PIENĀ. Smieklīga patiesība. СтаВл Зосимов Премудрословски
sēdējām uz soliem. Tā rīkojās sirsnīgi.
Es nezinu, cik mēs pārgulējām, bet Lehs mūs uzmanīgi pamodināja.
– — Stasyan, Tarzana!
– — Ej prom no manis, sātan!!
14. piezīme
Pagraba pagrabs
– — Nu tad? Vai šis pagalms aizies?
– — Sasodīts, tur ir baseins.
– — Nu.., un automašīnas apkārt.
– — Jums, Dan bazārs, ka tur ir vieta?
– — Muuu. – sacīja Deniss. – Pagaidi, vai ne?! Tur!.. Pagrabs!!. Es tajā nodzīvoju sešus mēnešus!!!
Mēs pagriezāmies pret viņu.
Izkāpuši cauri kartonam pa pagraba lieveņa pakāpieniem, no kreisās puses mēs ieraudzījām lenci un uz tā karājās trešo daļu durvju, acīmredzot, ieeju pagrabā.
– — Novelc!! Es iekliedzos kādam čigānam. Viņš viņu slaveni atrāva, durvis ar rēkt nokrita. Čigāns iekāpa durvju ailē.
– — Ak, puisīt, bet sūdi te peld?! – čigāni nobijās un, izšļakstīti uz ūdens, atgriezās pie mums.
– — Kas tas ir, planējošs? – jautāja Dans.
– — Nāc, un šeit uz salas mums ir dzēriens. Gaisma nokrīt no atveres, un tāda nav. (Tas ir, policisti). – es izlēmu un paņēmu ostas pudeli. Atverot to aplī ar zobiem, es to iedevu draugam. Es gribu atzīmēt, ka tikai komunistiem, policistiem, militārpersonām un bezpajumtniekiem ir tiesības patiesi saukt viens otru “biedrs!” Un kas: lietas ir bez maksas; pārtika atkritumu tvertnēs vai barošana, arī bez maksas; izmitināšana pagrabos un bēniņos, atkal bez maksas. Kas nav komunisms?! Īsāk sakot, mans draugs ar prieku pieņēma mani no piedāvājuma. Es atvēru vēl vienu ostas pudeli un piedāvāju to Danam, un trešo, atverot, es pasniedzu čigānam. Viņi iekrita apjukumā, un es izņēmu vienreiz lietojamo glāzi un ievedu to pūļa centrā.
– — Če, izšķīlušies? Ielej?! – es pasmaidīju. Trīs no viņiem mani ielēja vienlaikus un atkal nonāca apjukumā, uzmundrinoši skatoties uz mani.
– — uz ko tu skaties? Iedzer! Es ieteicu un izdzēru glāzi. Klusumu pārtrauca nesaprotams biedrs.
– — Un tā nav pat sala, bet gan šī kā?
– — pakaļa – čigāni apstiprināja.
– — Jā… nē, labi-labi-labi-pusdienlaiks-labi-pusdienlaiks,..
– — Nu labi?
– — P-pussala, morons. – izlaboja ar ņirgāšanos par Danu.
– — Jā. Čigāniete, ko jūs darāt? – Biedrs novērsa viņa uzmanību.
– — Kuzs Jabere, Višma.
– — Un krieviski? Es jautāju.
– — Krievu valodā netulkot.
– — Paskatieties, izkliedēja minūtes klusumu un pagarināja vienas rokas, Biedra, pirkstu, bet otru turēja, sataustot dūri ar drēbēm, čigāns tajā laikā uzmeta vilni sev, liekot visam peldošajam kustēties. Ūdenī no kolonnas uz pagraba telpas dzegas parādījās apļi, kas tika apgaismoti pilnīgā krēslā, pēc tam nobružāta plikā galva un kādas sievietes pietūkušais purns. Un tas viss nav tik pārsteidzīgi.
– — Ak, labi, ellē?! – pārsteigts, bez stostīšanās Biedrs.
– — Ej prom no šejienes!! – piecēlās Dans ar vīna burbuli.
– — Ak, sveiks, līķis!! – Čigāns izlēca un izlēja savu pudeli, kas bija paredzēta Ulkai. – Ak, cīnies, kurnīt!! – viņš vēl vairāk nobijās un pacēla burbuli.
– — Jā, līķis. – es mierīgi atbalstīju.
Mēs turpinājām vārīšanu citā vietā.
Pagājusi nedēļa. Uz niķeļa netālu no Aleksandra Ņevska Lavras metro stacijas Cop bubo iebrauca, apstājās tālu no mums un no tā iznāca divi aizbildņi un virzījās uz mums, labi, ļoti lēni. Mēs dzērām pie Maskavas viesnīcas kolonnas. Mums bija izvēle: dzert alkoholu, kas atšķaidīts ar svēto ūdeni no Lavras, bet iekrist taisnīguma rokās; vai salūzt dažādos virzienos, bet nevajag briest un neveiciet to stāvokli normālā stāvoklī. Es un pāris domubiedri pārvietojāmies nedaudz tālāk uz pretējām pusēm, izkliedējot un izkliedējot pūļa skatu.
Viņi uzņēma Big Seryoga ar melnu aci, kuras apakšējie plakstiņi izskatījās kā labia. Un viņa dzeršanas biedri. Iemesls bija, kā vēlāk izrādījās: līķa noņemšana no pagraba, kur mēs jau iepriekš bijām mēģinājuši briest. Līķis, izrādās, pēc mūsu aiziešanas, savukārt, padarot iknedēļas pusloku, pieturējās pie apkures maģistrāles darba ar diametru divsimt milimetriem katra, ar stingru saišķu pāri un iesaiņotu aploksnē, un stiklplasta…
Jauns skolēns, kurš nav vietējais iedzīvotājs, priekšvakarā tika izmests no studentu kopmītnes, un uzkāpa pagraba dziļumā uz kāda tāfeles, kuru kāds izmeta, ar slapjām kājām un uzlēca uz caurules, un vilnis uzbudināja. Puisis, nepieradis pie grīdas ar drūmo gaismu, viņš piedzēries nokrita uz sāniem uz apkures iekārtas un krācēja. Netālu no peldošā līķa, steidzās un iepeldēja blīvajā. Pieskaroties bērna astiņam, degunam. Līķis iesaldēja. No rīta biezs gaismas stars pat netraucēja puisim atpūsties. Viņam tuvojās zaudētā bezmiega diena.
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «ЛитРес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на ЛитРес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.