Mēnessgaisma atvarā. Nora Robertsa
es esmu pirmā sieviete šerifa vietniece Painmedousā. Un arī tagad, pēc sešiem gadiem, vēl aizvien esmu vienīgā.
– Tāda pati kā šerifa vietnieks Veins?
– Tieši tā.
– Tad jau jūs zināt, kas notiks tālāk. Vai jūs man to pateiksiet?
– Pavisam droši gan es pateikt nevaru, jo tagad vadību ir pārņēmis FIB. Mēs viņiem tikai palīdzam. Viņi savāks lietiskos pierādījumus, nāks klajā ar paziņojumiem, un tavam tētim būs vajadzīgs advokāts. Ļoti daudz no tā, kas notiks vēlāk, ir atkarīgs no tava tēva sacītā un darītā. Es zinu, ka tas ir ļoti grūti, bet vislabāk būtu, ja tu papūlētos par to tagad tik ļoti neraizēties.
– Es varu neraizēties par tēti. – To Neiomija jau bija sapratusi, bet… – Man ir jāparūpējas par mammu un Meisonu.
– Ak tu, meitenīt… – Letija nopūtās. Samaisījusi šķidrumu traukā, viņa apgāja apkārt virtuves letei. – Kādam vajadzētu parūpēties par tevi.
– Mamma nezinās, kā jārīkojas, ja tētis viņai to nebūs pateicis. Un Meisons nesapratīs, ko tētis ir izdarījis. Viņš nezina, ko nozīmē izvarošana.
Letija nopūtās vēlreiz un apskāva Neiomiju. – Tev vienai tas viss būs par smagu. Kur pašlaik atrodas tavas mammas brālis? Kur ir tavs tēvocis Sets?
– Vašingtonā. Taču mums nav ļauts ar viņu sazināties, jo viņš ir homoseksuāls. Tētis teic, ka tas ir pretīgi un nicināmi.
– Es pazīstu Setu. Mēs mācījāmies vienā skolā, tikai viņš bija apmēram divus gadus jaunāks par mani. Man viņš nemaz nelikās pretīgs un nicināms.
– Bībelē sacīts… – Atceroties šos Bībelē rakstītos vārdus vai atceroties tēti sakām, ka tie tur ir rakstīti, Neiomijai sažņaudzās sirds un trula sāpe iedzēla galvā. Nē, par to viņa tagad nedrīkstēja raizēties… – Tēvocis vienmēr bija ļoti jauks pret mums. Es atceros, ka viņam bija patīkami smiekli, taču tētis sacīja, ka viņš vairs nedrīkstot braukt pie mums ciemos. Un mamma nedrīkst ar viņu runāt pa telefonu.
– Vai tu gribētu, lai viņš atbrauc?
Pietika tikai ar šiem dažiem vārdiem, lai Neiomijai aizžņaugtos kakls un viņa spētu vien pamāt ar galvu.
– Tad jau labi. Kad noņemšu no uguns sīrupu un nolikšu dzesēties, es paskatīšos, kā mēs varētu ar viņu sazināties. Pēc tam es tev parādīšu, kā izspiest citronu sulu. Tā ir pati jautrākā šā darba daļa.
Neiomija iemācījās, kā pagatavot limonādi, un ēda maizi ar grilētu sieru – šis salikums uz visiem laikiem iespiedās viņai atmiņā kā īstā izvēle brīdim, kad nepieciešams mierinājums.
Tā kā mamma visu dienu gulēja, Neiomija pirmo reizi mūžā lūdza viņai uzticēt kādu darbiņu. Letija atļāva, lai meitene izravē puķu dobes aiz mājas un arī dārzeņu vagas, kā arī ieber svaigas sēkliņas putnu barotavās.
To visu paveikusi, Neiomija sajuta nogurumu. Meitene atlaidās zālē paēnā un aizmiga.
Viņa spēji pamodās, gluži tāpat kā naktī. Tur bija kaut kas… Kaut kas…
Sirds sitās kā neprātīga. Neiomija strauji piecēlās sēdus. Meitene gandrīz vai bija gatava ieraudzīt, ka tēvs pārliecies viņai pāri ar virves rituli vienā rokā un asu nazi otrā.
Taču vīrietis, kurš bija apsēdies uz dārza krēsla ēnā, nebija viņas tēvs. Kājās šim vīrietim bija haki krāsas bikses, viņš bija uzāvis kurpes, taču zeķes ne. Neiomija pacēla skatienu un ieraudzīja, ka mugurā viņam ir koši zils krekls, bet vietā, kur vajadzētu būt kabatai, bija izšūts zirdziņš ar jātnieku mugurā.
Šim vīrietim bija tādas pašas zaļas acis kā Neiomijai, pievilcīga seja gluži kā kinozvaigznei, no Panamas cepures apakšas spraucās ārā viļņaini brūni mati.
– Es biju aizmigusi.
– Nav nekā labāka par nelielu nosnaušanos paēnā vasaras pēcpusdienā. Vai tu mani atceries, Neiomij?
– Tēvoci Set… – Neiomijai sāpīgi sažņaudzās sirds, taču šīs sāpes nebija netīkamas, gluži otrādi. Meitene tomēr bažījās, ka atkal varētu zaudēt samaņu, lai gan sajūtas nebija tādas kā iepriekš. Viss likās košs un mirdzošs.
– Tu atbrauci. Tu atbrauci, – viņa atkārtoja un ierāpās tēvocim klēpī, šņukstēdama un nopūzdamās. – Tikai nepamet mūs! Lūdzu, tikai nepamet mūs, tēvoci Set! Lūdzu, lūdzu.
– Es jūs neatstāšu. Tas nenotiks, meitenīt. Es tev apsolu. Un pārtrauc raizēties jau tagad, jo es esmu pie jums. Es par jums parūpēšos.
– Tu man uzdāvināji sārtu izejamo kleitu.
Tēvocis iesmējās, un viņa smiekli visu vērta daudz vieglāku. Viņš izņēma no bikšu kabatas sniegbaltu nēzdogu un nosusināja Neiomijas asaras.
– Tu to atceries? Tev toreiz bija apmēram seši gadi, noteikti ne vairāk.
– Tā bija tik skaista, tik pasakaina, tik smalka. Mamma guļ. Viņa tikai guļ un guļ.
– Tas viņai pašlaik ir ļoti nepieciešams. Skat, cik gara tu esi izaugusi! Šīs slaidās kājas. Uz tām ir skrāpējumi.
– Mežā bija tumšs.
Sets ciešāk apskāva meitenes plecus. Viņš smaržoja tik labi. Gluži kā laima šerbets. – Tagad tumsas nav, un es esmu tepat. Tiklīdz būs iespējams, tu dosies uz mājām kopā ar mani. Tu, Meisons un jūsu mamma.
– Mēs brauksim uz Vašingtonu? Un paliksim kopā ar tevi?
– Tieši tā. Kopā ar mani un manu draugu Hariju. Tev Harijs patiks. Viņš ir mājā un kopā ar Meisonu spēlē ”Ēzelīti Kongu”.
– Vai viņš ir homoseksuāls?
Seta krūtīs kaut kas notrīsēja. – Jā, ir.
– Bet viņš ir jauks. Tāpat kā tu.
– Es tā domāju, bet tu pati varēsi par to spriest.
– Man jau drīz jāatsāk mācības skolā. Un Meisonam tāpat.
– Jūs varēsiet mācīties skolā Vašingtonā, Kolumbijas apgabalā. Vai tas tev būs pieņemami?
No milzīgā atvieglojuma Neiomija teju noģība atkal, tāpēc viņa tikai pamāja ar galvu. – Es vairs negribu būt šeit. Mis Letija izturējās patiešām jauki. Un šerifa vietnieks Veins. Un šerifs tāpat. Viņš iedeva man savu telefona numuru, lai es varētu viņam piezvanīt, ja man tas būtu nepieciešams. Tomēr es te vairs negribu palikt.
– Tiklīdz tas būs iespējams, mēs aizbrauksim.
– Es negribu redzēt tēti. Es negribu viņu redzēt. Zinu, ka tas ir slikti, taču…
Sets mazliet atvirzīja Neiomiju. – Tas nav nekas slikts. Pat nedomā tā. Tev viņš nav jāsatiek, ja tu to nevēlies.
– Vai tu pateiksi mammai? Viņa noteikti gribēs, lai es un Meisons ar viņu tiktos. Bet es negribu viņu redzēt. Vai mēs varētu braukt uz Vašingtonu jau tagad?
Sets atkal apskāva un pašūpoja Neiomiju. – Es jau daru visu iepējamo, lai tā notiktu.
Tomēr aizritēja vairāk nekā nedēļa, lai gan pie mis Letijas viņi nepavadīja pat vienu nakti. Saradās reportieri. Šerifam bija pilnīga taisnība. Viņi ieradās pūļiem, baros, ar lieliem autobusiem un televīzijas kamerām. Viņi spietoja ap māju un izkliedza jautājumus ik reizi, kad vien kāds izgāja pa durvīm.
Neviens pat neatcerējās par Neiomijas dzimšanas dienu, bet viņai