Sâkums. Дэн Браун
Karaļa pili."
Šāda negaidīta sakritība uzdzina viņam saltas trīsas. Viņš atkal atcerējās draudīgo balss ziņu, ko Edmonds bija saņēmis no bīskapa Valdespino.
Divdesmit ceturtā nodaļa
Almudenas katedrālē, divsimt jardu attālumā no Karaļa pils Madridē, bīskaps Valdespino uz mirkli aizturēja elpu. Viņš joprojām bija ģērbies savā ceremoniālajā ietērpā un sēdēja kabinetā pie portatīvā datora, nespēdams novērsties no pārraides par notikumiem Bilbao.
“Par tiem vēstīs visos plašsaziņas līdzekļos.”
Ciktāl varēja manīt, pasaules plašsaziņas līdzekļi jau bija sākuši trakot. Lielākie ziņu dienesti bija sapulcinājuši zinātnes un reliģijas lietpratējus, lai izteiktu minējumus par Kirša prezentāciju, bet visi pārējie tikmēr dalījās hipotēzēs par to, kurš un kāpēc noslepkavoja Edmondu Kiršu. Šķiet, žurnālisti bija vienisprātis – kāds ir nāvīgi nopietni apņēmies parūpēties, lai neviens nekad neuzzinātu par Kirša atklājumu.
Labu brīdi apdomājies, Valdespino paņēma savu mobilo telefonu un kādam piezvanīja.
Kevs atsaucās jau pēc pirmā signāla.
– Briesmīgi! – Rabīns gandrīz spiedza. – Es visu skatījos televīzijā! Mums nekavējoties jāvēršas pie varas iestādēm un jāizstāsta viss, ko mēs zinām!
– Rabīn, – Valdespino savaldīgi atbildēja, – arī es uzskatu, ka tas ir šausminošs notikumu pavērsiens, taču pirms rīkošanās mums viss ir jāpārdomā.
– Te nav par ko domāt! – Kevs cirta pretī. – Ir skaidrs, ka nu kāds būs gatavs uz visu, lai par Kirša atklājumu neviens nekad neuzzinātu, un šie ļaudis ir īsti miesnieki! Esmu pārliecināts, ka viņi nogalināja arī Saīdu. Viņi noteikti zina, kas mēs esam, un tagad ieradīsies pie mums. Man un jums ir morāls pienākums vērsties pie varas iestādēm un atklāt visu, ko Kiršs mums ir pastāstījis.
– Morāls pienākums? – Valdespino izaicinoši atkārtoja. – Drīzāk izklausās, ka jūs gribat šo informāciju padarīt zināmu visiem, lai nevienam nebūtu iemesla apklusināt mūs abus.
– Patiešām, mūsu drošība ir vērā ņemams apsvērums, – rabīns iebilda, – taču mums ir arī morāls pienākums pasaules priekšā. Es apzinos, ka šis atklājums liks apšaubīt dažas reliģisko uzskatu pamatvērtības, bet… Ja es savā ilgajā mūžā arī esmu kaut ko iemācījies, tad tas skan šādi: "Ticība vienmēr uzvar pat tad, ja tai nākas sadurties ar milzīgu pretestību." Es esmu pārliecināts, ka arī šoreiz ticība gūs virsroku pat tad, ja mēs visiem paziņosim Kirša atklājumus.
– Es dzirdu, ko jūs sakāt, mans draugs, – bīskaps beidzot noteica, pūlēdamies runāt tik mierīgi, cik vien spēja. – Es saklausu jūsu balsī apņēmību un cienu jūsu viedokli. Vēlos, lai jūs zinātu, ka esmu gatavs uzsākt diskusiju un pat mainīt savu viedokli. Un tomēr es jūs lūdzu… ja mēs tiešām grasāmies nodot šo atklājumu visai pasaulei, darīsim to kopā. Atklāti. Ar godu. Nevis izmisuma vadīti uzreiz pēc šīs šaušalīgās slepkavības. Izplānosim visu, izdomāsim, kas mums jāsaka, un tad to pienācīgi paziņosim. – Kevs klusēja, taču Valdespino varēja dzirdēt vecā vīra elpu.
– Rabīn, – bīskaps turpināja, – šobrīd svarīgākā un neatliekamākā problēma ir mūsu personiskā drošība. Mums ir darīšana ar slepkavām; ja mēs kļūsim pārāk redzami, piemēram, vērsīsimies pie varas iestādēm vai dosimies uz kādu televīzijas studiju, tas varētu beigties ar varmācību. Visvairāk es baidos tieši par jums; es šeit, pils kompleksā, esmu pasargāts, bet jūs… jūs esat viens pats Budapeštā! Skaidrs, ka Edmonda Kirša atklājums ir dzīvības un nāves jautājums. Lūdzu, atļaujiet man parūpēties par jūsu drošību, Jehuda.
Kevs brīdi klusēja un tad pajautāja:
– No Madrides? Kā gan jūs varat…
– Manā rīcībā ir karaliskās ģimenes apsardzes dienests. Palieciet savās mājās un aizslēdziet durvis! Es pieprasīšu, lai divi Karaliskās gvardes aģenti aizbrauc jums pakaļ un atved jūs uz Madridi. Te mēs varēsim parūpēties, lai jūs nonāktu drošībā pils kompleksā, kur mēs varēsim divatā apsēsties un apspriest to, kā tagad vislabāk rīkoties. – Kas notiks, ja es ieradīšos Madridē, – rabīns nedroši ievaicājās, – un mēs nespēsim vienoties par turpmāko rīcību?
– Mēs par to noteikti vienosimies, – bīskaps paziņoja. – Zinu, ka esmu vecmodīgs, tomēr esmu arī reālists. Gluži tāpat kā jūs. Kopīgi mēs izdomāsim, kā vislabāk rīkoties. Tam es ticu.
– Un… ja nu jūsu ticība šoreiz būs nevietā? – Kevs uzstāja.
Valdespino juta, ka viņam pakrūtē kaut kas sažņaudzas. Mirkli paklusējis, viņš izelpoja un atbildēja tik mierīgi, cik vien spēja:
– Jehuda, ja beigās mēs nespēsim vienoties par to, kā turpmāk rīkoties, tad mēs šķirsimies kā draugi, un katrs no mums darīs to, ko uzskatīs par vispareizāko. Es dodu jums savu goda vārdu.
– Pateicos, – Kevs atbildēja. – Es noticēšu jūsu goda vārdam un došos uz Madridi.
– Labi. Bet pagaidām aizslēdziet durvis un ne ar vienu nerunājiet. Sakravājiet somu. Kad būšu noskaidrojis kaut ko vairāk, es ar jums sazināšos. – Valdespino ieturēja pauzi. – Un nezaudējiet ticību! Ļoti drīz mēs atkal redzēsimies.
Valdespino izbeidza sarunu. Viņa sirdī iemājoja bailes; viņam bija aizdomas, ka ar lūgumu būt piesardzīgam un apdomīgam būs par maz, lai turpinātu valdīt pār Kevu.
"Rabīnu ir pārņēmusi panika… tieši tāpat kā Saīdu. Neviens no viņiem nespēj uztvert kopīgo ainu."
Bīskaps aizvēra portatīvo datoru, pasita to padusē un izsoļoja cauri aptumšotajai svētnīcai. Nenovilcis ceremoniālo ietērpu, viņš izgāja no katedrāles vēsajā nakts gaisā un pāri laukumam devās uz Karaļa pils balti vizošās fasādes pusi.
Virs ieejas varēja redzēt Spānijas ģerboni – vairogu, kuru no abām pusēm ieskauj Hērakla stabi un senā devīze plus ultra, kas nozīmē "vēl tālāk". Daži uzskatīja, ka šī frāze ir attiecināma uz Spānijas daudzus gadsimtus ilgušajiem centieniem savā zelta laikmetā paplašināt impērijas robežas. Citi bija pārliecināti, ka tā atspoguļo valstī sen valdošo uzskatu par to, ka pēc pasaulīgās dzīves pastāv arī dzīve paradīzē.
Lai nu kā, Valdespino manīja, ka šī devīze ar katru dienu kļūst aizvien nebūtiskāka. Nopētījis augstu virs pils plīvojošo Spānijas karogu, viņš skumji nopūtās, un viņa domas atkal pievērsās sirgstošajam karalim.
"Man viņa pietrūks. Es esmu viņam tik daudz ko parādā!"
Nu jau vairākus mēnešus bīskaps ik dienu devās apciemot savu dārgo draugu, kurš bija saistīts pie gultas Sarsvelas pilī ārpilsētā. Pirms dažām dienām karalis izsauca Valdespino pie sevis. Viņa skatienā bija manāmas lielas rūpes.
– Antonio, – karalis nočukstēja, – es baidos, ka mana dēla saderināšanās ir bijusi… pārsteidzīga.
"Pareizāk būtu bijis sacīt – neprātīga," Valdespino nodomāja.
Pirms diviem mēnešiem, kad princis bija Valdespino uzticējis noslēpumu – ka pēc pavisam neilgas pazīšanās ir nolēmis bildināt Ambru Vidalu –, apstulbušais bīskaps sāka lūgties, lai Huljans ir apdomīgāks. Princis bija iebildis, ka ir iemīlējies un viņa tēvs ir pelnījis piedzīvot sava vienīgā dēla kāzas. Tas vēl nebija viss. Princis piemetināja, ka Ambras gadu dēļ vairs nevar pārāk ilgi vilcināties, ja abi vēlas tikt pie bērniem.
Valdespino mierīgi uzsmaidīja