaļ kļūs slikti.
Letija parūpējās par meiteni, pavadīja uz tualeti, pieturēja viņas matus un noskaloja viņai seju, kad vemšana bija mitējusies.
Viņa iedeva Neiomijai kaut kādu šķidrumu ar piparmētru garšu, lai varētu izskalot muti, un noskūpstīja uz pieres.
– Tu jau esi gana daudz pārcietusi. Varbūt tev vajadzētu atpūsties.
– Es taču nevaru tagad iet mājās, vai ne?
– Nē, tagad ne. Man žēl, mīlulīt. Taču es varu tevi aizvest uz savām mājām, tu viesu guļamistabā varētu pagulēt.
– Vai es varu palikt tepat, līdz ierodas mamma un Meisons?
– Ja tu tā vēlies. Varbūt atnest tev kādu grauzdiņu? Paskatīsimies, varbūt tu varēsi paēst. Un pataupi to šokolādi vēlākam laikam.
– Pateicos.
Letija piecēlās. – Tas, ko tu izdarīji, Neiomij, bija pareizi. Pat vairāk! Tas bija ļoti drosmīgi. Es ārkārtīgi lepojos ar tevi. Es būšu projām tikai kādas pāris minūtes. Varbūt gribēsi arī tēju ar medu pie grauzdiņa?
– Tas būtu ļoti jauki, pateicos.
Palikusi viena, Neiomija nolika galvu uz galda, taču nespēja atpūsties. Viņa iedzēra malku kokakolas, taču tā bija pārmēru salda. Viņai gribējās ūdeni, pavisam parastu ūdeni. Aukstu un dzidru. Viņa iedomājās par ūdens rezervuāru un piecēlās kājās.
Neiomija izgāja no nelielās telpas un skaļā balsī pajautāja, vai drīkst padzerties.
Un tad viņa ieraudzīja tēvu, ko šerifa vietnieks vilka pāri istabai uz lielu metāla durvju pusi. Viņa rokas bija atliektas uz muguras un savažotas; uz viņa labā vaiga vīdēja svaiga rēta.
Tagad viņš nemaz neizskatījās mežonīgs, neizskatījās arī satraukts un vainas apziņas mākts. Sejā vīdēja tikai smīns, tāds pats kā reizēs, kad viņam kāds pateica par iespējamu kļūdīšanos.
Tēvs pamanīja Neiomiju, un viņa sagatavojās tam, ka viņš pārskaitīsies, izrādīs naidu un dusmas.
Taču viņa saņēma tikai īsu vienaldzības pilnu mirkli. Nākamajā sekundē tēvs tika nogādāts aiz lielajām dzelzs durvīm un vairs nebija saskatāms.
Telpa bija cilvēku pilna, tajā virmoja skaņas un tāda kā tumši elektrizēta gaisotne. Neiomijai bija sajūta, ka viņa peld tajā, ka viņas kājas ir devušās pašas savās gaitās uz kādu citu vietu, bet augums karājas virs zemes.
Viņa dzirdēja it kā nesaistītus vārdus, kas metāliski atbalsojās viņas ausīs.
”FIB, sērijveida slepkava, tiesu medicīnas eksperti, upuri.”
Tas izklausījās bezjēdzīgi.
Neviens neievēroja viņu – izstīdzējušo meiteni ar pārāk plaši atvērtām acīm, kuras pārmēru mirdzēja viņas spokaini bālajā sejā; meiteni, kas slīka pārāk platās drānās un aizvien dziļāk grima satricinājumā.
Neviens pat īsti nepalūkojās uz viņas pusi. Neiomija iedomājās: ”Vai tad, ja šie cilvēki tomēr paraudzītos uz mani, skatieni vienkārši pārslīdētu pāri – tāpat kā tēva acis? Bet varbūt nekas te nenotiek pa īstam. Varbūt nekas te nav reāls. Varbūt arī es neesmu īsta?”
Tomēr sāpīgais spiediens krūtīs bija pavisam īsts. It kā viņa uz muguras būtu nokritusi no augsta ozola zara un viņai būtu aizcirtusies elpa, izsitot visu skābekli no plaušām. Tik pamatīgi, ka nekādi nebūtu iespējams atelpoties.
Telpa viņai apkārt lēnām sāka griezties, viņai kļuva slikti, gaisma pamazām bālēja. It kā mēnesi būtu aizsedzis mākonis. Droši ieslēdzis Bousu, Veins iznāca tieši laikā, lai ieraudzītu Neiomijas dīvaini izvalbītās acis. Vīrietis iekliedzās un pieskrēja pie meitenes. Viņš bija ļoti veikls, taču ne tik ātrs, lai pagūtu noķert meiteni, kura nokrita uz grīdas.
– Atnesiet ūdeni! Un kur ir tas sasodītais ārsts? Pie velna, ko viņa vispār šeit dara?! – Veins pacēla Neiomiju un maigi pašūpoja, pēc tam uzmanīgi papliķēja pa viņas bālajiem vaigiem.
– Man ļoti žēl. Ak, Augstais Dievs, viņai ir vajadzīgs ēdiens. Es biju izgājusi, lai kaut ko sagādātu. – Letija pieliecās ar ūdens krūzi rokā.
– Vai meitene viņu redzēja? Vai redzēja, kā es to izdzimteni ievedu?
Letija vien pašūpoja galvu. – Es biju projām ne vairāk kā trīs minūtes. Viņa atgūstas. Nu, nu, mazulīt. Neiomij, bērniņ, tagad tikai elpo. Pavisam vieglītēm. Tu tikko biji noģībusi. Iedzer kādu malciņu ūdens.
– Vai man kļuva slikti?
– Tagad jau viss ir kārtībā. Iedzer ūdeni.
Neiomija spēji atcerējās visu. Acis – mamma