Sâkums. Дэн Браун
– Padomājiet par to! – Edmonds sauca. – Senajiem cilvēkiem bija vajadzīgs vairāk nekā miljons gadu, lai no uguns atklāšanas nonāktu līdz riteņa izgudrošanai. Pēc tam bija vajadzīgi tikai daži tūkstoši gadu, lai izgudrotu iespiedmašīnu. Pēc tam pagāja tikai daži simti gadu, un tika uzbūvēts teleskops. Turpmākajos gadsimtos mēs aizvien īsākā laikā vispirms uzbūvējām tvaika dzinēju, pēc tam izgudrojām ar degvielu darbināmas automašīnas un visbeidzot arī kosmosa raķetes! Un pēc tam mums bija vajadzīgas tikai divas desmitgades, lai sāktu pārveidot savu DNS! Un tagad zinātniskais progress ir mērāms mēnešos! – Kiršs kliedza. – Tas attīstās neaptveramā ātrumā. Drīz vien mūsdienu visātrākais superdators sāks līdzināties skaitāmajiem kauliņiem, pašas mūsdienīgākās ķirurģijas metodes sāks likties barbariskas, un mūsdienu enerģijas avoti mums šķitīs tikpat nenozīmīgi kā svece, ar ko var izgaismot telpu! – Dārdošajā tumsā turpināja skanēt Edmonda balss un ūdens rēkoņa. – Senajiem grieķiem vajadzēja atskatīties vairākus gadsimtus – tālā pagātnē, lai apgūtu seno kultūru, taču mums ir jāatskatās tikai vienā vienīgā paaudzē, lai ieraudzītu tos, kuri ir iztikuši bez tām tehnoloģijām, ko mēs šodien vērtējam par pašsaprotamām. Cilvēces attīstības temps kļūst aizvien straujāks; attālums, kas šķir seno no mūsdienīgā, pamazām kļūst nenozīmīgs. Un šī iemesla dēļ es jums apzvēru, ka daži turpmākie gadi cilvēces attīstībā būs satriecoši, graujoši un pilnīgi neiedomājami!
Negaidot upes dārdi apklusa.
No jauna uzradās zvaigžņotā debess, siltais vējiņš un cikādes. Šķita, ka visi viesi vienā balsī uzelpo.
Pēkšņajā klusumā Edmonds nočukstēja:
– Mani draugi, es zinu, ka jūs esat te sapulcējušies, jo jums ir solīts kaut ko atklāt, un es jums pateicos, ka bijāt tik laipni un uzklausījāt manu nelielo ievadu. Un nu atbrīvosimies no mūsu pagātnes domāšanas važām. Ir pienācis laiks dalīties ar jums manā saviļņojošajā atklājumā.
Kad šie vārdi bija izskanējuši, no visām telpas pusēm virs grīdas sāka lēni plūst migla. Debesīs virs galvas iemirdzējās ausma, blāvi apgaismojot skatītājus.
Pēkšņi žilbinoši iedegās prožektors. Tas teatrāli pavērsās pret telpas tālāko galu. Jau pēc dažiem mirkļiem gandrīz visi bija piecēlušies sēdus un staipīja kaklu, pūlēdamies cauri miglai saskatīt vakara vadītāju, taču pēc pāris sekundēm prožektora stars atkal pārsviedās uz telpas priekšējo daļu.
Skatītāji pagriezās tam līdzi.
Tur, telpas priekšā, smaidīdams prožektora zvērojošajā gaismā, stāvēja Edmonds Kiršs, pārliecināti atbalstījis plaukstas pret podiju, kura vēl pirmīt tur nebija.
– Labvakar, draugi, – diženais izrādes vadītājs sirsnīgi sacīja.
Migla pamazām izklīda.
Klātesošie zibenīgi pielēca kājās un sāka neprātīgi aplaudēt. Nespēdams apvaldīt smaidu, arī Lengdons pievienojās pārējiem.
"Nemaz nav jābrīnās, ka Edmonds nolēmis uzrasties dūmu mākonī."
Pagaidām vakara prezentācija, kaut arī naidīga pret reliģisko ticību, bija izrādījusies tikpat iespaidīga, pārdroša un varonīga kā pats Edmonds. Nu Lengdonam kļuva skaidrs, kāpēc aizvien pieaugošais pasaules brīvdomātāju pulks Edmondu tik ļoti pielūdz.
"Viņš vismaz nebaidās izteikt savu viedokli tā, kā to būtu uzdrošinājušies tikai daži."
Kad Edmonda seja parādījās uz ekrāna skatītājiem virs galvas, Lengdons ievēroja, ka viņš vairs neizskatās tik bāls kā pirmīt. Viņam nepārprotami bija uzklāts profesionāls grims, tomēr Lengdons varēja manīt, ka draugs ir pārguris.
Aplausi joprojām bija tik skaļi, ka Lengdons gandrīz nesamanīja, ka viņa krūšu kabatā kaut kas sāk vibrēt. Viņš instinktīvi tvēra pēc sava telefona un tad pēkšņi atjēdzās, ka tas taču ir izslēgts. Savādi, taču nu bija sākusi vibrēt otrā viņa kabatā ieliktā ierīce – kaulu vadītspējas radioaustiņas. Šķiet, ka tajās ļoti skaļi skanēja Vinstona balss.
"Pagalam nelāgā brīdī."
Lengdons izvilka raidītāju no žaketes kabatas un, neveikli taustīdamies, uzlika to galvā. Tiklīdz radioaustiņas pieskārās žokļa kaulam, atskanēja ar akcentu runājošā Vinstona balss:
– …fesor Lengdon? Vai jūs mani dzirdat? Telefoni nedarbojas. Jūs esat vienīgais, ar ko es varu sazināties. Profesor Lengdon?
– Jā, Vinston, es klausos, – Lengdons atbildēja. Ap viņu joprojām skanēja aplausi.
– Paldies Dievam, – Vinstons noteica. – Klausieties uzmanīgi! Iespējams, ka mums ir radusies nopietna problēma.
Divdesmit pirmā nodaļa
Kā jau cilvēkam, kurš uz pasaules skatuves piedzīvojis neskaitāmus triumfa mirkļus, sasniegumi Edmondam Kiršam allaž bija kalpojuši par viņa rīcības motivāciju, taču tikai retu reizi viņš jutās pilnīgi apmierināts. Tomēr tajā brīdī, stāvēdams pie podija un klausīdamies neprātīgajās ovācijās, Edmonds atļāvās izjust saviļņojošu prieku, ko radīja apziņa, ka viņš pavisam drīz pārvērtīs visu pasauli.
"Apsēdieties, draugi," viņš domās uzstājīgi mudināja. "Labākais vēl ir priekšā."
Miglai pamazām izklīstot, Edmonds apvaldīja pēkšņo vēlmi pamest skatienu augšup. Viņš zināja, ka griestos un arī miljoniem cilvēku acu priekšā visā pasaulē būs projicēts viņa sejas tuvplāns.
"Šis ir brīdis ar pasaules mēroga nozīmi," viņš lepni nodomāja. "Tas kāpj pāri visām robežām, šķirām un ticībām."
Edmonds pameta skatienu pa kreisi, lai pateicīgi pamātu Ambrai Vidalai, kura vēroja viņu no telpas kakta un bija nenogurdināmi strādājusi kopā ar viņu, lai sarīkotu šo izrādi. Viņš pārsteigts pamanīja, ka Ambra neliekas par viņu ne zinis. Sieviete ar skatienu urbās pūlī, un viņas seja līdzinājās raižpilnai maskai.
"Kaut kas nav labi," Ambra nodomāja, no aizkulisēm vērodama zāli.
Telpas vidū cauri pūlim, vicinādams rokas, uz Ambras pusi spraucās kāds eleganti ģērbies gara auguma vīrs.
"Tas taču ir Roberts Lengdons," viņa atskārta, pazinusi Kirša videoierakstā redzēto amerikāņu profesoru.
Lengdons strauji tuvojās, un abi Karaliskās gvardes apsargi tūlīt pagājās uz priekšu, gatavodamies viņu pārtvert.
"Ko viņš grib?" Ambra prātoja. Lengdona sejā bija manāma trauksme.
Ambra apsviedās pret Edmondu, kurš stāvēja pie podija, vienlaikus prātodama, vai arī viņš ir pamanījis šo kņadu, taču Edmonds Kiršs nemaz nelūkojās uz skatītājiem. Viņš dīvaini un biedējoši raudzījās tieši uz Ambru.
"Edmond! Kaut kas nav labi!"
Tajā mirklī kupolā atbalsojās apdullinošs sprakšķis, un Edmonda galva parāvās atpakaļ. Milzīgu šausmu pārņemtā Ambra ieraudzīja, ka Edmonda pierē paveras sarkana piltuve. Viņš nedaudz pārgrieza acis un viscaur sastinga, taču viņa rokas vēl aizvien cieši turējās pie podija. Izskatīdamies samulsis, viņš vēl mirkli grīļojās, un tad viņa ķermenis gluži kā krītošs koks sašķiebās uz vienu pusi un nogāzās zemē. Ar asinīm nošķiestā galva smagi atsitās pret mākslīgo zālienu.
Vēl nepaguvusi apjēgt nupat redzēto, Ambra juta, kā viens no gvardes vīriem nogāž viņu zemē.
Laiks apstājās.
Un tad… sacēlās velnišķīgs troksnis.
Asiņainā