PIENĀ. Smieklīga patiesība. СтаВл Зосимов Премудрословски

      Citā dienā, lai nenodotu sesiju, viņi mani ieveda Padomju Savienības bruņoto spēku rindās, tas ir, armijā. Tur mēneša laikā es aizmirsu visu, ko mācījos dienas aprūpes centros, bērnudārzā, vidusskolā un divās arodskolās ar numuru: septiņi simti astoņi tūkstoši deviņi simti četrdesmit trīs punkti divdesmit četras simtdaļas, kas atradās pa kreisi no avēnijas no bārdas līdz plikai vietai, kur metro.

      Mēs stāvam, tāpēc mēs gandrīz dežurējam pie ieejas militārajā vienībā un smēķējam cigaretes pie ieejas. Tad mūsu nemierīgajā valstī bija krīze. Laiks bija grūts, cigaretes trīs paciņas mēnesī. Un mūsu daļa atrodas blakus kolhozam “Buļļa tesmenis”, un tā ir taisnība. Tātad mēs stāvam un smēķējam, un Baba Yaga pīkst no koka. Tiesa, viņas vārds bija Jadviga. Nu labi. – mēs domājam, – vecs cālis un, neskatoties uz to, mēs sapņojam par krūmiem ar kazenēm. Un viņa kliedz, pārtraucot mūsu domas. Viņa ir kurla un akla.

      – — Ak, kareivji, atbildiet, awww?!

      – — B, muļķ, ko tu kliedz, vecais? Mēs esam astoņi simti divi centimetri attālumā no jums?! Aiz sētas!!

      – — Kā?

      – — Bes! – atkal atbildēja dežurants. – Kas jums nepieciešams, teiksim, vai iet burkānu karbonāde?

      – — Es, saka pati vecā vecenīte. – jums jāiet pārdot, – un pasmaidīju, – maza cūka, Borjušenka. Es likšu moonshine uz galda, pat man to atdos.

      – — Kas tev tagad ir? Es jautāju, cilvēks, kurš cūkas redzēja tikai zoodārzā, bet kaut kādu iemeslu dēļ tos sauc par nīlzirgiem.

      – — Kā?

      – — Dras!! Kas tev atnesa?? Es atkārtoju balsī.

      – — Es tev iedošu kādu cūkgaļu … – nedzirdot vai nesaprotot manu jautājumu, vecais atbildēja.

      – — Viņai pa ceļam bija muša agara.. – es ieteicu, savu biedru priekšā.

      – — Un kur tu dzīvo? – jautāja draugs

      – — Un jūs atbraucat uz ciematu un pajautājat Yadu, mūsu ielas ir mēmas.

      – — Ko? Arsēns, vai kas? Es iekliedzos viņas ausī, piemēram, mikrofonā.

      – — Nē, mīļā! Hehe.. Pajautā Yad Vigu!!

      – — Un kad nākt? – jautāja biedrs.

      – — Un nedēļas nogalē, pusdienlaikā! Es viņu nebarošu. – atbildēja vecmāmiņa un devās vākt dzēlīgus zaļus krūmus.

      Pabeidzot, es pajautāju kolēģim.

      – — Biedri, vai jūs nokaujāt cūkas?

      – — Protams. Es dzīvoju kolhozu pilsētā.

      Svētdiena ir pienākusi. Caur žoga tālu stūri mēs izkļuvām AWOL. Mēs nonācām ciematā bez jebkādām problēmām, un mums nebija grūti atrast viņas būdiņu, jo īpaši tāpēc, ka ciematā bija tikai piecas mājas, kā arī hostelis ar viesstrādniekiem, kokzāģētavas. Nākt nozīmē viņai. Un viņa, un rīvmaizes, un sāls, un pat goofer atrada. Mēs ēdām dabīgu ēdienu un dzērām vairāk.

      – — Nu, veca sieviete? – sākās biedrs. – kur ir cūka?

      – — Jā, viņš ir cūka, mīlēts kūtī. viņa atbildēja un iegāja istabā. Viņš izņem ārā pusmetru saišķi. Tas izvēršas un velk piektā gadsimta pirms mūsu ēras zobenu, acīmredzot, sākot no. Sarūsējis, sarūsējis un rokturis ietīts elektriskajā lentē.

      – — Šeit, dēli, šis ir mans vēlais Džozefs, atgriezies Pirmā pasaules kara laikā. Gaļas fabrikā viņš okupēja un izcirta visus: pat govis un vistu.

      Es jutos neomulīgi skatoties uz viņas Stakanovska caurspīdīgo izskatu. Draugs paņēma nazi no saimnieces rokām…

      – — Nāc, pasaki man. – Kur tas ganāmpulks, A?

      Viņa mūs pārvērš kūtī.

      – — Tur, – saka, – mans mīļais Borusenka.

      Ja godīgi, es skatos uz šo Borusenku un acis ir aiz ausīm.

      Viņa korālis tika notriekts no dēļiem ar šķēlumiem divi pa trim. Un no spraugas spraugām krokas un stienis karājas elastīgi. Acīmredzot šī ir sivēna Boryushishche dzīves puse un nemelo.

      – — Ak, mīļā, es iešu uz būdiņu. – sašņorēja vecmāmiņa, aizklājot muti bez zoba ar šalles stūriem. – Un jūs ar boryusenka esat uzmanīgāks. Es esmu vienīgais no saviem radiem. Neviena cita nav, es par viņu rūpējos jau kopš dzimšanas. Ardievu, mani jahtu lopi. Ggggggg!! – vecā sieviete sašņorēja un tūdaļ pārtrauca šņukstēt vienā rāvienā, mainot balsi no pīkstoša uz basu. – Un neaizmirstiet, dāmas, man tas ir pārdošanā…

      – — Viss būs kliedzis, vecenīte!!! – Biedrs pamudināja un pagriezās pret mani. – Un tu, mans draugs, palīdzi man, atver vārtus.

      Steidzīgi tuvojos un pagriezu pagrieziena galdu, vārti sadūšojās, un cūka pat nepakustināja ausi. Kicks bastards. Labi, ka mans draugs uzreiz nejaucās, un ar visu iespējamo, kā viņš sacirta cūku niķelī, sadragāja pusceļā un uzkāpa. Niķelis, plāksnes izmērs. Pēc dažām sekundēm cūka atvēra labo aci, bet pēc tam kreiso. Tad sekoja čīkstēšana, un “mamuts”, vārdā Fighting, uzlēca uz viņa nagiem, kas izlīda no vēdera, viņa kājas netika novērotas.

      Ar abām acīm skrāpjot pie dunča, pēc tam iztaisnojot zilgani blondos skolēnus dažādos virzienos, cūka pievērsa savu skatienu biedram. Pēc tam, kad viņa atkal pievīla acis uz dunča rokturi, ar niķīti pakustināja viņu: uz augšu, uz leju; uz augšu, uz leju, izlīdzināja līdzbiedru redzošo skatienu un atgrūda tik tālu, ka viss korrāls vienkārši sabruka